Dekriminalizācija, ANO un Satversme

Es visu laiku gribu tikt līdz interesantajām tēmām, tādām kā argumentu apkopojumam par un pret legalizāciju, bet man tomēr ir jāuzraksta par notikumiem Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), jo ir nozīmīgi parādīt, ka aizliegumu kritizē ne tikai blogeri ar pseidonīmiem, kā es, bet cilvēki ar starptautisku prestižu.

Fonam ir jāmin, ka ANO ir bijusi liela loma aizlieguma režīma izveidošanā un uzturēšanā, bet visas tās institūcijas nav vienotas šajā jautājumā, jo aizliegums konfliktē ar cilvēktiesībām.

Oktobra beigās ANO Ģenerālās asamblejas ietvaros notika preses konference, kurā ANO Cilvēktiesību padomes īpašais referents Anands Grovers aicināja pārtraukt kriminalizēt un sodīt narkotiku glabāšanu un lietošanu un ieviest lielāku uzsvaru uz kaitējuma samazināšanu ar uz pierādījumiem balstītu politiku. Viņš it kā konkrēti atrunāja, ka tas nav aicinājums uz pilnu legalizāciju, bet vienlaicīgi ieteica regulēt līdz šim nelegālās narkotikas pēc tabakas modeļa, un man nav izdevies atrast paskaidrojumu, kā tieši tas ir domāts. Es tā vietā varu piedāvāt mazliet pavirši iztulkotu kopsavilkumu viņa ziņojumam.

Pašreizējā starptautiskā narkotiku kontroles sistēma ir vērsta uz no narkotikām brīvas pasaules veidošanu, gandrīz tikai, izmantojot tiesību aizsardzības politikas un kriminālās sankcijas. Aizvien vairāk pierādījumu tomēr liecina, ka šāda pieeja ir izgāzusies, un galvenokārt tāpēc, ka tā neatzīst narkotiku lietošanas un atkarības realitāti. Lai gan narkotikas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku dzīvi un sabiedrību, šis pārmērīgi uz sodīšanu orientētais režīms nav sasniedzis tā izvirzītos mērķus attiecībā uz sabiedrības veselību, un tas ir radījis neskaitāmus cilvēktiesību pārkāpumus.

Kriminālsoda draudi var atturēt narkotiku lietotājus no piekļuves pakalpojumiem, vai viņiem var tikt liegta pieeja veselības aprūpei kopumā. Kriminālatbildības un pārmērīga tiesību īstenošanas prakse arī mazina veselības veicināšanas iniciatīvas, iemūžina stigmatizāciju un palielina risku veselībai, kam tiek pakļauti visi iedzīvotāji, ne tikai tie, kuri lieto narkotikas. Dažas valstis iesloga narkotiku lietotājus, nosaka viņiem piespiedu ārstēšanu, vai abus kopā. Pašreizējais starptautiskās narkotiku kontroles režīms arī nevajadzīgi ierobežo piekļuvi būtiskiem medikamentiem, kas pārkāpj tiesības uz veselību.

Galvenais starptautiskā narkotiku kontroles režīma mērķis, kā noteikts Vienotās konvencijas par narkotiskajām vielām (1961) preambulā, ir “veselība un cilvēces labklājība”, bet pašreizējā pieeja narkotiku lietošanas un glabāšanas kontrolei nodrošina pretēju rezultātu. Plaši īstenotas darbības, kas samazinātu ar narkotiku lietošanu saistīto kaitējumu, jeb kaitējuma mazināšanas iniciatīvas, un noteiktu narkotiku kontroli regulējošu likumu dekriminalizācija uzskatāmi uzlabotu veselības aizsardzību un gan narkotiku lietotāju, gan sabiedrības kopumā labklājību. Turklāt Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādēm un dalībvalstīm būtu jāīsteno uz tiesībām uz veselību balstīta pieeja narkotiku kontrolei, jāveicina visas sistēmas saskanība un saziņa, jāiekļauj darbībā rādītāju un pamatnostādņu izmantošana, kā arī jāapsver jaunu tiesisko regulējumu izveide attiecībā uz noteiktām nelegālajām narkotikām, lai nodrošinātu, ka cilvēku, kas lieto narkotikas, tiesības tiek ievērotas un aizsargātas.

Īpašie referenti ir neatkarīgi eksperti, un viņi nerunā kādas ANO institūcijas vārdā, bet ANO Cilvēktiesību padome piešķir viņiem mandātu pētīt cilvēktiesību problēmas un ieteikt risinājumus.

Dziļākam fonam, visvairāk pret dekriminalizāciju un kaitējuma samazināšanu starp ar ANO saistītajām institūcijām ir Starptautiskā narkotiku kontroles padome (INCB). Tie bez pārspīlējumiem ir fanātiski ideologi, kas viscaur atgādina invkizīciju. Mazāk pret to ir ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojs (UNODC), bet viņu toni nosaka tas, ka vislielākie sponsori ir aizlieguma čempiones ASV un Zviedrija. Par dekriminalizāciju un kaitējuma samazināšanu ir jau minētā ANO Cilvēktiesību padome (UNHRC) un it īpaši ANO Programma cīņai ar HIV/AIDS (UNAIDS).

Latvija nav lielākā cilvēktiesību pārkāpēja attiecībā uz nelegālajām narkotikām, jo šeit jau pastāv kaut kādas kaitējuma samazināšanas programmas un ierobežota dekriminalizācija. Latvijā lietotājiem ir iespējams brīvprātīgi vērsties pēc palīdzības un nesaņemt sodu, un par mazu apjomu glabāšanu, ja pārkāpums nenotiek atkārtoti gada laikā, pienākas tikai administratīvais sods, un Latvijā ir arī šļirču maiņas punkti. Ziņojumā tikmēr tika nosauktas 33 jurisdikcijas pasaulē, kur par narkotiku likumu pārkāpumiem var saņemt pat nāvessodu.

Latvijā tomēr ir problēmas ar cilvēktiesībām un likumiem, un par nelegālo narkotiku lietotāju sodīšanu Satversmes tiesā jau ir bijusi viena sūdzība, bet man šķiet, ka tā nebija labi sagatavota, kā arī Satversmes tiesas lēmums, to neapstiprinot, nebija līdz galam objektīvs. Kaitējuma samazinājuma programmas nav labi finansētas, un likumi ir salīdzinoši bargi, jo “lielu apjomu” robeža ir zema, ieslodzījuma un uzraudzības termiņi ir gari, un ir arī minimālie ieslodzījuma termiņi.

Runājot par bargiem likumiem un sodiem kopumā, gadījumā, ja bargi sodi būtu laba ideja, lai mazinātu pieprasījumu, caurmērā varētu sagaidīt, ka valstīs ar bargākiem likumiem būs mazāki ar nelegālo narkotiku lietošanu saistītie statistikas rādītāji, bet ir drīzāk pretēji.  Es centīšos agrāk vai vēlāk par to uzrakstīt konkrēti, bet tas ir diezgan iespaidīgi, cik lielā mērā statistika neatbalsta ideju, ka uz sodīšanu balstīta pieeja būtu iedarbīga.

Runa ir arī par to, ka demokrātiskai sabiedrībai gluži vienkārši nevajadzētu diktēt dzīvesstilu, citādi tā nav demokrātiska. Parasti uz to mēģina atbildēt, ka nelegālās narkotikas it kā nav iespējams lietot atbildīgi, tāpēc tas skar citus, bet es varu bez īpašas polemizēšanas teikt, ka šim apgalvojumam nekad nav bijis sakara ar pierādījumiem. Lielajam vairumam gan legālo, gan nelegālo narkotiku lietotāju nav iespējams diagnosticēt atkarību pēc zinātniski pieņemtiem kritērijiem, un pārējos var padarīt drošus sabiedrībai ar pierādīti iedarbīgām kaitējuma samazināšanas programmām. Uz sodīšanu balstītas pieejas tā vietā ir pierādīti iedarbīgas, ja mērķis ir palielināt slimību izplatību, legālo narkotiku patēriņu, bojāt cilvēku dzīvi par noziegumiem bez upuriem, atbalstīt organizēto noziedzību un radīt traģiskas situācijas, kurās atkarīgie pastrādā smagus noziegumus.

Tas ir nomācošs temats, tāpēc es šajā brīdī pārstāšu rakstīt, bet pie tā būs jāatgriežas. Visvairāk mani interesē Satversmes tiesas jautājums, un tas, vai ir iespējams veidot jaunu sūdzību par nelegālo narkotiku aizliegumu. Piemēram, Argentīnā dekriminalizācija tika ieviesta tieši caur tiesu, jo 1961. gada Vienotā konvencija par narkotiskajām vielām to pieļauj, ja aizliegums ir pret valsts pamatlikumu. Argentīnas dekriminalizācija tika pamatota tā, ka valsts noteikta morāle un dzīvesstils pārkāpj tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un par privātās dzīves neaizskaramību ir arī Satversmes 96. pants.

Šķēršļi marihuānas legalizācijai Latvijā

Twitter un citur šodien valdīja neliels satraukums par to, ka Jurģis Liepnieks ir paudis atbalstu marihuānas legalizācijai Latvijā. Man tas lika tikai priecāties, ka vēl kādam bez Jura Kažas pietiek drosmes atklāti kritizēt esošo kārtību, jo lielā daļā sabiedrības šī tēma ir tabu un esošā pieeja marihuānai tiek uzskatīta par vienīgo iespējamo. Piemēram, “Apollo” redakcija to uzskata par tik jocīgu ziņu, ka tā ir bez īpašiem komentāriem jāpublicē izklaides sadaļā. Es būtu cerējusi, ka viņi varētu vismaz palūgt Liepnieku paskaidrot savu viedokli, jo Twitter tomēr ir 140 zīmju ierobežojums, bet viņiem tas nav šķitis nepieciešams. Tā vietā raksts sastāv gandrīz tikai no citātiem, ekrānšāviņa un frāzes “domu graudi”, kas kontekstā skan izsmējīgi.

Pat ja vairumam šāda doma pirmajā brīdī šķitīs neprātīga, marihuānas legalizācija patiesībā ir sasniedzams ilgtermiņa mērķis. Es saku ilgtermiņa, jo nav tik vienkārši, kā Liepnieks raksta:

@JurgisLiepnieks Lai dekriminalizētu marihuānu, referendums nav vajadzīgs. Saiema var izdarīt ceturdien dažus grozījumus un pirmdien mums ir mazā Amsterdama

Pirmkārt, dekriminalizācija un legalizācija ir izplūduši jēdzieni, ko ir vērts paskaidrot. Ar dekriminalizāciju parasti saprot personīgās lietošanas pārvēršanu par administratīvo pārkāpumu kriminālpārkāpuma vietā, un tā neattiecas uz izplatīšanu. Savukārt legalizācija parasti nozīmē regulēta tirgus izveidi, kurā iepriekš aizliegtās narkotikas var tikt legāli izplatītas.

Latvijā jau pastāv ierobežota marihuānas dekriminalizācija, jo Krimināllikuma 253. pantā par maziem apmēriem personiskajām vajadzībām, ja tu tos nepārvadā, nepārsūti, neizgatavo un tevi gada laikā nepieķer atkārtoti, ir paredzēts izņēmums.[1] Apmērus, pēc kuriem iestājas kriminālatbildība marihuānas un citu vielu gadījumā, nosaka likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 2. pielikums.[2] Jāpiezīmē, ka noteiktie apmēri ir niecīgi, jo, teiksim, žāvētas marihuānas gadījumā tas ir tikai 1 grams, bet nežāvētas tie ir 5 grami. Salīdzinājumam, citās Eiropas valstīs mazs apmērs ir vidēji līdz pieciem gramiem žāvētas marihuānas, un, piemēram, Čehijā tas ir dekriminalizēts līdz pat 15 gramiem. Dažās valstīs apmērs pat tiek mērīts nevis pēc kopējā svara, bet pēc aktīvās vielas THK koncentrācijas, kas ir objektīvāks rādītājs. Pilnu sarakstu ar likumos noteiktajiem apmēriem citās Eiropas valstīs publicē European Legal Database on Drugs (ELDD).[3]

Krimināllikuma 256. pants nosaka, ka par kaņepju sēšanu un audzēšanu ar mērķi iegūt marihuānu nepienākas kriminālsods, ja tā nav veikta atkārtoti gada laikā vai lielās platībās. Kaņepju ražas novākšana gan droši vien tiek uzskatīta par marihuānas izgatavošanu, tāpēc par to ir paredzēta kriminālatbildība ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem un ilgstošu policijas kontroli. Ja tas tiek darīts iepriekš vienojoties un dalot pienākumus jeb “grupā”, vai ja tas tiek darīts lielos apmēros, sods ir pavisam bargs, un brīvība tiek atņemta uz ne mazāk kā uz pieciem gadiem. Lieli apmēri marihuānas gadījumā būtu 100 grami, ja tā ir žāvēta, un 1 kilograms, ja nav.

Izņēmumi par personiskajām vajadzībām 253. pantā vairs nav spēkā brīdī, kad marihuāna ir jebkādā veidā nodota cita cilvēka īpašumā jeb “realizēta”, kā arī uz saņēmēju tādā situācijā attiecas panti par iegādāšanos, pat ja tā ir dāvana vai cienasts.[Tiesu prakse krimināllietās. Tiesu nolēmumi un Dr.iur. V.Liholajas komentāri, 2002. g.]

Rezumējot, ja tu vismaz gadu neesi par to sodīts un tev mājās glabājas pavisam mazliet marihuānas vai hašiša un tu to nedod citiem, kā arī nekas neliecina, ka būtu nolūks dot, vai, ja tev neatļauti kaut kur aug nedaudz kaņepes, bet tu neesi novācis ražu, — par to droši vien nepienākas kriminālatbildība. Protams, es nevaru būt līdz galam droša, jo man nav atbilstošās izglītības un pieredzes jurisprudencē, tāpēc, lūdzu, neuztveriet to kā autoritatīvu viedokli, bet izmantojiet norādītos avotus.

Attiecībā uz pilnīgu lietošanas dekriminalizāciju, Saeima nevar vienkārši izņemt marihuānu no īpaši bīstamo vielu saraksta, jo Latvijā ir spēkā 1988. gada ANO Konvencijai pret narkotiku un psihotropo vielu nelegālu apgrozījumu, kas pieprasa kriminalizāciju.[4] Vienīgais šajā konvencijā paredzētais izņēmums attiecas uz valstu pamatlikumu, proti, ja marihuānas kriminalizācija būtu pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi. Šo iespēju ir izmantojusi, piemēram, Argentīna, kuras Augstākā tiesa 2009. gadā lēma, ka narkotiku lietošanas un glabāšanas kriminalizācija ir nepamatota iejaukšanās cilvēku privātajā dzīvē.[5] Latvijā jau ir bijusi līdzīga konstitucionāla sūdzība, bet LR Satversmes tiesa atzina, ka indivīda veselības “sabiedriskā vērtība” ir svarīgāka par viņa privātās dzīves neaizskaramību, un ka sabiedrība nevar iztikt bez kriminālsodiem narkotiku lietotājiem.[6]

Pat Nīderlandē nav īstas legalizācijas, un tas ir tieši dēļ starptautiskajiem normatīviem. Pašreizējā kārtība, kas ļauj tur pastāvēt “kafūžiem” ar marihuānu, ir pelēkajā zonā, jo tehniski tas ir pret viņu likumiem, bet tie speciāli netiek ievēroti.[7]

Konkrēti marihuānas atrašanos pirmajā jeb īpaši bīstamo narkotiku sarakstā konstitucionāli ļautu apstrīdēt LR Satversmes 96. pants:[8]

Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

To ierobežo Satversmes 116. pants:

Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Pierādījumu, ka marihuāna ir salīdzinoši nekaitīga gan lietotājiem, gan sabiedrībai, ir vairāk kā nepieciešams, un to apjoms tikai aug. Problēmas var sagaidīt tikai katram desmitajam regulārajam lietotājam, un tās ir vieglāk pārvaramas kā, piemēram, alkoholisma vai nikotīna atkarības gadījumā. Atšķirībā no alkohola un nikotīna, marihuāna neizraisa lietotāju nāvi. Arī tās saistība ar garīgajām saslimstībām nav līdz galam pamatota. Sliktākajā gadījumā marihuāna vismaz nav pelnījusi būt īpaši bīstamo vielu sarakstā kopā ar tādām narkotikām kā heroīns, jo tai ir derīgs un pietiekami drošs medicīnisks pielietojums. Atsauces šiem apgalvojumiem es plānoju pievienot atsevišķā ierakstā.

Atvados cerībā, ka agrāk vai vēlāk atmodīsies pietiekami daudz aktīvu cilvēku, lai beidzot pieliktu punktu uz nepatiesa marihuānas tēla veidotajai kārtībai.