Pētnieciskā žurnālistika

DELFI ir publicēts raksts ar nosaukumu “Latvijas mazpilsētas narkoaprindu anatomija”, un tas ir iecerēts kā piemērs pētnieciskajai žurnālistikai. Rakstā ir pieminēta “vairāku nedēļu datu vākšana un sarunas ar avotiem”, bet tas ir diezgan īss un lielākoties sastāv no publiski pieejamas informācijas, pieļaujot pāris kļūdas. Piemēram, kokaīna cena “par devu” tiek minēta 70–100 Ls robežās, lai gan tā varētu būt tikai cena par gramu. Saskaņā ar EMCDDA datiem vidēji Eiropā grams kokaīns maksā 50–70 eiro, un Latvijā tā cenas ir vienas no augstākajām.

Interesantāks piemērs līdzīga veida informācijai no pirmavotiem ir Jēkabpils Jauniešu kluba novembrī publicēts video ar nosaukumu “Intervija ar 2 narkomāniem”.

Abos gadījumos mērķauditorija ir cilvēki, kas ar šiem jautājumiem paši nesaskaras vai par tiem neinteresējas, un es to atbalstu vairāk kā tādu narkologu kā Jāņa Strazdiņa mēģinājumus autoritatīvi izteikties par vielām, par kuru ietekmi viņi var spriest tikai no malas un ierobežotos apstākļos. Veselības aprūpes darbinieki un policisti darba pienākumu īpatnību dēļ īpaši bieži saskaras ar cilvēkiem, kuriem tobrīd ir īpašas problēmas un sarežģīts dzīves posms, un tas var radīt maldīgu priekšstatu par situāciju kopumā. Narkotiku lietošana ir pagrīdes parādība, tāpēc to ir grūti uzticami novērtēt, bet gadījumos, kad tas ir ticis pētīts, par pēc konkrētiem kritērijiem diagnosticējamiem problemātiskiem lietotājiem var runāt mazākumā gadījumu pat ar tādām īpaši riskantām vielām kā heroīns. Tas saskan, piemēram, ar labāk izprasto situāciju ar alkoholu, kas pēc savām īpašībām ierindojas starp vienām no bīstamākajām atkarību izraisošajām vielām, bet ir plaši atzīts, ka vairums cilvēku to spēj lietot atbildīgi.

Zīmīgi ir tas, ka tādās valstīs kā Šveice, kurās dažādu apstākļu dēļ ar nelegālajām narkotikām saistītās problēmas vēsturiski ir atradušās plašākās sabiedrības redzeslaukā, tāpēc ir bijis iespējams ieviest kaitējuma mazināšanas programmas, kas ir sniegušas pārbaudāmus un pozitīvus rezultātus, samazinot, teiksim, intravenozo lietotāju izplatību, ar šo lietošanu saistīto slimību izplatību utt. Valstīs, kas vairāk seko ortodoksijai un iedzen nelegālo narkotiku parādību dziļāk pagrīdē, pastāv arī vairāk mitoloģizēts priekšstats par to un attiecīgi mazāk iespēju panākt sabiedrības atbalstu uz pierādījumiem balstītai politikai, kas runā pretī aizlieguma intuīcijai. Latvija tam ir parasts piemērs, jo narkotiku problēmas pārspīlējumu ceļā ir pārtapušas par bubuli, un to uztur būtībā lētticīga publika, sensacionālistiski mediji un oportūnistiski politiķi. Publika pati šajā gadījumā ir arī galvenais upuris, jo tā maksā augstu cenu gan par apkarošanas politiku, kuras pamatotībai nav derīgu pierādījumu un baiļu klimata dēļ tos pat nav iespējams pieprasīt, gan par samazinātajām iespējām narkotiku lietojošajai sabiedrības daļai iekļauties normālajā sabiedrības dzīvē. Stratēģija par katru cenu sarežģīt narkotiku lietotāju apstākļus, mēģinot tādējādi cīnīties pret pieprasījumu, atspēlējas sabiedrībai caur viegli saprotamu dinamiku. Ierobežotais piedāvājums nozīmē augstas aizliegto vielu cenas, un kopā ar samazinātajām iespējām uzturēt sevi, pateicoties pret nelegālo narkotiku lietotājiem pastāvošajai stigmai un sankcijām, problemātiskajiem lietotājiem ir vairāk iemeslu pievērsties noziedzībai, lai finansētu savus ieradumus. Citiem vārdiem, aizlieguma dēļ narkotikas un to lietotāji nekur nepazūd, bet kļūst bīstamāki. Tajā pašā laikā par to netiek skaidri runāts, un pat DELFI raksts, kas jau tā ir diezgan konservatīvs, sastapās ar protestiem no komentētājiem, kas neatbalsta novirzīšanos no pašām vienkāršākajām kategorijām, kurās visas vielas it kā ir būtībā vienādas un tikai sliktas un aizliegums ir tikai labs. Patiesajai pētnieciskajai žurnālistikai būtu jāstāv tam pāri un vismaz konkrēti jāpiemin citi iespējamie skaidrojumi, kas uzliek zināmu daļu vainas arī pašam aizliegumam, bet bubuļi ir laika pārbaudi izgājis mediju un politiķu reitingu avots, kamēr runāt pretī tautas gudrībai nozīmē risku reitingus zaudēt, kā arī tas vienkārši prasa ieguldīt vairāk darba.