ASV pret kokas lapu košļāšanu

Bolīvijas prezidents ar kokas lapu ANO Ģenerālasamblejas priekšā 2006. gadā

Koka ir krūms, kas aug Dienvidamerikā, un tā lapas satur kokaīnu un citas, sekundārās aktīvās vielas. Pārējā pasaulē kokaīns ir pazīstams tā ķīmiski attīrītajā pulvera formā, bet pastāv liecības, ka Dienvidamerikas indiāņi ir izmantojuši kokas lapas kā vieglu, kafijai līdzīgu stimulantu jau kopš aizvēstures, un mūsdienās tādās valstīs kā Bolīvija kokas lietošana joprojām ir nozīmīga kultūras daļa. Kokas lapas parasti tiek košļātas vai pagatavotas tējā, un to iedarbība tiek aprakstīta kā viegli pacilājoša un tonizējoša. Atšķirībā no kafijas, kuras aktīvā sastāvdaļa kofeīns arī ir stimulants, kokas lapu lietošana neizraisa satraukumu, to iedarbības izbeigšanās neliek justies slikti, un tās ir mazāk atkarību izraisošas. Kokas lapas varētu izkonkurēt kafiju, ja vien tās nebūtu aizliegtas ar 1961. gada ANO Vienoto konvenciju par narkotiskajām vielām, kas dalībvalstīm pieprasa izskaust kokas lapu košļāšanu 25 gadu laikā pēc konvencijas stāšanās spēkā.

Labā ziņa ir tāda, ka Bolīvija gandrīz panāca izmaiņas 1961. gada konvencijā, kas ļautu valstīm legalizēt kokas lapu lietošanu. Gadījumā, ja līdz 31. janvārim neviena konvencijas dalībvalsts nebūtu iesniegusi formālu iebildumu, izmaiņas būtu stājušās spēkā. Vairāki iebildumi tika iesniegti un vēlāk atsaukti, un ASV, nespējot panākt citas valstis to darīt viņu vietā, pirms pāris dienām iesniedza savu iebildumu, ka pastāvot raizes, ka izņēmumu ieviešana 1961. gada konvencijā “grautu tās integritāti”, lai ko tas nozīmētu. Iepriekš ASV pārstāvji pauda, ka šādi izņēmumi “ilgtermiņā nāktu par ļaunu planētas mēģinājumiem kontrolēt un ar laiku atrisināt narkotiku lietošanas problēmu”, tā it kā jebkas liecinātu, ka ar esošo uz sodiem un aizliegumu balstīto pieeju tas būtu laika jautājums. Katrā gadījumā, ASV iebildums nozīmē, ka izmaiņas konvencijā tomēr nestāsies spēkā automātiski mēneša beigās, bet tagad sekos diskusija, un 25. janvārī varēs uzzināt arī oficiālo Eiropas Savienības nostāju.

Tas ir nozīmīgi, ka 1961. gada konvencija ir ASV “eksports” un ASV pirmā galvenā narkotiku apkarotāja Harija Anslingera mantojums. Anslingers pildīja šo lomu 32 gadus un spēlēja galveno lomu arī marihuānas aizliegšanā ASV gadsimta pirmajā pusē. Šī konvencija būtībā ir galvenais juridiskais šķērslis narkotiku likumu reformām pasaulē, jo tā nozīmē, ka 119 tajā uzskaitītās vielas konvencijas dalībvalstis var padarīt legālas tikai tad, ja to prasa valsts pamatlikums. Gadījumā, ja kokas lapas tiktu izslēgtas no šī saraksta, piemēram, Latvijā tās nebūtu automātiski legālas, bet tās būtu iespējams legalizēt.

Kokakola 20. gs. sākumā saturēja kokaīnu, un mūsdienās tās ražošanā joprojām izmanto kokas lapas

Interesanta lapa kokaīna un ASV vēsturē ir no 1995. gada, kad ASV nācās ar draudiem par finansējuma atņemšanu piespiest Pasaules veselības organizāciju (PVO) nepublicēt plašu pētījumu, kas atbrīvoja kokaīnu no lielas daļas tā sliktās reputācijas. PVO pētījums vēlāk tika nopludināts atklātībā, un tajā ir secināts, ka kokaīna sliktā ietekme uz veselību tiek pārspīlēta, un ka “kokas lapu lietošana nav kaitīga veselībai, un tai ir pozitīva, terapeitiska, sakrāla un sociāla funkcija Andu iezemiešiem”.

Runājot par reputāciju, ielu kokaīns mēdz saturēt indīgus piejaukumus, bet tās ir aizlieguma sekas, tāpat kā apstāklis, ka ārpus kokas izcelsmes valstīm nav pieejamas tās lapas, jo tās nav izdevīgi eksportēt. Tas nozīmē, ka nav pieejams salīdzinoši drošāks produkts, un tā vietā ir pieejams, teiksim, kreks, kas ir viskaitīgākā kokaīna forma un visstraujāk izraisa atkarību.

Bolīvijas pozīcijai par labu nāk tas, ka ANO uztver kultūras mantojuma aizsargāšanu nopietni, un kokas lapas bija svarīga dzīves daļa gan šīs Andu valsts iedzīvotāju senčiem, gan turpina tāda būt mūsdienu cilvēkiem. Kokas lapu aizliegums ir jautājums, kurā nevalda vienprātība arī starp ASV sabiedrotajiem, turklāt komisija, uz kuras secinājumiem tika balstīta vajadzība iekļaut kokas lapas 1961. gada konvencijā, tiek apsūdzēta rasismā pret indiāņiem. Es nezinu, vai tas nozīmē, ka Bolīvijai un citām tradicionālajām kokas valstīm pastāv iespēja panākt taisnību, bet tā ir laba lieta, ka par to tiek runāts, jo fakti nav aizlieguma fanātiķu pusē.

Reklāmas kampaņas

Narkotiku likumu reformu kustība reizēm tiek atainota kā mēģinājums padarīt aizliegtās vielas pieejamas visiem bez ierobežojuma, bet patiesība ir tāda, ka neviens apzinīgs un informēts cilvēks uz to neaicina. Jauniešu gadījumā ir vispārēji iemesli atturēties no psihoaktīvu vielu lietošanas, jo vismaz līdz 18 gadiem smadzenēs norisinās nozīmīgas pārmaiņas, kas padara tās jūtīgas pret iejaukšanos no malas un palielina risku kļūt atkarīgam, un ir konkrēti pierādījumi, piemēram, marihuānas gadījumā, ka hroniska lietošana traucē attīstībai. Tas pats attiecas uz alkoholu un tabaku, tāpēc principā uz jauniešiem mērķētas izglītības kampaņas ir ļoti atbalstāmas. Tām nav pat jāizmanto nekāda veida pārspīlējumi, jo fakti ir tik skaidri, lai tos spētu saprast jebkurš. Traģiski ir tas, ka visi reālie izglītošanas mēģinājumi, ar ko es saskaros, tā vietā izmanto ideoloģisku pieeju, kas neuzticas jaunu cilvēku spējai pieņemt lēmumus, balstoties uz pierādījumiem, bet cenšas būtībā prasti manipulēt ar psiholoģiju. Jaunākais Valsts policijas un ES projekta “Jaunieši pret narkotikām” ietvaros īstenotais reklāmas klips ir piemērs tam, par ko es runāju.

Tas ir labs klips, ja mērķis ir ielikt ķeksīti darāmo lietu sarakstā, ka ir iztērēta nauda. Tas nevar būt labs klips, ja mērķis ir izglītot kādu. Visa klipa ideja balstās uz tā, ka viens skolnieks lielās draugiem un izskaistina savu pieredzi, lietojot tabletes klubā, lai gan viņam patiesībā beigās ir bijis jāvemj. Citiem vārdiem, viņi mēģina biedēt jaunatni, kas dzeršanas un smēķēšanas ziņā ir līdere Eiropā, ar vemšanu.

Salīdzinājumam, te ir piemērs no līdzīgas kampaņas ārzemēs. Klipa ideja ir tāda, ka stilīga meitene iet un stāsta, ka ir tik individuāla, ka neļauj sevi ietekmēt no malas, un viņai tikmēr neskaidru iemeslu dēļ mainās drēbes un frizūras.

Vienojošais kampaņām pret aizliegtajām vielām parasti ir tas, ko es kopumā gribētu saukt par “ķeksīša mentalitāti”, jo netiek veikti pētījumi par kampaņu konkrēto ietekmi. Gadījumos, kad tie vēsturiski ir tikuši veikti, ir atklājies, piemēram, ka likt cietumniekiem baidīt skolēnus ar narkotiku postu neko īsti nedod. Latvijas gadījumā “Jaunieši pret narkotikām” kampaņa ir labi finansēta, un valsts tajā iegulda 180 tūkstošus eiro, bet Eiropas Komisija sniedz 420 tūkstošu eiro līdzsfinansējumu. Tās ietvaros ir veikts pētījums par jauniešu informētību, kas parāda, ka zināšanas par narkotikām ir virspusējas un attieksme pavirša. Viens no redzamākajiem mēģinājumiem to labot ir bijis, piemēram, piepildīt Rīgu ar vides reklāmām, kurās ir parādīta marihuāna ar atgādinājumu par kriminālatbildību, kas sākas no 14 gadiem. No pašiem plakātiem gan to skaidri saprast nevarēja, jo tie nebija īpaši informatīvi. No visām lietām, ar ko varētu baidīt, kampaņas autori tajā vides reklāmā arī bija izvēlējušies to, kas ir atkarīga no politikas, nevis vielu īpašībām. Es visas kampaņas laikā tikai uzjautrinājos, ka marihuāna tiek normalizēta, jo ir redzama uz katra stūra.

Pētnieciskā žurnālistika

DELFI ir publicēts raksts ar nosaukumu “Latvijas mazpilsētas narkoaprindu anatomija”, un tas ir iecerēts kā piemērs pētnieciskajai žurnālistikai. Rakstā ir pieminēta “vairāku nedēļu datu vākšana un sarunas ar avotiem”, bet tas ir diezgan īss un lielākoties sastāv no publiski pieejamas informācijas, pieļaujot pāris kļūdas. Piemēram, kokaīna cena “par devu” tiek minēta 70–100 Ls robežās, lai gan tā varētu būt tikai cena par gramu. Saskaņā ar EMCDDA datiem vidēji Eiropā grams kokaīns maksā 50–70 eiro, un Latvijā tā cenas ir vienas no augstākajām.

Interesantāks piemērs līdzīga veida informācijai no pirmavotiem ir Jēkabpils Jauniešu kluba novembrī publicēts video ar nosaukumu “Intervija ar 2 narkomāniem”.

Abos gadījumos mērķauditorija ir cilvēki, kas ar šiem jautājumiem paši nesaskaras vai par tiem neinteresējas, un es to atbalstu vairāk kā tādu narkologu kā Jāņa Strazdiņa mēģinājumus autoritatīvi izteikties par vielām, par kuru ietekmi viņi var spriest tikai no malas un ierobežotos apstākļos. Veselības aprūpes darbinieki un policisti darba pienākumu īpatnību dēļ īpaši bieži saskaras ar cilvēkiem, kuriem tobrīd ir īpašas problēmas un sarežģīts dzīves posms, un tas var radīt maldīgu priekšstatu par situāciju kopumā. Narkotiku lietošana ir pagrīdes parādība, tāpēc to ir grūti uzticami novērtēt, bet gadījumos, kad tas ir ticis pētīts, par pēc konkrētiem kritērijiem diagnosticējamiem problemātiskiem lietotājiem var runāt mazākumā gadījumu pat ar tādām īpaši riskantām vielām kā heroīns. Tas saskan, piemēram, ar labāk izprasto situāciju ar alkoholu, kas pēc savām īpašībām ierindojas starp vienām no bīstamākajām atkarību izraisošajām vielām, bet ir plaši atzīts, ka vairums cilvēku to spēj lietot atbildīgi.

Zīmīgi ir tas, ka tādās valstīs kā Šveice, kurās dažādu apstākļu dēļ ar nelegālajām narkotikām saistītās problēmas vēsturiski ir atradušās plašākās sabiedrības redzeslaukā, tāpēc ir bijis iespējams ieviest kaitējuma mazināšanas programmas, kas ir sniegušas pārbaudāmus un pozitīvus rezultātus, samazinot, teiksim, intravenozo lietotāju izplatību, ar šo lietošanu saistīto slimību izplatību utt. Valstīs, kas vairāk seko ortodoksijai un iedzen nelegālo narkotiku parādību dziļāk pagrīdē, pastāv arī vairāk mitoloģizēts priekšstats par to un attiecīgi mazāk iespēju panākt sabiedrības atbalstu uz pierādījumiem balstītai politikai, kas runā pretī aizlieguma intuīcijai. Latvija tam ir parasts piemērs, jo narkotiku problēmas pārspīlējumu ceļā ir pārtapušas par bubuli, un to uztur būtībā lētticīga publika, sensacionālistiski mediji un oportūnistiski politiķi. Publika pati šajā gadījumā ir arī galvenais upuris, jo tā maksā augstu cenu gan par apkarošanas politiku, kuras pamatotībai nav derīgu pierādījumu un baiļu klimata dēļ tos pat nav iespējams pieprasīt, gan par samazinātajām iespējām narkotiku lietojošajai sabiedrības daļai iekļauties normālajā sabiedrības dzīvē. Stratēģija par katru cenu sarežģīt narkotiku lietotāju apstākļus, mēģinot tādējādi cīnīties pret pieprasījumu, atspēlējas sabiedrībai caur viegli saprotamu dinamiku. Ierobežotais piedāvājums nozīmē augstas aizliegto vielu cenas, un kopā ar samazinātajām iespējām uzturēt sevi, pateicoties pret nelegālo narkotiku lietotājiem pastāvošajai stigmai un sankcijām, problemātiskajiem lietotājiem ir vairāk iemeslu pievērsties noziedzībai, lai finansētu savus ieradumus. Citiem vārdiem, aizlieguma dēļ narkotikas un to lietotāji nekur nepazūd, bet kļūst bīstamāki. Tajā pašā laikā par to netiek skaidri runāts, un pat DELFI raksts, kas jau tā ir diezgan konservatīvs, sastapās ar protestiem no komentētājiem, kas neatbalsta novirzīšanos no pašām vienkāršākajām kategorijām, kurās visas vielas it kā ir būtībā vienādas un tikai sliktas un aizliegums ir tikai labs. Patiesajai pētnieciskajai žurnālistikai būtu jāstāv tam pāri un vismaz konkrēti jāpiemin citi iespējamie skaidrojumi, kas uzliek zināmu daļu vainas arī pašam aizliegumam, bet bubuļi ir laika pārbaudi izgājis mediju un politiķu reitingu avots, kamēr runāt pretī tautas gudrībai nozīmē risku reitingus zaudēt, kā arī tas vienkārši prasa ieguldīt vairāk darba.

ASV uzliek pagaidu aizliegumu Spice produktiem

Spice tiek reklamēts kā vīraks.

Latvijā pirms laika bija ieguvuši popularitāti tā sauktie “legal highs” jeb “legālie apdullinātāji”, ko pārdeva ar dažādiem brendu nosaukumiem, bet pazīstamākais bija Spice, un to sastāvā bija norādītas tikai dažādas legālas augu izcelsmes vielas. Pasaulē tie parādījās jau 2006. gadā, un pagāja trīs gadi līdz kā patiesās aktīvās vielas tajos tika noteikti sintētiskie kanabinoīdi.

Īsais paskaidrojums ir tāds, ka kanabinoīdi ir ķīmisko savienojumu grupa, un daļai šīs grupas molekulu pastāv afinitāte jeb spēja sasaistīties ar noteiktiem kanabinoīdu receptoriem smadzenēs, tāpēc tās ir psihoaktīvas. Kaņepju gadījumā to psihoaktīvās īpašības balstās uz dažādu kanabinoīdu molekulu mijiedarbības, bet galvenā aktīvā viela starp tām ir delta-9-tetrahidrokanabinols. Kanabinoīdu receptori ir dažādi, un ar katru receptoru veidu saistās atšķirīga loma organismā, tāpēc tas ir samērā komplekss jautājums. Kanabinoīdi tiek arī dabiski sintezēti cilvēka ķermenī, un tie atbild, piemēram, par apetītes regulēšanu. Sintētiskie kanabinoīdi ir vai nu kaņepēs vai cilvēka ķermenī sastopamo kanabinoīdu molekulu analogi vai pat savienojumi no citām ķīmiskajām grupām, kas iedarbojas uz kanabinoīdu receptoriem. Tie bieži atšķiras no kaņepju aktīvajām vielām ar vēl augstāku afinitāti, tāpēc psihoaktīvo devu robeža tiem ir salīdzinoši zema. Vēl viena atšķirība ir tāda, ka tie straujāk izdalās no organisma, tāpēc laboratorijas pārbaudēs to pēdas organismā var atklāt tikai pāris dienas, taču kaņepju produktu lietošanu reizēm var konstatēt pat pēc mēneša. Patiesībā attiecīgās pārbaudes sintētiskajiem kanabinoīdiem ir tikušas izstrādātas tikai pavisam nesen, un ir maz ticams, ka tās kļūs plaši pieejamas, tāpēc līdz šim sintētisko kanabinoīdu produkti ir kalpojuši kā kaņepju surogāts cilvēkiem, kam ir jāizvairās no pārbaudēm.

Spice produktus reizēm sauc par “fake weed“, “legālo” u.tml. Konkrēti sintētiskie kanabinoīdi ir tā sauktās izpētes ķimikālijas jeb vielas bez plašas psihoaktīvas lietošanas vēstures. Cits bieži sastopams piemērs izpētes ķimikālijām ir mefedrons, kas ir sava veida MDMA aizstājējs un ir ieguvis īpašu popularitāti starp klubu apmeklētājiem. Izpētes ķimikāliju īpašība ir tāda, ka tās var būt bīstamākas lietotājiem, un to izplatība ir daļa no “kaķa un peles spēles” starp narkotiku kultūru un aizliedzējiem. Jaunas vielas tirgū parādās ar uzticamu regularitāti, un par to izplatību var pateikties aizliegumiem, tāpēc, piemēram, Tatjanas Justas izjustais nosodījums sintētisko kanabinoīdu produktiem LR1 diskusijā būtībā ir liekulība, jo to popularitāte tikai atspoguļo pieprasījumu pēc legālām vielām. Pieņemot, ka tā ir patiesība, ka tās ir kaitīgākas alternatīvas dabiskajiem kaņepju produktiem, tā ir tā pati likumsakarība darbībā, kas daudziem liek izvēlēties ievērojami kaitīgāko, bet legālo alternatīvu marihuānai jeb alkoholu. To ir vērts paturēt prātā katru reizi, kad kāds no aizlieguma funkcionāriem runā par alkohola izraisīto postu, jo viņi paši ir atbildīgi par sistēmu, kurā cilvēki ir spiesti dzert, ja nevēlas vai nevar piedalīties melnajā tirgū. “Vienkārši nedzert” daudziem nav īsta alternatīva, ja runa ir par dabiskām dziņām izmainīt apziņu.

“Diena” ir publicējusi ziņu par to, ka ASV sintētisko kanabinoīdu produktiem ir uz gadu uzlikts pagaidu aizliegums federālajā līmenī līdz speciālisti noteiks, ka tas ir jāpievieno bīstamo vielu sarakstam pastāvīgi. Līdz šim tie bija samērā populāri, jo neradīja risku “saķerties” ar likumiem, un tie neuzrādās laboratorijas analīzēs, kā arī to lietošana ir diskrētāka, jo Spice produktus gandrīz nevar saost gaisā, taču marihuānas smēķēšanu var viegli atpazīt pēc smaržas. Tas ir ironiski, jo tos parasti maskē kā vīrakus, un viens no blakusefektiem šai maskēšanai ir izplatīti mīti. Piemēram, “Diena” atsaucas uz kādu anonīmu cilvēku, kas apgalvo, ka bez zilā lotosa “neesot efekta”. Tas nav izslēgts, ka zilais lotoss var pastiprināt iedarbību, bet man nav grūti iztēloties, ka kāds ir mēģinājis imitēt dabiskās sastāvdaļas, izlaižot sintētiskos kanabinoīdus, taču nav varējis arī iegūt zilo lotosu, un neveiksmīgo iznākumu izskaidrojis tikai ar to. Vēl savādi ir teikt, ka aizliegums Latvijā esot bijis iedarbīgs, ja pat raksta nosaukumā ir minēts, ka Latvijā Spice un līdzīgie maisījumi joprojām ir pieejami.

ASV sintētisko kanabinoīdu produkti ir visplašāk pazīstami ar brendu K2, un pasaulē par kā to izcelsmes vieta bieži tiek minēta Ķīna, bet informācija par to ir neskaidra. Latvijā pirms laika ziņās bija stāstīts, ka ir slēgta sintētisko kanabinoīdu ražotne, kas esot slēpusies aiz alkohola ražotājiem. Konkrētās vielas, kas tiek izmantotas šajos produktos, ir diezgan daudz un dažādas, un pazīstamākās ir JWH-018, JWH-073, JWH-200, CP-47,497, JWH-017 u.c.

Dekriminalizācija, ANO un Satversme

Es visu laiku gribu tikt līdz interesantajām tēmām, tādām kā argumentu apkopojumam par un pret legalizāciju, bet man tomēr ir jāuzraksta par notikumiem Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), jo ir nozīmīgi parādīt, ka aizliegumu kritizē ne tikai blogeri ar pseidonīmiem, kā es, bet cilvēki ar starptautisku prestižu.

Fonam ir jāmin, ka ANO ir bijusi liela loma aizlieguma režīma izveidošanā un uzturēšanā, bet visas tās institūcijas nav vienotas šajā jautājumā, jo aizliegums konfliktē ar cilvēktiesībām.

Oktobra beigās ANO Ģenerālās asamblejas ietvaros notika preses konference, kurā ANO Cilvēktiesību padomes īpašais referents Anands Grovers aicināja pārtraukt kriminalizēt un sodīt narkotiku glabāšanu un lietošanu un ieviest lielāku uzsvaru uz kaitējuma samazināšanu ar uz pierādījumiem balstītu politiku. Viņš it kā konkrēti atrunāja, ka tas nav aicinājums uz pilnu legalizāciju, bet vienlaicīgi ieteica regulēt līdz šim nelegālās narkotikas pēc tabakas modeļa, un man nav izdevies atrast paskaidrojumu, kā tieši tas ir domāts. Es tā vietā varu piedāvāt mazliet pavirši iztulkotu kopsavilkumu viņa ziņojumam.

Pašreizējā starptautiskā narkotiku kontroles sistēma ir vērsta uz no narkotikām brīvas pasaules veidošanu, gandrīz tikai, izmantojot tiesību aizsardzības politikas un kriminālās sankcijas. Aizvien vairāk pierādījumu tomēr liecina, ka šāda pieeja ir izgāzusies, un galvenokārt tāpēc, ka tā neatzīst narkotiku lietošanas un atkarības realitāti. Lai gan narkotikas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku dzīvi un sabiedrību, šis pārmērīgi uz sodīšanu orientētais režīms nav sasniedzis tā izvirzītos mērķus attiecībā uz sabiedrības veselību, un tas ir radījis neskaitāmus cilvēktiesību pārkāpumus.

Kriminālsoda draudi var atturēt narkotiku lietotājus no piekļuves pakalpojumiem, vai viņiem var tikt liegta pieeja veselības aprūpei kopumā. Kriminālatbildības un pārmērīga tiesību īstenošanas prakse arī mazina veselības veicināšanas iniciatīvas, iemūžina stigmatizāciju un palielina risku veselībai, kam tiek pakļauti visi iedzīvotāji, ne tikai tie, kuri lieto narkotikas. Dažas valstis iesloga narkotiku lietotājus, nosaka viņiem piespiedu ārstēšanu, vai abus kopā. Pašreizējais starptautiskās narkotiku kontroles režīms arī nevajadzīgi ierobežo piekļuvi būtiskiem medikamentiem, kas pārkāpj tiesības uz veselību.

Galvenais starptautiskā narkotiku kontroles režīma mērķis, kā noteikts Vienotās konvencijas par narkotiskajām vielām (1961) preambulā, ir “veselība un cilvēces labklājība”, bet pašreizējā pieeja narkotiku lietošanas un glabāšanas kontrolei nodrošina pretēju rezultātu. Plaši īstenotas darbības, kas samazinātu ar narkotiku lietošanu saistīto kaitējumu, jeb kaitējuma mazināšanas iniciatīvas, un noteiktu narkotiku kontroli regulējošu likumu dekriminalizācija uzskatāmi uzlabotu veselības aizsardzību un gan narkotiku lietotāju, gan sabiedrības kopumā labklājību. Turklāt Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādēm un dalībvalstīm būtu jāīsteno uz tiesībām uz veselību balstīta pieeja narkotiku kontrolei, jāveicina visas sistēmas saskanība un saziņa, jāiekļauj darbībā rādītāju un pamatnostādņu izmantošana, kā arī jāapsver jaunu tiesisko regulējumu izveide attiecībā uz noteiktām nelegālajām narkotikām, lai nodrošinātu, ka cilvēku, kas lieto narkotikas, tiesības tiek ievērotas un aizsargātas.

Īpašie referenti ir neatkarīgi eksperti, un viņi nerunā kādas ANO institūcijas vārdā, bet ANO Cilvēktiesību padome piešķir viņiem mandātu pētīt cilvēktiesību problēmas un ieteikt risinājumus.

Dziļākam fonam, visvairāk pret dekriminalizāciju un kaitējuma samazināšanu starp ar ANO saistītajām institūcijām ir Starptautiskā narkotiku kontroles padome (INCB). Tie bez pārspīlējumiem ir fanātiski ideologi, kas viscaur atgādina invkizīciju. Mazāk pret to ir ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojs (UNODC), bet viņu toni nosaka tas, ka vislielākie sponsori ir aizlieguma čempiones ASV un Zviedrija. Par dekriminalizāciju un kaitējuma samazināšanu ir jau minētā ANO Cilvēktiesību padome (UNHRC) un it īpaši ANO Programma cīņai ar HIV/AIDS (UNAIDS).

Latvija nav lielākā cilvēktiesību pārkāpēja attiecībā uz nelegālajām narkotikām, jo šeit jau pastāv kaut kādas kaitējuma samazināšanas programmas un ierobežota dekriminalizācija. Latvijā lietotājiem ir iespējams brīvprātīgi vērsties pēc palīdzības un nesaņemt sodu, un par mazu apjomu glabāšanu, ja pārkāpums nenotiek atkārtoti gada laikā, pienākas tikai administratīvais sods, un Latvijā ir arī šļirču maiņas punkti. Ziņojumā tikmēr tika nosauktas 33 jurisdikcijas pasaulē, kur par narkotiku likumu pārkāpumiem var saņemt pat nāvessodu.

Latvijā tomēr ir problēmas ar cilvēktiesībām un likumiem, un par nelegālo narkotiku lietotāju sodīšanu Satversmes tiesā jau ir bijusi viena sūdzība, bet man šķiet, ka tā nebija labi sagatavota, kā arī Satversmes tiesas lēmums, to neapstiprinot, nebija līdz galam objektīvs. Kaitējuma samazinājuma programmas nav labi finansētas, un likumi ir salīdzinoši bargi, jo “lielu apjomu” robeža ir zema, ieslodzījuma un uzraudzības termiņi ir gari, un ir arī minimālie ieslodzījuma termiņi.

Runājot par bargiem likumiem un sodiem kopumā, gadījumā, ja bargi sodi būtu laba ideja, lai mazinātu pieprasījumu, caurmērā varētu sagaidīt, ka valstīs ar bargākiem likumiem būs mazāki ar nelegālo narkotiku lietošanu saistītie statistikas rādītāji, bet ir drīzāk pretēji.  Es centīšos agrāk vai vēlāk par to uzrakstīt konkrēti, bet tas ir diezgan iespaidīgi, cik lielā mērā statistika neatbalsta ideju, ka uz sodīšanu balstīta pieeja būtu iedarbīga.

Runa ir arī par to, ka demokrātiskai sabiedrībai gluži vienkārši nevajadzētu diktēt dzīvesstilu, citādi tā nav demokrātiska. Parasti uz to mēģina atbildēt, ka nelegālās narkotikas it kā nav iespējams lietot atbildīgi, tāpēc tas skar citus, bet es varu bez īpašas polemizēšanas teikt, ka šim apgalvojumam nekad nav bijis sakara ar pierādījumiem. Lielajam vairumam gan legālo, gan nelegālo narkotiku lietotāju nav iespējams diagnosticēt atkarību pēc zinātniski pieņemtiem kritērijiem, un pārējos var padarīt drošus sabiedrībai ar pierādīti iedarbīgām kaitējuma samazināšanas programmām. Uz sodīšanu balstītas pieejas tā vietā ir pierādīti iedarbīgas, ja mērķis ir palielināt slimību izplatību, legālo narkotiku patēriņu, bojāt cilvēku dzīvi par noziegumiem bez upuriem, atbalstīt organizēto noziedzību un radīt traģiskas situācijas, kurās atkarīgie pastrādā smagus noziegumus.

Tas ir nomācošs temats, tāpēc es šajā brīdī pārstāšu rakstīt, bet pie tā būs jāatgriežas. Visvairāk mani interesē Satversmes tiesas jautājums, un tas, vai ir iespējams veidot jaunu sūdzību par nelegālo narkotiku aizliegumu. Piemēram, Argentīnā dekriminalizācija tika ieviesta tieši caur tiesu, jo 1961. gada Vienotā konvencija par narkotiskajām vielām to pieļauj, ja aizliegums ir pret valsts pamatlikumu. Argentīnas dekriminalizācija tika pamatota tā, ka valsts noteikta morāle un dzīvesstils pārkāpj tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un par privātās dzīves neaizskaramību ir arī Satversmes 96. pants.

Par kaņepēm: 1. daļa

Es latviešu internetā bieži sastopos ar sliktu informāciju par kaņepēm, tāpēc vēlos uzrakstīt par būtiskāko, kas man ir zināms. Man šobrīd nav laika vākt atsauces, tāpēc viss pamatā būs no atmiņas, bet es ceru, ka bez īpašām kļūdām.

Kaņepju sugas zinātniskais nosaukums ir Cannabis sativa, un tās kopā ar apiņiem pieder Cannabaceae dzimtai. Kaņepes parasti iedala C. sativa, C. indica un C. ruderalis paveidos. Tāds iedalījums dažreiz tiek apstrīdēts, un reizēm no C. indica tiek nošķirts arī C. afghanica paveids, bet to var neņemt vērā.

Redzamas trihomas.

Kaņepes ir viengadīgs ziedaugs. Dabā tās sāk ziedēt rudenī, kad fotoperiods paliek īsāks un augi saņem mazāk gaismas. Dažas C. ruderalis šķirnes sāk ziedēt ātrāk vai neatkarīgi no fotoperioda. Kaņepju psihoaktīvās vielas galvenokārt rodas ziedēšanas laikā. Visvairāk tās satur ziedi, mazāk lapas un vismazāk kāti un sēklas. Daudz aktīvo vielu ir trihomās jeb tādos kā mazos matiņos, kas uz auga parādās ziedēšanas laikā. Pēc trihomām var noteikt, cik augs ir gatavs, jo no sākuma tās ir dzidras, tad tās paliek miltaini baltas, un ziedēšanas beigās tās ir dzintara krāsā.

Kaņepēs ir apmēram 70 zināmas psihoaktīvas vielas, un no tām galvenās ir dronabinols jeb delta-9-tetrahidrokanabinols (THC) un kanabidiols (CBD). Tās abas ir kanabinoīdi, un kopā kaņepēs ir vismaz 300 zināmu kanabinoīdu. THC un CBD līdzsvars ir galvenais, kas nosaka kaņepju iedarbību. Rupji sakot, lielāka THC proporcija nozīmē enerģiskāku pieredzi (sauktu par head high), un lielāka CBD proporcija nozīmē nomierinošāku (sauktu par body high vai stone). CBD it kā iedarbojas pret THC, bet tas ir svarīgs, jo ekstraktēts vai sintezēts tīrs THC rada salīdzinoši nepatīkamas sajūtas.

Ziedēšanas laikā CBD un THC proporcija mainās, un dzidras trihomas nozīmē augstāku THC proporciju, bet miltainas vai dzintara krāsas trihomas nozīmē, ka CBD paliek vairāk. Audzētāji var izvēlēties vēlamo iedarbību, novācot ražu noteiktā posmā.

THC un CBD ir psihoaktīvas vielas, jo iedarbojas uz cilvēku smadzenēs esošiem kanabinoīdu receptoriem. Rupji sakot, receptori ir kā slēdzenes, ko var atslēgt ar noteiktas formas molekulām. Visi receptori tiek izmantoti arī dabiski, jo cilvēka organisms pats sintezē atbilstošas formas molekulas, un kanabinoīdu receptoru gadījumā tos it kā izmanto, piemēram, apetītes regulēšanai. Salīdzinājumam, alkoholiskajos dzērienos ir tikai viena aktīvā viela, kas ir alkohols jeb etilspirts, un tā neiedarbojas uz receptoriem smadzenēs, bet nomāc centrālās nervu sistēmas darbību. Neskatoties uz to, alkohola ietekme atkarībā no apstākļiem var būt ļoti dažāda. Kaņepju gadījumā šī ietekme var būt vēl ievērojami dažādāka, jo ir stipri atkarīga gan no indivīda, gan no konkrētajā šķirnē esošās aktīvo vielu buķetes.

Sagatavota marihuāna.

Marihuāna, zāle vai gandža ir minimāli apstrādāts kaņepju produkts. Apstrāde nozīmē, ka ziedēšanas beigās augus attīra no lapām, izžāvē, un tad ziedus glabā noslēgtā traukā, lai atlikušais mitrums pa tiem izlīdzinātos vienmērīgi. Šīs apstrādes laikā notiek ķīmiska reakcija, ko sauc par dekarboksilēšanu, kas atbrīvo ogļskābo gāzi un palielina galvenās aktīvās vielas THC saturu. Tas pats process notiek arī dedzināšanas laikā, tāpēc ir iespējams lietot nežāvētas kaņepes. Atšķirība ir tāda, ka žāvēšanas laikā dekarboksilēšana notiek pilnīgāk, tāpēc pareizi sagatavotas kaņepes ir iedarbīgākas, un dedzinot tām ir labāks aromāts, jo tās satur mazāk hlorofila. Kaņepju žāvēšanu parasti nav pareizi mēģināt paātrināt, jo karstums un gaiss degradē THC.

Par hašišu es zinu mazāk, bet parasti tās ir sasmalcinātas kaņepes, kas ir izsijātas caur smalku sietu, un pēc tam tās var būt sapresētas un karsētas. Hašišu taisa no visām auga daļām. Tas ir brūnā krāsā, tāpēc to sauc arī par sūdu.

Citas formas, kādās ir sastopamas kaņepes, ir, piemēram, t.s. šalle jeb sasmalcinātas lapas. Tad, ja lapās ir pārāk maz aktīvo vielu, lai tās būtu praktiski smēķēt, lapas kopā ar kātiem var izmantot ekstrakcijai. Tas var nozīmēt karsēšanu eļļā, sviestā vai taukainā pienā, jo kanabinoīdi piesaistās taukiem, un temperatūra līdz 80°C nodrošina dekarboksilēšanu, saglabājot aktīvās vielas. Iegūto eļļu, sviestu vai pienu var pēc tam izmantot, lai pagatavotu psihoaktīvu pārtiku. Ekstrakciju var veikt arī ar spirtu, un tad kaņepes vienkārši tiek uz ilgāku laiku tajā ievietotas. Orāli uzņemtas kaņepes iedarbojas salīdzinoši ilgi, un aknas pārvērš parasto delta-9-tetrahidrokanabinolu par atšķirīgu un iedarbīgāku molekulu. Smēķējot tas nenotiek, jo vielas nonāk asinīs caur bronhu sistēmu un nešķērso aknas.

C. sativa paveidu sauc arī par sējas kaņepi, un tas pēc izskata vairāk atgādina koku, jo auga kātam ir garāki posmi kā C. indica vai C. ruderalis, kā arī šaurākas lapas. Kaņepju šķiedrai un sēklām ir industriāli pielietojumi, tāpēc sējas kaņepi ir atļauts audzēt arī Latvijā. Parasti zemnieki audzē īpašas industriālās C. sativa šķirnes ar zemu aktīvo vielu saturu. Tās nav praktiski smēķēt, bet no tām var ekstraktēt aktīvās vielas, teiksim, vārot pienā.

No kaņepju šķiedras taisa, piemēram, audumus, virves un papīru. Vēsturiski kaņepes bija ļoti nozīmīgas kuģniecībā, jo kaņepju virves un buras bija izturīgākas jūrā kā kokvilna, tāpēc tās izmantoja uz buriniekiem. Rietumnieki iepazinās ar kaņepju psihoaktīvajām īpašībām tikai 20. gs. sākumā, kad uz Pasaules Expo izstādi no Turcijas atveda hašišu vai marihuānu.

Kaņepju paveidu proporcijas.

C. indica atšķiras no C. sativa ar to, ka tās augs ir vairāk līdzīgs krūmam un ar platākām lapām. Tam ir arī lielāka CBD proporcija kā C. sativa augiem, tāpēc C. indica iedarbība ir nomierinošāka. 20. gs. 70. gados C. indica tika hibridizēts ar C. sativa, un mūsdienās visbiežāk tiek audzēti tieši hibrīdi, jo C. sativa ir enerģiskāka iedarbība, bet C. indica ir īsāks ziedēšanas periods, un īsākus augus ir vieglāk audzēt ar mākslīgo apgaismojumu, jo gaisma vieglāk var piekļūt visām auga daļām.

C. ruderalis ir salīdzinoši īss augs, un tas ir vislīdzīgākais nezālei. C. sativa nāk no ekvatora reģioniem, C. indica no Afganistānas kalniem, un C. ruderalis no Austrumeiropas un Krievijas. C. ruderalis ir maz aktīvo vielu, taču tas ir kompakts, un dažām šķirnēm ziedēšana sākas automātiski, tāpēc mūsdienās tas ir hibridizēts ar citiem kaņepju paveidiem un ir pieejamas t.s. autoflowering šķirnes. To augi ir mazi, sāk ziedēt paši no sevis un salīdzinoši ātri nogatavojas, tāpēc ir īpaši piemēroti neuzkrītošai audzēšanai.

Kaņepju augšanu iedala dīgšanas, augšanas jeb veģetatīvajā un ziedēšanas posmos. Augšanas posmā augi stiepjas garumā, bet ziedēšanas posmā tie aug lēnāk un galvenokārt veido ziedus. Ziedēšanas posms sākas tad, kad puse diennakts bez pārtraukuma ir tumša. Visiem paveidiem, izņemot dažas C. ruderalis šķirnes, augšanas posms teorētiski var būt nebeidzams. Ir zināms par kaņepēm, kas ir izaugušas līdz 4m garumam. Audzētāji reizēm uztur t.s. mātes augus, kas ilgu laiku paliek augšanas posmā, kamēr to zarus izmanto klonēšanai.

Man nav izdevies atrast autoritatīvu skaidrojumu par THC funkciju kaņepēs, bet viena no iespējām ir tāda, ka THC ir kā pretiedeguma krēms, jo absorbē ultravioleto radiāciju. Tas ir aktuāli spilgtā saulē ap ekvatoru un kalnos, kur plānāka atmosfēra nozīmē mazāk izfiltrētas radiācijas. To it kā apstiprina arī eksperimenti ar kaņepēm un reptiļiem domātajām UV-B lampām, kas paātrina trihomu augšanu. Vēl par THC reizēm tiek runāts kā par insekticīdu.

Runājot par psihoaktīvai lietošanai paredzētajām kaņepēm, svarīgs jēdziens ir sinsemilla, kas nāk no spāņu valodas un nozīmē “bez sēklām”. Kaņepēm ir vīrišķie un sievišķie augi, un visvairāk aktīvo vielu ir ziedos. Aktīvās vielas ir arī vīrišķajos augos, bet vīrišķie augi apputeksnē sievišķos, tāpēc pēc tam, kad augam parādās dzimums, vīrišķie augi tiek iznīcināti. Tas tiek darīts tāpēc, lai sievišķie augi paliktu sinsemilla jeb bez sēklām, citādi tie ir mazāk iedarbīgi. Neapputeksnēti sievišķie augi ziedēšanas beigās īpaši aktīvi veido trihomas, lai mēģinātu pagūt piesaistīt putekšņus, un trihomās ir visvairāk aktīvo vielu.

Raksts turpināsies 2. daļā.

ASV prese asi kritizē līdzšinējo narkotiku apkarošanas politiku, sauc to par izgāšanos

Aģentūra Associated Press (AP) pirms pāris nedēļām izplatīja rakstu ar nosaukumu “ASV karā pret narkotikām nav sasniegts neviens no uzstādītajiem mērķiem”. AP ir viena no lielākajām ziņu aģentūrām, kuras saturs tiek pārpublicēts tūkstošiem dažādu ASV laikrakstu, TV kanālu un citur. Tās izplatītais ziņojums ir plaša un kritiska analīze par pēdējiem 40 gadiem kopš tika pastiprināti pūliņi izskaust narkotiku lietošanu. Pa šo laiku ASV narkotiku apkarošanas budžets ir palielinājies 31 reizi, ierēķinot inflāciju, un kopā ir iztērēts viens triljons (1 ar 12 nullēm, tūkstots miljardu) dolāru, bet risināmās problēmas ir tikai saasinājušās. Federālās valdības galvenais atbildīgais par narkotiku stratēģiju, “narkotiku cars” Džils Kerilkovskis (Gil Kerilkowske) arī atzīst, ka “kopumā ņemot, [karš pret narkotikām] nav bijis veiksmīgs”.

Kerilkovska priekšgājējs šajā amatā tiek citēts pārmetam, ka nevar jau tā būt, ka tik daudz pūļu būtu izniekotas. Pēc tādas pašas loģikas nevarētu arī būt, ka Padomju savienība sabruka, lai gan nodarbināja tik daudz cilvēku.

Šis ziņojums nāca pāris dienas pēc tam, kad tika laists klajā arī Obamas administrācijas budžets narkotiku apkarošanai 2011. gadā. Obama bija iepriekš apsolījis izturēties pret narkotikām vairāk kā pret veselības aprūpes problēmu, bet jaunajā plānā lielākā daļa līdzekļu joprojām ir veltīta tiesībsargājošajām iestādēm, tāpat kā visus iepriekšējos gadus.

Visredzamākās pozitīvās Obamas ieviestās izmaiņas ir atbalsts adatu apmaiņas programmām un apturētas kratīšanas medicīniskās marihuānas aptiekās štatos, kur to ir atļauts iegādāties ar ārsta recepti. ASV federālajā līmenī marihuāna joprojām ir I sarakstā starp vielām, kurām it kā nav medicīniska pielietojuma, bet 14 štatos valdība ir atzinusi, ka marihuānai ir noderīgs terapeitisks efekts,[1] un šādas izmaiņas solās tikt ieviestas arvien plašāk. Buša laikā federālā valdība un tās Drug Enforcement Administration neņēma vērā štatu likumus, bet tagad tā var vērsties pret legālajām aptiekām tikai pēc vietējo varas iestāžu lūguma.

Starp citu, pēdējie 3 ASV prezidenti ir atzinuši, ka jaunībā ir izmēģinājuši marihuānu. Rakstā ir minēts tikai Obama, bet tas pats ir zināms arī par Bušu un Klintonu. Klintons gan teica, ka “neesot ievilcis dūmus”. Kad Obamam kāds žurnālists pajautāja, vai viņš arī nav ieelpojis, atbilde bija, ka citādi no tā nebūtu bijis jēgas.[2]

Kerilovska vadītā organizācija, kas ir atbildīga par narkotiku apkarošanu, jeb Office of National Drug Control Policy (ONDCP) reaģēja ātri, un viņu atbildi ar Transform fonda (svarīga narkotiku likumu reformu organizācija) komentāriem var izlasīt šeit. ONDCP iebilst, piemēram, ka AP nav apskatījusi, vai alternatīvas apkarošanai vispār var būt iedarbīgas, bet Transform norāda, ka viņu pašu stratēģijas efektivitāte sistemātiski nav tikusi izvērtēta, un citē atbalstam ASV Nacionālo zinātņu akadēmiju. Vēl Transform sniedz piemērus valstīm un atsevišķiem štatiem, kas demonstrē, ka ir iespējamas labākas pieejas par līdz šim piekopto.

AP raksts beidzas ar Department of Homeland Security sekretāres viedokli, ka karš pret narkotikām ir jāsaglabā, jo uz kārts likts ir pārāk daudz, lai padotos. Līdzīgas domas no dažādām autoritātēm izskan bieži, bet šīs autoritātes neņem vērā, ka gandrīz neviens neaizstāv ideju, ka vajadzētu vienkārši atmest ar roku pūliņiem ierobežot narkotiku izplatību. Tā vietā, reformu organizācijas vēlas likumus, kas mazinātu esošās pieejas postu, neatņemot tik daudz cilvēkiem brīvību, neuzdāvinot narkotiku apriti ar tās mākslīgi augsto peļņu organizētajai noziedzībai un nepadarot bīstamās vielas vēl bīstamākas.

Latvijai ASV narkotiku politika ir svarīga, jo ASV šo politiku eksportē pa visu pasauli, sniedzot finansiālu atbalstu ANO un atsevišķām valdībām un izdarot spiedienu sekot viņu paraugam. Tas, cik labs piemērs tas ir, paliek atklāts jautājums, jo ASV ir līdere narkotiku patēriņa un ar to saistīto nāvju un noziedzības ziņā. Tā ir valsts, kas var atļauties pa īstam karot savus ideoloģiskos karus, un tas ir nonācis tik tālu, ka tagad ikdienā parasto narkotiku lietotāju apkarošanā tiek izmantotas specvienības, novedot pie simtiem traģēdiju. Šīs traģēdijas ir apkopojis KATO institūts, un es īpaši iesaku aplūkot viņu izveidoto karti. Tajā var šķietami nebeidzami izvēlēties nejaušus notikumus un gandrīz katru reizi tas būs kaut kas šokējoši netaisnīgs.

Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ASV spiedienam bija veids, kā viņi panāca, ka Meksika uz laiku atcēla 2006. gadā pieņemtās izmaiņas savos narkotiku likumos, kas padarīja tos liberālākus. Šīs izmaiņas tika atjaunotas 2009. gadā, un tas notika daļēji tāpēc, ka iespaids, ka ASV var diktēt Meksikas valdībai likumus, izraisīja Meksikas sabiedrībā protestus.[3]

Latīņamerikas valstu valdības kopumā izrāda pazīmes, ka viņiem trūkst ticības, ka šādu karu ir iespējams uzvarēt. Narkotiku lietošana pēdējā laikā ir tikusi dekriminalizēta Meksikā, Argentīnā un Kolumbijā,[4] ieliekot tās vienā grupā ar Čīli un Venecuēlu, un šim piemēram grasās sekot arī Brazīlija un citas valstis. ASV līdzšinējā stratēģija šajā reģionā tiek aprakstīta, atsaucoties uz “balona efektu“, ka narkotiku ražošana apkarošanas rezultātā tiek tikai pārvietota no vienas valsts uz citu, prasot augstas izmaksas un daudzus cilvēku upurus procesā. Pieprasījums no samazināta piedāvājuma nemainās, tāpēc iespējas nopelnīt kļūst lielākas, un tirgus aizpilda radušos tukšumu, radot nebeidzamu ciklu. Viens no šī cikla efektiem ir vardarbība narkotiku karteļu iekšienē un starpā, kad tie tiek atstāti bez vadības, jo cilvēki stāv rindā, lai aizvietotu noķertos vai nogalinātos līderus, un viņiem savu domstarpību risināšanai tiesu vietā ir pieejami tikai ieroči. Tāda procesa galvenais cēlonis ir mākslīgi lielās peļņas, ko šajā biznesā rada aizliegums. Tās ir tik lielas, ka pat bailes no nāvessoda neattur kontrabandistus valstīs, kur to var piepriest. International Harm Reduction Associtation (IHRA) nesen publicēja ikgadējo ziņojumu par ar narkotikām saistīto nāvessodu izpildi pasaulē, un tajā ir minēts, ka tie veido lielāko daļu no visiem nāvessodiem. Latvijas komentētāji reizēm ar ilgām izsakās par šādu bardzību, jo viņiem šķiet, ka tā var izskaust problēmu, bet sodu skaits tam skaidri runā pretī. Viss, ko panāk šādi likumi, ir cilvēka pamattiesību mīdīšana ar kājām.

Atgriežoties pie AP ziņojuma, Latvijas medijus tas praktiski nav sasniedzis. Cilvēkiem, kas neseko ārzemju avotiem, var rasties iespaids, ka legalizācija ir tikai šaurās aprindās apspriests temats, bet citur tas tiek arvien biežāk iztirzāts meinstrīma presē, televīzijas raidījumos un tamlīdzīgi. Tās ir tendences, kurām man droši vien būtu jāvelta atsevišķs ieraksts, jo tur ir daudz, ko teikt.

Šķēršļi marihuānas legalizācijai Latvijā

Twitter un citur šodien valdīja neliels satraukums par to, ka Jurģis Liepnieks ir paudis atbalstu marihuānas legalizācijai Latvijā. Man tas lika tikai priecāties, ka vēl kādam bez Jura Kažas pietiek drosmes atklāti kritizēt esošo kārtību, jo lielā daļā sabiedrības šī tēma ir tabu un esošā pieeja marihuānai tiek uzskatīta par vienīgo iespējamo. Piemēram, “Apollo” redakcija to uzskata par tik jocīgu ziņu, ka tā ir bez īpašiem komentāriem jāpublicē izklaides sadaļā. Es būtu cerējusi, ka viņi varētu vismaz palūgt Liepnieku paskaidrot savu viedokli, jo Twitter tomēr ir 140 zīmju ierobežojums, bet viņiem tas nav šķitis nepieciešams. Tā vietā raksts sastāv gandrīz tikai no citātiem, ekrānšāviņa un frāzes “domu graudi”, kas kontekstā skan izsmējīgi.

Pat ja vairumam šāda doma pirmajā brīdī šķitīs neprātīga, marihuānas legalizācija patiesībā ir sasniedzams ilgtermiņa mērķis. Es saku ilgtermiņa, jo nav tik vienkārši, kā Liepnieks raksta:

@JurgisLiepnieks Lai dekriminalizētu marihuānu, referendums nav vajadzīgs. Saiema var izdarīt ceturdien dažus grozījumus un pirmdien mums ir mazā Amsterdama

Pirmkārt, dekriminalizācija un legalizācija ir izplūduši jēdzieni, ko ir vērts paskaidrot. Ar dekriminalizāciju parasti saprot personīgās lietošanas pārvēršanu par administratīvo pārkāpumu kriminālpārkāpuma vietā, un tā neattiecas uz izplatīšanu. Savukārt legalizācija parasti nozīmē regulēta tirgus izveidi, kurā iepriekš aizliegtās narkotikas var tikt legāli izplatītas.

Latvijā jau pastāv ierobežota marihuānas dekriminalizācija, jo Krimināllikuma 253. pantā par maziem apmēriem personiskajām vajadzībām, ja tu tos nepārvadā, nepārsūti, neizgatavo un tevi gada laikā nepieķer atkārtoti, ir paredzēts izņēmums.[1] Apmērus, pēc kuriem iestājas kriminālatbildība marihuānas un citu vielu gadījumā, nosaka likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 2. pielikums.[2] Jāpiezīmē, ka noteiktie apmēri ir niecīgi, jo, teiksim, žāvētas marihuānas gadījumā tas ir tikai 1 grams, bet nežāvētas tie ir 5 grami. Salīdzinājumam, citās Eiropas valstīs mazs apmērs ir vidēji līdz pieciem gramiem žāvētas marihuānas, un, piemēram, Čehijā tas ir dekriminalizēts līdz pat 15 gramiem. Dažās valstīs apmērs pat tiek mērīts nevis pēc kopējā svara, bet pēc aktīvās vielas THK koncentrācijas, kas ir objektīvāks rādītājs. Pilnu sarakstu ar likumos noteiktajiem apmēriem citās Eiropas valstīs publicē European Legal Database on Drugs (ELDD).[3]

Krimināllikuma 256. pants nosaka, ka par kaņepju sēšanu un audzēšanu ar mērķi iegūt marihuānu nepienākas kriminālsods, ja tā nav veikta atkārtoti gada laikā vai lielās platībās. Kaņepju ražas novākšana gan droši vien tiek uzskatīta par marihuānas izgatavošanu, tāpēc par to ir paredzēta kriminālatbildība ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem un ilgstošu policijas kontroli. Ja tas tiek darīts iepriekš vienojoties un dalot pienākumus jeb “grupā”, vai ja tas tiek darīts lielos apmēros, sods ir pavisam bargs, un brīvība tiek atņemta uz ne mazāk kā uz pieciem gadiem. Lieli apmēri marihuānas gadījumā būtu 100 grami, ja tā ir žāvēta, un 1 kilograms, ja nav.

Izņēmumi par personiskajām vajadzībām 253. pantā vairs nav spēkā brīdī, kad marihuāna ir jebkādā veidā nodota cita cilvēka īpašumā jeb “realizēta”, kā arī uz saņēmēju tādā situācijā attiecas panti par iegādāšanos, pat ja tā ir dāvana vai cienasts.[Tiesu prakse krimināllietās. Tiesu nolēmumi un Dr.iur. V.Liholajas komentāri, 2002. g.]

Rezumējot, ja tu vismaz gadu neesi par to sodīts un tev mājās glabājas pavisam mazliet marihuānas vai hašiša un tu to nedod citiem, kā arī nekas neliecina, ka būtu nolūks dot, vai, ja tev neatļauti kaut kur aug nedaudz kaņepes, bet tu neesi novācis ražu, — par to droši vien nepienākas kriminālatbildība. Protams, es nevaru būt līdz galam droša, jo man nav atbilstošās izglītības un pieredzes jurisprudencē, tāpēc, lūdzu, neuztveriet to kā autoritatīvu viedokli, bet izmantojiet norādītos avotus.

Attiecībā uz pilnīgu lietošanas dekriminalizāciju, Saeima nevar vienkārši izņemt marihuānu no īpaši bīstamo vielu saraksta, jo Latvijā ir spēkā 1988. gada ANO Konvencijai pret narkotiku un psihotropo vielu nelegālu apgrozījumu, kas pieprasa kriminalizāciju.[4] Vienīgais šajā konvencijā paredzētais izņēmums attiecas uz valstu pamatlikumu, proti, ja marihuānas kriminalizācija būtu pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi. Šo iespēju ir izmantojusi, piemēram, Argentīna, kuras Augstākā tiesa 2009. gadā lēma, ka narkotiku lietošanas un glabāšanas kriminalizācija ir nepamatota iejaukšanās cilvēku privātajā dzīvē.[5] Latvijā jau ir bijusi līdzīga konstitucionāla sūdzība, bet LR Satversmes tiesa atzina, ka indivīda veselības “sabiedriskā vērtība” ir svarīgāka par viņa privātās dzīves neaizskaramību, un ka sabiedrība nevar iztikt bez kriminālsodiem narkotiku lietotājiem.[6]

Pat Nīderlandē nav īstas legalizācijas, un tas ir tieši dēļ starptautiskajiem normatīviem. Pašreizējā kārtība, kas ļauj tur pastāvēt “kafūžiem” ar marihuānu, ir pelēkajā zonā, jo tehniski tas ir pret viņu likumiem, bet tie speciāli netiek ievēroti.[7]

Konkrēti marihuānas atrašanos pirmajā jeb īpaši bīstamo narkotiku sarakstā konstitucionāli ļautu apstrīdēt LR Satversmes 96. pants:[8]

Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

To ierobežo Satversmes 116. pants:

Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Pierādījumu, ka marihuāna ir salīdzinoši nekaitīga gan lietotājiem, gan sabiedrībai, ir vairāk kā nepieciešams, un to apjoms tikai aug. Problēmas var sagaidīt tikai katram desmitajam regulārajam lietotājam, un tās ir vieglāk pārvaramas kā, piemēram, alkoholisma vai nikotīna atkarības gadījumā. Atšķirībā no alkohola un nikotīna, marihuāna neizraisa lietotāju nāvi. Arī tās saistība ar garīgajām saslimstībām nav līdz galam pamatota. Sliktākajā gadījumā marihuāna vismaz nav pelnījusi būt īpaši bīstamo vielu sarakstā kopā ar tādām narkotikām kā heroīns, jo tai ir derīgs un pietiekami drošs medicīnisks pielietojums. Atsauces šiem apgalvojumiem es plānoju pievienot atsevišķā ierakstā.

Atvados cerībā, ka agrāk vai vēlāk atmodīsies pietiekami daudz aktīvu cilvēku, lai beidzot pieliktu punktu uz nepatiesa marihuānas tēla veidotajai kārtībai.