Legalizācija nav jautājums, kas var pagaidīt

Labāk vēlu kā nekad, bet apkarošanas sekas ir spiedošas, un tāpēc tā nav problēma, kuras risināšanu var atlikt. Diskusija par legalizāciju nav tikai par abstraktām realitātēm, bet arī par to, ka esošā kārtība skar visus sabiedrības locekļus, ne tikai narkotiku lietotājus un izplatītājus. Valstij aizliedzot narkotikas, tā reāli aizliedz tikai legālu konkurenci tirgū, ko neizbēgami rada pieprasījums pēc izmainītiem apziņas stāvokļiem. Tā tiek saukta par “narkotiku kontroli”, bet patiesībā valsts ietekme pār pagrīdes apriti ir ievērojami zemāka kā legālo tirgu gadījumā, jo tā var piekļūt tikai niecīgai daļiņai no visa kopējā un par atlikušo var tikai minēt. To, ka aizliegto vielu tirgus apmērus nevar pat uzticami novērtēt, atzīst, piemēram, ANO pētījums, kas iespējamo kopējo tirgus apjomu minēja 320 miljardu ASV dolāru vērtībā katru gadu.[1] Šī nauda pēc definīcijas nokļūst noziedzinieku kabatās, un pēc tam tā tiek izmantota, lai finansētu citus noziegumus vai korumpētu valsts iestādes, tādā veidā ietekmējot visu sabiedrību. Tas ir pašsaprotami, ka nelegāla tirgus gadījumā uzņēmēji sargās savas intereses, uzpērkot tiesībsargus un citus aizlieguma uzturētājus. Narkotiku aizliegums ir vairāk kā pusgadsimtu ildzis eksperiments, kas apstiprina, ka pieprasījuma radīta tirgus apkarošana tikai liks šim tirgum ieņemt jaunu un kaitīgāku formu, jo tirgus likumi nepārtrauks darboties. Salīdzinājumam, alkohola un cigarešu gadījumā ir daudz reālu piemēru, kā ar tiem saistīto kaitējumu var samazināt legālas aprites apstākļos, kas ir ievērojami veiksmīgāki par to, kas ir ticis panākts ar nelegālajām narkotikām.

Par neatliekamu problēmu aizliegumu padara arī tas, ka atņemtu brīvību vairs nevar atdot atpakaļ, un, piemēram, 2005. gadā cietumos par narkotiku likumu pārkāpumiem Latvijā bija ap 700 cilvēku, un proporcionāli tie ir 10% no visiem ieslodzītajiem. Es nezinu, cik cilvēku par narkotiku likumu pārkāpšanu ir policijas uzraudzībā, bet arī viņu brīvība ir būtiski ierobežota. Likumiem esot tik bargiem, nosakot minimālos cietumsoda un uzraudzības termiņus, sodīto starpā neizbēgami būs arī sabiedrības locekļi, kas vienkārši ir izvēlējušies lietot kaut ko citu nekā alkoholu un nevienam ar šo izvēli nav radījuši nekādus draudus. Apstākļos, kad visas aizliegtās vielas juridiski tiek “mestas vienā grozā”, jo, teiksim, heroīns un metamfetamīns ir vienā kategorijā ar marihuānu vai jebko citu, dažiem var būt grūti tam noticēt, bet visas narkotikas nav vienādas. Tas nav pat tā, ka legālās un visiem pieaugušajiem pieejamās narkotikas īpaši izceltos ar savu nekaitīgumu, jo alkohols un tabaka noteikti ir daudz bīstamāki veselībai par, teiksim, marihuānu. Alkohols un tabaka ir atļauti lielā mērā tikai tāpēc, ka to lietošana ir tradicionāli pieņemta.

Narkotiku aizliegumā savijas kopā morāli aizspriedumi ar sliktu zinātni un noteiktu grupu ekonomiskajām interesēm. Tas nav pamatots ar īstiem pierādījumiem, ka būtu labākā zināmā pieeja. Aizliegums pastāv tāpēc, ka vieni grib izlemt citu vietā par lietām, kas viņus pašus īstenībā neskar. Tas pastāv dēļ inerces, un tas pastāv dēļ tā, ka mūsu primātu daba nav pilnībā pielāgota dzīvei sabiedrībā, un mums ir dažādas domāšanas noslieces, kuru dēļ tiek veidoti un saglabāti nesaprātīgi uzskati. Tad, ja šai aizlieguma kārtībai beidzot pienāks gals, agrāk vai vēlāk vēsturnieki, psihologi un citi rakstīs grāmatas par to, kā kaut kas tik absurds un postošs vispār varēja tik ilgi pastāvēt.