EMCDDA 2010. gada ziņojums

Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (EMCDDA) šomēnes publicēja savu ikgadējo ziņojumu par situāciju narkomānijas problēmas jomā Eiropā, un tas ir atspoguļots arī Latvijas presē. “Diena” par to publicēja divus rakstus, un viens no tiem šajā blogā jau ir pieminēts, un narkologs un Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš izmantoja izdevību, lai aicinātu Latvijas valdību pieņemt un finansēt jaunu nelegālo narkotiku apkarošanas stratēģiju, jo iepriekšējā izbeidzās 2008. gadā. Es gribu citēt un komentēt daļas no ziņojuma, kas piesaistīja manu uzmanību.

Šobrīd Eiropas Savienībā ieslodzījuma vietās ir vairāknekā 600 000 cilvēku, un vidējais ieslodzīto rādītājs ir aptuveni 120 ieslodzītie uz 100 000 iedzīvotāju. Valstīs cietumnieku skaits ir vidēji no 66 līdz 285 cietumniekiem uz 100 000 iedzīvotāju, kur galvenokārt dalībvalstis no Centrāleiropas un Austrumeiropas ziņo par rādītājiem, kas ir augstāki par vidējiem. Tomēr valstu skaitļi un ES vidējie rādītāji ir ievērojami zemāki par rādītājiem, par kuriem ziņo Krievija (609) un ASV (753).

Lielākajā daļā ES valstu cietumnieku, kas notiesāti par narkotiku likumu pārkāpumiem, ir aptuveni no 10 % līdz 30 %. Nav zināms to cietumnieku īpatsvars, kuri notiesāti par noziegumiem pret īpašumu narkotiku atkarības dēļ vai par citiem ar narkotikām saistītiem noziegumiem.

Latvijā pēc 2006. gada datiem cietumā par ar narkotikām saistītiem noziegumiem bija 10% no apmēram 7000 ieslodzītajiem.

Par ASV ieslodzīto skaita rādītājiem ir būtiski pieminēt, ka ceturtā daļa no visiem ieslodzītajiem atrodas cietumā par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpumiem, un ASV ir pirmajā vietā gan pēc apkarošanā ieguldītā finansējuma, gan pēc vidējā ieslodzīto skaita. Turklāt ASV ir arī īpaši stingri policijas uzraudzības (parole) un kriminālās uzskaites noteikumi, un tas nozīmē, ka brīvība ir ierobežota salīdzinoši vēl vairāk cilvēkiem kā Eiropā. Citiem vārdiem, ASV cietumos tikai par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpšanu atrodas vidēji par 50% vairāk cilvēku kā Eiropā par visiem noziegumiem kopā, un ASV vienalga ir visvairāk narkotiku lietotāju pasaulē. ASV ir arī valsts, kuras himnā ir frāze “land of the free“.

Cita starpā, Šveicē šobrīd ir plaša ažiotāža par viena cilvēka bada streiku, kurš protestē pret cietsirdīgajiem likumiem, jo viņam par kaņepju audzēšanu tiesa ir piespriedusi piecu gadu cietumsodu.

Turpinot par cietumiem:

Esošie pētījumi [par narkotiku lietošanu cietumos] atklāj, ka cietumnieku vidū narkotiku lietošana ir daudz izplatītāka nekā pārējā sabiedrībā. [..] Gan cietumu eksperti, gan politikas veidotāji Eiropā atzīst to, ka nelegālās narkotikas nonāk lielākajā daļā cietumu neatkarīgi no visiem pasākumiem, ko īsteno, lai samazinātu narkotiku piedāvājumu. Pētījumos, kas veikti pēc 2003. gada, aplēses par narkotiku lietošanu cietumos svārstās no 1 % līdz 56 % ieslodzīto.

Citās vietās EMCDDA ziņojums runā par pasauli, kurā būtu “izskausta” narkotiku lietošana, lai gan to nav iespējams izskaust pat cietumos jeb vienās no visstingrāk uzraudzītajām vietām uz pasaules. Tas parāda, ka vielu aizliegums ir nereāls mērķis pat vislabvēlīgākajos apstākļos, un tas nozīmē, ka jebkura ar vielu lietošanu saistīto problēmu risināšanas stratēģija, kas balstās uz aizlieguma, zināmā mērā nav balstīta uz īstenības.

EMCDDA ziņojumā viena nodaļa ir veltīta tieši kaņepēm, un tajā ir minēts, ka kaņepju lietotāju skaits ir nedaudz krities.

Iespējams, Eiropā [kaņepju lietošanas] ziņā sākas jauns posms, jo dati, kas iegūti iedzīvotāju un skolu apsekojumos, norāda, ka kaņepju lietošanas tendence stabilizējas vai pat samazinās. Tomēr no vēsturiskā skatupunkta lietošanas līmenis joprojām ir augsts, un Eiropas diskusijā par narkotikām joprojām ir palicis neatbildēts svarīgais jautājums — kā efektīvi risināt kaņepju lietošanas problēmu.

Šādā kontekstā man šķiet bezatbildīga to cilvēku attieksme, kas vēlas slāpēt diskusiju par alternatīvām pieejām. Stingra aizlieguma režīms ir saņēmis būtībā nekritisku starptautisku atbalstu jau pusi gadsimta, bet tā pastāvēšanai nav skaidra attaisnojuma, toties tam ir skaidri trūkumi. EMCDDA ziņojums būtu pilnīgāks, ja tas analizētu veiksmīgākos piemērus tādu legālu vielu kā alkohola vai  tabakas ierobežošanai. Es zinu, ka vismaz tabakas izplatības gadījumā ir konkrēti piemēri, kuros tās tendences ir bijušas tieši pretējas nelegālajām narkotikām, neskatoties uz to, ka tabaka ir viena no visvairāk atkarību izraisošajām vielām.

Kaņepju audzēšana Eiropā ir visai izplatīta, un šķiet, ka tā palielinās. 2008. gadā visas 29 Eiropas valstis minēja mājas kaņepju audzēšanu, lai gan šīs parādības mērogs un raksturs, šķiet, ir krietni mainīgs. Tomēr ievērojama daļa kaņepju, ko izmanto Eiropā, drīzāk ir starpreģionu tirdzniecības rezultāts.

Kaņepes būtībā ir nezāle, kaņepju audzēšanai nav nepieciešami lieli ieguldījumi, un tās ir ļoti vienkārši sagatavot lietošanai. Šādā ziņā tās ir būtiski atšķirīgas, piemēram, no alkohola, jo kaņepju produktu kvalitāti pamatā nosaka auga ģenētika, savukārt alkohola kvalitāte ir pamatā atkarīga no izgatavotāja prasmēm, jo tajā ir lielāka loma apstrādei.

Kaņepju audzēšanas tehnoloģija arī nestāv uz vietas, un pamazām kļūst arvien pieejamākas audzēšanai piemērotas gaismas diožu (LED) lampas, kas ievērojami samazina enerģijas patēriņu, un, tendencēm turpinoties, kaņepju audzēšana mājās solās kļūt arvien vienkāršāka. To atvieglo arī jaunas C. ruderalis hibrīdu šķirnes, kas ir kompaktākas un vieglāk kopjamas, un selekcionāri turpina darbu, lai tās uzlabotu. Es prognozēju, ka, neskatoties uz neko, kaņepju audzēšana mājās turpinās izplatīties.

Ziņojumā ir minēts, ka vidējās marihuānas mazumtirdzniecības cenas Eiropā ir ir 3–16 eiro par gramu diapazonā jeb 2–11 lati par gramu. Tas nozīmē, ka Latvijā marihuānas cenas ir vienas no augstākajām Eiropā.

Par kopējo marihuānas lietošanas izplatību ir minēti šādi skaitļi:

No piesardzīgām aplēsēm izriet, ka aptuveni 75,5 miljoni eiropiešu jeb vairāk nekā viena piektdaļa visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem ir vismaz reizi (ilgstošas lietošanas izplatība) pamēģinājuši kaņepes. Starp valstīm ir vērojamas būtiskas atšķirības, un valstu izplatības rādītāji svārstās no1,5 % līdz 38,6 %. Lielākajā daļā valstu izplatība iraptuveni 10–30 %. Saskaņā ar aplēsēm pēdējā gada laikā kaņepes ir lietojuši aptuveni 23 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 6,8 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem. Aprēķini par lietošanu pēdējā mēneša laikā aptver iedzīvotājus, kas lieto šīs narkotikas regulārāk, tomēr tas nenozīmē, ka ik dienas vai intensīvi. Saskaņā ar aplēsēm iepriekšējā mēneša laikā šīs narkotikas ir lietojuši apmēram 12,5 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 3,7 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem.

Kaņepju lietotāji galvenokārt ir jaunieši (15–34 gadus veci), un kaņepju lietošana pēdējā gada laikā kopumā visvairāk bija izplatīta 15–24 gadus vecu iedzīvotāju vidū.

Šīs un citas aplēses būtībā ir zīlēšana, un šāda datu neuzticamība ir kārtējais aizlieguma rezultāts. Es ziņojumā neatradu neko par konkrētām apsekojumu metodēm, uz kurām ir balstīti šie skaitļi, tāpēc nevaru teikt vairāk. Es gribēju atrast arī informāciju par to, cik lielu daļu kaņepju lietotāju uz ārstniecības iestādēm nosūta kriminālās tiesvedības sistēma, bet neatradu. Tas ir svarīgi, jo kopējais pacientu skaits bieži tiek minēts kā piemērs tam, ka kaņepes izraisa problēmas, bet īstenībā daudzi cilvēki tiek nosūtīti piespiedu kārtā, lai izvairītos no soda, un vienīgā viņu problēma ir ar likumu, nevis kaņepēm. Piemēram, ziņojumā bija minēts, ka Francijā kaņepju klīnikās pusei pacientu nav iespējams diagnosticēt atkarību vai pārmērīgas lietošanas simptomus, un biežāk tā notiek ar pacientiem, kas tur nav nokļuvuši pēc savas iniciatīvas.

EMCDDA ir salīdzinoši draudzīga institūcija, ja runa ir par zinātni un pierādījumiem, tāpēc tā ir kritiska par esošo praksi, kurā pārāk liela loma ir ideoloģijai:

Narkomānijas ārstniecība bieži pārāk lēni ir pārņēmusi zinātniski pārbaudītas metodes savā klīniskajā praksē. Opioīdu aizvietotājterapijas nepietiekamā izmantošana vairākās Eiropas valstīs un apstākļu pārvaldības retā piemērošana kokaīna atkarības ārstniecībā ir daži piemēri, kas raksturo šādu zinātnes neatbilstību praksei. [..]

Salīdzinoši maz pētījumu ir vērtējuši mērķorientēto iejaukšanās pasākumu efektivitāti attiecībā uz kaņepju lietotājiem, neraugoties uz ārstniecības pieprasījumu skaita pieaugumu. Pētīti ir gan farmakoterapeitiskie, gan psihosociālie iejaukšanās pasākumi, tomēr rezultāti nav pārliecinoši. Nesen publicētā informācija par nejaušās kontroles eksperimentu, kurā novērtēja motivējošās intervijas efektivitāti, salīdzinot ar informēšanu un konsultēšanu, neatklāja būtiskas atšķirības attiecībā uz kaņepju lietošanu. [..] Nesen tika publicēti divi pētījumi par kaņepju atkarības farmakoterapiju; un neviens no tiem nebija sniedzis būtiskus rezultātus.

Nākošo daļu vajag atcerēties kontekstā ar “Dienas” publicētajiem rakstiem un Jāņa Strazdiņa izteikumiem, kas izcēla marihuānas lietošanas saistību ar garīgās veselības traucējumiem, lai gan pierādījumi tādu viedokli īpaši neatbalsta:

Kaņepju lietošanas saistība ar depresiju un pašnāvībām vēl nav līdz galam noskaidrota. Kaņepju ietekme uz kognitīvajām spējām un tās atgriezeniskums vēl nav skaidrs. [izcēlums mans — Lilita] Regulāra kaņepju lietošana pusaudža gados var nelabvēlīgi ietekmēt gados jauno pusaudžu garīgo veselību, un ir pierādījumi, ka palielinās psihozes simptomu un traucējumu rašanās risks, kas pieaug līdz ar lietošanas biežumu.

Kaut arī ar kaņepju lietošanu saistītais individuālais risks ir zemāks nekā heroīna vai kokaīna gadījumā, veselības problēmas pastāv, un saistībā ar lietošanas plašo izplatību kaņepju ietekme uz sabiedrības veselību var būt būtiska. Īpaša uzmanība kaņepju lietošanai ir jāpievērš, kad to dara pusaudži un cilvēki ar garīgās veselības problēmām. Bieža kaņepju lietošana, lietošana ilgos laika periodos, transportlīdzekļa vadīšanas laikā vai veicot citas potenciāli bīstamas darbības — tās ir situācijas, kas izraisa papildu bažas.

Man šķiet, ka ir liela atšķirība starp EMCDDA piesardzīgo un zinātniski pamatoto toni un to, kā tas tika atspoguļots “Dienā”. Cita starpā, EMCDDA viedoklis saskan arī ar to, kas iepriekš ir rakstīts Aizliegtajā Auglī.

Nīderlandē sola aizliegt tūristiem iepirkties kofīšopos

Jaunā, konservatīvā Nīderlandes valdība sola pārvērst kofīšopus par ierobežotām biedrībām, kur legāli nopirkt marihuānu varētu tikai ar biedra karti, un saņemt šādu karti varētu tikai Nīderlandes iedzīvotāji. Nīderlandes iecietīgā marihuānas kontroles kārtība ir jau vairāk kā 30 gadus veca, un politiskie viedokļi par to tradicionāli ir bijuši šķelti, konservatīvajām partijām vēloties ierobežot marihuānas pieejamību. Tagadējo iniciatīvu izbeigt marihuānas tūrismu vada Kristīgo demokrātu partija (CDA), kas pirms vairākiem gadiem aicināja pārtraukt uzturēt kofīšopu sistēmu kā tādu.

Marihuāna Nīderlandē nav pa īstam legāla, bet atrodas likumu pelēkajā zonā, jo Nīderlande ir ANO narkotiku aizlieguma konvenciju dalībvalsts. Tas var izrādīties par šķērsli solītajām izmaiņām marihuānas apritē, jo marihuāna tehniski ir nelegāla, un tas traucē regulēt tās tirgu ar likumiem. Eiropas Savienības (ES) ietvaros pastāv arī likumi, kas neļauj ierobežot tirdzniecību ar citu ES valstu iedzīvotājiem, bet ir piemēri tam, ka šie likumi var neattiekties uz nelegālajām narkotikām. Katrā gadījumā, ieviest biedru karšu sistēmu kofīšopos būtu problemātiski, un par to nav vienprātības, tāpēc nav garantijas, ka tas patiešām notiks. Pagaidām tie ir tikai solījumi, jo vienai no valdošās koalīcijas partijām marihuānas ierobežošana bija priekšnoteikums, lai veidotu koalīciju, un šai partijai var izrādīties izdevīgāk tikai izrādīt savu nostāju, bet nemēģināt to īstenot.

Zīmīgi ir tas, ka visas redzamās marihuānas legalizācijas izraisītās problēmas Nīderlandē ir saistītas ar aizlieguma režīmu pasaulē, nevis ar pašas vielas īpašībām. Marihuānas tūristi no kaimiņvalstīm ar stingrākiem likumiem izraisa sastrēgumus pilsētās pie Nīderlandes robežām, un marihuānas tirdzniecībā joprojām ir iesaistīta noziedzība, jo komerciāla marihuānas ražošana Nīderlandē ir aizliegta. Saskaņā ar valdības aprēķiniem, Nīderlandē pastāv vismaz 40 tūkstoši nelegālo audzētavu, un cīņā pret tām tiek ieguldīti nozīmīgi līdzekļi. Iecietības politika nozīmē arī starptautisko spiedienu, jo Nīderlande ir marihuānas kontrabandas avots, bet vēl būtiskāk ir tas, ka tās piemērs traucē citām valstīm attaisnot savu aizlieguma politiku, jo Nīderlandē ir vieni no labākajiem statistikas rādītājiem, kas saistīti ar narkotikām.

Latvijā Nīderlandes valdības solījums droši vien tiks attainots vietējā naratīva ietvaros, ka marihuāna it kā padara traku vai nogalina. Galu galā, vietējā eksperte Astrīda Stirna varēja vasarā apgalvot, ka “ik mēnesi Holandē no legalizētās narkotikas lietošanas mirst vidēji 30 cilvēki”, lai gan gadā no visām narkotikām Nīderlandē mirst ap 70 cilvēku, un marihuāna nav starp tām, jo to praktiski nevar pārdozēt. Stirna mēģināja arī vainot marihuānu pie heroīna izplatības, lai gan Nīderlandes politika tika ieviesta galvenokārt tāpēc, lai apturētu heroīna lietotāju skaita pieaugumu, un rādītāji liecina, ka viņiem tas izdevās. Narkologs Jānis Strazdiņš arī ir iepriekš izmantojis kofīšopu ierobežojumu ieviešanu noteiktās Nīderlandes pilsētās kā pierādījumu tam, ka legalizācija nedarbojas, lai gan reālais problēmu cēlonis bija aizlieguma režīms. Kā oficiālie eksperti viņi var teikt jebko, un tas tiks nekritiski atkārtots, jo narkotikas tiek uztvertas kā tik biedējošas, ka pret tām ir jācīnas par katru cenu, kaut vai ar nepatiesībām.

Jānis Strazdiņš legalizācijas kustību Latvijā skaidro ar Sorosa ietekmi

ES Māja vakar ir publicēts raksts par legalizācijas kustību, kurā ir pieminēts arī Aizliegtais Auglis. Viens cilvēks rakstā ir sašutis, ka par legalizāciju vispār pastāv diskusija, jo viņam viss ir skaidrs tāpat, un kāda psihoterapeite apgalvo, ka “zālītes lietošanas sekas ir briesmīgas” (laikam tāpēc tā ir tik populāra), bet man interesants šķita Saeimas deputāta un narkologa Jāņa Strazdiņa viedoklis:

Soross grib atvērt jaunu atkarības vielu tirdzniecības tīklu, ir liela interese nopelnīt. Viņu maz interesē veselības un morāles jautājumi, bet gan tas, kādu summu viņš iegūs ar savām mahinācijām. Laikam kāda daļa no viņa naudas peld arī uz Latviju.

Es arī varētu paziņot, ka Jāni Strazdiņu ir uzpircis alkohola lobijs, un tam būtu tikpat daudz pierādījumu. Tas patiesībā būtu ticamāk par ideju, ka Sorosa fonds ir sācis slepeni maksāt Jurģim Liepniekam, lai viņš savā Twitter kontā aizstāvētu legalizāciju. Strazdiņš savas aizdomas balsta tikai nepatikā pret Džordžu Sorosu un tajā, ka Soross pēdējā brīdī ziedoja miljonu dolāru Kalifornijas referenduma atbalsta kampaņai.

Par marihuānu Strazdiņš domā šādi:

Ziemeļu tautām nav vajadzīga šāda viela. Esam krietni ieturētāki, noslēgtāki, mums nevajag vielu, kas izraisa psihiskas problēmas, rada psihes izmaiņas, kas robežojas ar interešu zudumu, motivācijas zudumu, noslēgtību, tukšu fantazēšanu, bezdarbību, rada sarūkošas darba un prāta spējas, kā arī nožēlojamu sociālo stāvokli. Marihuāna atkarību neizraisa tik strauju kā heroīns, kokaīns vai amfetamīns, taču tās lietošanas sekas ir daudz psihisku traucējumu. Turklāt marihuāna izdalās ļoti lēni — apmēram astoņas dienas. Ja cilvēks to katras brīvdienas smēķē, tad principā visu laiku atrodas vielas ietekmē.

Man šķiet, ka viņa izteikumi atklāj autoritāru attieksmi, jo brīvas sabiedrības kontekstā viena cilvēka subjektīvajam viedoklim par kādas lietas vērtību nebūtu vietas diskusijā par aizliegšanu vai atļaušanu. Piemēram, man patīk marihuāna, un es domāju, ka Strazdiņa apraksts par tās iedarbību ir naivs, bet tas nav arguments par labu likumu reformai, tāpat kā mana nepatika, teiksim, pret tabaku nav iemesls to aizliegt citiem. Tā vietā marihuānu vajadzētu atļaut, jo aizliegums neņem vērā tirgus ekonomikas, cilvēku dabas un zinātnisko realitāti un attiecīgi nepamatoti pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi un veselību, iznieko līdzekļus un izraisa lieku korupciju, neiecietību un citas problēmas.

Ar zinātnisko realitāti es domāju to, ka Strazdiņa un citu biedējošie izteikumi par hroniskas marihuānas lietošanas ilgtermiņa ietekmi uz garīgo veselību balstās selektīvā pieejā zinātniskajiem pierādījumiem un maldinošā valodas lietojumā. Ir pētījumi, kas tikai parāda marihuānas saistību ar psihiskiem traucējumiem, un ir pētījumi, kas norāda uz marihuānu kā cēloni, bet ir arī ne mazāk vērā ņemami pētījumi, kas norāda uz pretējo. Zinātniski tas joprojām ir atvērts jautājums, vai, kā un cik bieži marihuāna var būt cēlonis garīgām slimībām, un Strazdiņa vienpusējā pieeja aicina domāt, ka to ietekmē morāle, politika vai citi subjektīvi apstākļi. Tas pats attiecas uz veidu, kā viņš pasniedz marihuānas ietekmi uz psihi kā saslimšanu pašu par sevi. Piemēram, ¼ Satori diskusijā viņš runāja par marihuānas izraisītu “amotivācijas sindromu”, bet tā nav atzīta psihiatriska slimība, un Pasaules Veselības organizācija to skaidro drīzāk kā hronisku marihuānas ietekmi. Citiem vārdiem, tu esi “slims” tikai tik ilgi, kamēr tev asinīs ir marihuānas aktīvās vielas.

Runājot par marihuānas ilgstošo ietekmi, Strazdiņš noklusē, ka tā strauji vairs nav manāma. Marihuānas aktīvās vielas vielmaiņas procesā tiek pārstrādātas par neaktīviem blakusproduktiem, un parasti tas ir stundu jautājums līdz manāma ietekme izbeidzas. Daļa no šīm vielām un blakusproduktiem uzsūcas taukos un izdalās atpakaļ asinīs ilgstošā laika posmā, bet pat regulāros marihuānas lietotājos tas nenozīmē, ka viņi vienreiz nedēļā var lietot marihuānu un visu nedēļu just tās pēdas, un vēl mazāk to var just Jānis Strazdiņš no malas.

Ar maldinošu valodu es domāju to, ka vielas var būt kaitīgas, un tās vienalga var būt iespējams lietot bez kaitīgām sekām. Piemēram, par alkoholu ir droši zināms, ka tas var izraisīt psihozi, bet tas acīmredzami nenozīmē, ka to varētu diagnosticēt visiem alkohola lietotājiem. ¼ Satori diskusijā Strazdiņš apstiprināja, ka to apzinās, bet viņš un citi vienalga regulāri neierobežo apgalvojumus par marihuānas lietošanas riskiem, un tas rada iespaidu, ka to vispār nevar lietot bez kaitīgām sekām.

Pēc ¼ Satori diskusijas noskatīšanās un šiem komentāriem manī ir nostiprinājies iespaids, ka Strazdiņš patiešām nav kompetents runāt par marihuānu. Diskusijā viņš nevarēja atbildēt, kāds ir relatīvais marihuānas atkarības risks, lai gan citās valstīs par to ir veikti un publicēti pētījumi, un viņš būtībā apgalvoja, ka marihuāna neizraisa paģiras, jo tā un tās blakusprodukti šķīst taukos un tāpēc ilgstoši izdalās no organisma. Patiesībā marihuāna neizraisa paģiras, jo tai neseko tik strauja dehidrācija kā pēc alkohola lietošanas, un tā un tās vielmaiņas blakusprodukti gandrīz nemaz nav indīgi organismam, atšķirībā no alkohola.

Pirms laika es rakstīju par LR1 diskusiju ar Tatjanu Justu, kas ir Jāņa Strazdiņa kolēģe, bet es nepieminēju, ka starp mums ir bijusi sarakste. Konteksts šeit nav tik svarīgs, bet es gribu teikt, ka sarakste pārtrūka, jo mani aizskāra tas, cik noniecinoša bija viņas attieksme, nešķirojot marihuānas lietotājus. DSM-IV psihiatrijas diagnožu rokasgrāmatā, kas plaši tiek uzskatīta par standartu, atkarībai ir konkrēti kritēriji. Rupji sakot, atkarīgie ir tie, kam ir nepārvarama tieksme turpināt lietot vielas, neskatoties uz konkrētu kaitīgu ietekmi. Man šķiet, ka narkologi kā Justa un Strazdiņš ir tik bieži atkārtojuši dežūrfrāzes par marihuānas kaitīgumu, ka viņiem ir zudusi īsta izjūta par apstākli, ka tā ir kaitīga tikai daļai cilvēku. Tas izskaidro to, kāpēc viņi šīs robežas it kā apzinās, ja jautājums tiek uzdots tieši, bet tik bieži lieto tādu valodu, it kā riski būtu absolūti. Piemēram, no šīs relatīvo risku izjūtas trūkuma rodas aicinājumi “ārstēt no marihuānas”, kā “Diena” piedēvē Volfgangam Gecam. Tādā skatījumā marihuāna patiešām vienmēr kaitē garīgajai veselībai, jo tas ir ietverts psihoaktīvas vielas definīcijā.

Piemērs sliktam žurnālismam par marihuānu un šizofrēniju no Diena.lv

Drukas kļūdas oriģinālajā rakstā

Diena.lv šorīt ir publicēts raksts ar nosaukumu “Zālītes pīpēšana — ceļš uz šizofrēnijas izpausmēm”, un es gribu to izmantot kā piemēru sliktam žurnālismam, kas atsaucas uz izplatītām bailēm, bet nepienes noderīgu informāciju, kas palīdzētu saprast marihuānas saistību ar garīgajām slimībām. Tiek minēti mediķi, kas esot pret legalizāciju, jo psihiatrijas nodaļās viņiem esot jāarstē hroniski zāles lietotāji, kuriem smadzenēs esot radušās “šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas”. Par “līdzīgiem veselības traucējumiem” esot rakstīts arī nekonkrētos “ārvalstu pētījumos”. Tiek citēts Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra (EMCDDA) vadītājs Volfgangs Gecs, kurš vienkārši atkārto, ka marihuāna esot saistīta ar psihozēm, un tāpēc esot nepieciešama “ārstēšana no marihuānas”. Viņam īpašas raizes darot tas, ka marihuānas lietošana esot tik izplatīta, un četri miljoni eiropiešu to lietojot ikdienā. Beigās tiek minēta arī narkoloģe Astrīda Stirna, kas saka, ka “psihiatrijas nodaļās ir ievietoti pacienti, kuriem ir šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas,” un vēl viņa skaidro, ka izmaiņas no marihuānas lietošanas var sajaukt ar garīgajām slimībām, tāpēc katrs gadījums ir īpaši jāvērtē.

Sausais atlikums no raksta ir tāds, ka pastāv kaut kāda saistība starp marihuānu un garīgu saslimšanu, un to atbalsta noteiktas autoritātes un kaut kādi pētījumi. Tajā pašā laikā nav paskaidrots, ka saistībai nav noteikti jābūt cēloņsakarīgai, un var būt tā, ka šizofrēnijas slimnieki izvēlas lietot marihuānu, jo viņiem liekas, ka tā palīdz. Var būt tā, ka marihuāna paātrina slimības gaitu, bet neizraisa to veselos cilvēkos. Var būt tā, ka hroniska marihuānas lietošana paaugstina šizofrēnijas risku tikai jauniešos. Tas ir problemātisks jautājums, un par to ir plaša zinātniskā literatūra, kas aizstāv dažādus skaidrojumus. Piemēram, Volfgangs Gecs uztraucās par to, ka tik daudzi lieto marihuānu, bet Austrālijā 2003. gadā ir publicēts pētījums, kurā ir minēts, ka pēdējos 30 gados šizofrēnijas diagnožu skaits ir palicis vienmērīgs, lai gan marihuānas izplatība ir strauji augusi. Britu psihiatrijas žurnālā šogad ir publicēts pētījums par to, ka šizofrēnijas slimnieki ir jūtīgāki uz marihuānas iedarību un tās izraisītās izjūtas novērtē labāk kā veseli cilvēki. Vēl šogad ir publicēts pētījums par to, ka šizofrēnijas slimniekiem marihuānas iedarbība uzlabo atmiņu un spēju koncentrēties, atšķirībā no veseliem cilvēkiem. Marihuāna kā tāda ir pazīstama kā viena no drošākajām terapeitiski iedarbīgākajām vielām, un ir virkne pētījumu par tās neiroprotektīvajām un dažos gadījumos neiroģeneratīvajām īpašībām. Tas nenozīmē, ka tā nevar būt kaitīga citos veidos, bet nozīmē, ka tās kaitējums nav pašsaprotams, un it īpaši tādas slimības kā šizofrēnija gadījumā, kas ir saistīta ar plašiem bojājumiem dažādās smadzeņu daļās. Visplašāk presē atspoguļotie pētījumi, kas uzrāda šizofrēnijas risku, runā tikai par hronisku lietošanu no agra vecuma, un ar vecumu šis risks strauji rūk. Iespējams, ka “šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas smadzenēs” Diena.lv rakstā atsaucas uz diviem pētījumiem, kuros tika salīdzināta smadzeņu aktivitāte marihuānas lietotājos un šizofrēnijas slimniekos, un tika atklāta līdzība, bet tas pats par sevi vienalga nenorāda uz cēloņsakarību. Ir arī pētījums, kas meklēja, bet neatrada īpašas marihuānas izraisītas strukturālas izmaiņas jauniešu smadzenēs.

Tas ir acīmredzami sarežģīts temats, un man pagaidām liekas, ka droši var teikt tikai to, ka no marihuānas vajadzētu atturēties šizofrēnijas slimniekiem, jo tas var pasliktināt prognozi, un visiem citiem vismaz līdz 18 vai 19 gadu vecumam. Nav pārliecinošu pētījumu, kas liecinātu par to, ka risks saslimt būtu arī veseliem pieaugušajiem, un ir pierādījumi par pretējo. “Dienas” lasītāji gan par to neuzzinās un varbūt tikai būs mazliet vairāk iebiedēti par marihuānu kā tādu. Pirmais raksta komentārs bija par to, ka “inde paliek inde”, un tas ir divkārt ironiski, jo visa toksikoloģijas zinātne balstās uz atziņas, ka indīgums ir atkarīgs no devas, un konkrēti marihuānai manāma toksiska ietekme uz organismu sākas tikai ar gandrīz nesasniedzamām devām, tāpēc nav neviena zināma gadījuma, kurā kāds būtu miris no marihuānas pārdozēšanas. Atšķirībā, piemēram, no aspirīna vai alkohola, kas regulāri izraisa nāves no aknu slimībām un pārdozēšanas.

Latvijas Radio 1 diskusija par marihuānas legalizāciju

Latvijas Radio 1 nupat skanēja raidījums “Ģimenes Studija”, kurā piedalījās narkoloģe Tatjana Justa, un sarunas tēma bija par marihuānas legalizāciju. Viens no zvanītājiem bija Jurģis Liepnieks, un es arī zvanīju, bet netiku ēterā. Man toties bija interesanti, ka kāds cits zvanītājs pieminēja pētījumu par iespējamajām marihuānas neiroprotektīvajām īpašībām, par ko šajā blogā ir rakstīts iepriekš.

Es savā zvanā gribēju teikt, ka viss diskusijas uzstādījums tiek formulēts savādi, tā it kā legalizācija nozīmētu ieviest marihuānu, lai gan tā patiesībā jau ir pieejama. Jautājums ir par to, kādā formā tās tirgus pastāvēs, jo Tatjana Justa var turpināt aicināt “dzīvot skaidri”, varas iestādes var turpināt žvadzināt ieročus, bet vienalga būs cilvēki, kas uzskatīs, ka šāda viela bagātina viņu dzīvi. Tagad marihuānas tirgus ir pagrīdē, un no tā galvenie ieguvēji pēc definīcijas ir noziedzinieki, un dabiskas viņu uzņēmējdarbības sekas ir likumsargu korupcija, kuri augstā peļņas motīva dēļ sāk nevis apkarot apriti, bet tikai ierobežot konkurenci atsevišķiem nelegālajiem izplatītājiem. Tie ir elementāri ekonomikas likumi, kas nosaka, ka ierobežots piedāvājums un lielāks pieprasījums nozīmē augstākas cenas, un šajā gadījumā aizliegums mākslīgi ierobežo legālo piedāvājumu. Aizlieguma apstākļos valsts arī zaudē pat tādu kontroli, kāda tai ir pār alkoholu un tabaku, jo tā atsakās regulēt marihuānas tirgu. Šobrīd nepilngadīgie var nopirkt alkoholu un tabaku, bet valstij ir vismaz kaut kādi reāli paņēmieni, kā pret to cīnīties, bet pagrīdes tirgū tai nav pat tā. Pagrīdes tirgū tā nevar arī aizstāvēt patērētāju tiesības, un tā nevar pat uzticami noteikt šī tirgus un ar to saistīto problēmu apjomus. Citiem vārdiem, tā nevar pildīt savu pienākumu rūpēties par savu pilsoņu tiesībām uz veselību. Tā vietā tā pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi un cenšas ar varu piespiest ievērot noteiktu dzīvesstilu, lai gan pat tādi aizlieguma aizstāvji kā Justa nevar neatzīt, ka tikai nelielai daļai no visiem marihuānas lietotājiem ir problēmas ar atkarību.

Esošās kārtības posts ir daudzējāds, un tas izpaužas, piemēram, arī tajā, ka cilvēki jebkurā gadījumā gribēs izmainīt savu apziņu un justies labi, savā ziņā aiziet atvaļinājumā no īstenības, un legāli viņi varēs lietot tikai alkoholu vai neko, lai gan ir ļoti labi iemesli domāt, ka marihuāna var būt nekaitīgāka alternatīva. Alkohols “atlaiž bremzes”, bet marihuāna padara piesardzīgāku. Ejot vakarā pa ielu, saprātīgāk ir baidīties, ka pretīm nākošā kompānija var būt sadzērusies kā sapīpējusies. Marihuāna nav indīga aknām, un to praktiski nevar pārdozēt. Nākamajā dienā paģiras tev netraucēs būt produktīvam. Ar marihuānu tev ir mazāk iespējas sarunāt vai izdarīt lietas, ko tu vēlāk nožēlosi. Narkologi, kā Justa vai Jānis Strazdiņš, vienmēr uzsver riskus psihei un pētījumus par saistību ar šizofrēniju, bet viņi nepiemin, ka šie pētījumi vairāk attiecas uz jauniešiem, un neviens neaicina atļaut marihuānu bez vecuma ierobežojuma. Tam, ka marihuāna ir saistīta ar šizofrēniju, nav arī jānozīmē, ka marihuāna ir šizofrēnijas cēlonis. Tikpat labi var būt tā, ka cilvēkiem ar šizofrēnijas simptomiem vairāk patīk marihuāna, jo tā ļauj viņiem ar šiem simptomiem tikt galā.

Kritizējot legalizāciju, tiek pieminēta Nīderlande, bet tā arī nav tāda legalizācija, kā aizstāvu, piemēram, es. Precīzāk to būtu saukt par “kvazilegalizāciju”, jo marihuāna Nīderlandes likumos ir pelēkajā zonā, un starptautiskās saistības nemaz neļauj viņiem to legalizēt pa īstam. Cilvēki Nīderlandē var glabāt un iegādāties līdz pieciem gramiem marihuānas, lietot to, audzēt līdz pieciem stādiem, bet viņiem vienkārši ir apsolīts, ka policija to neņems vērā. Nīderlandē tajā pašā laikā nav atļauts audzēt marihuānu pārdošanai, un “kofīšopu” avoti tiek aktīvi apkaroti, un pavisam nesen tur tika izdalītas kartiņas ar marihuānas smaržu, lai iedzīvotāji varētu palīdzēt atklāt audzētavas. Galvenās ar to saistītās problēmas rodas no aizlieguma, jo pagrīdes audzētavās nevar kontrolēt drošības standartus, tāpēc mākslīgais apgaismojums rada ugunsnelaimes riskus utt. Robežpilsētas cenšas ierobežot marihuānas izplatīšanu, jo narkotiku tūristi traucē sabiedrisko kārtību, radot sastrēgumus. Neskatoties uz visu to, Nīderlandes kārtība sniedz īstus ieguvumus. Tās ar narkotikām saistīto problēmu rādītāji ir starp zemākajiem Eiropā, marihuānas aprite rada valstij ienākumus ar nodokļiem, tā piesaista tūrismu, ir atvieglots policijas darbs utt. Latvijas sabiedrība arī būtu ieguvēja, ja mēs ieviestu kaut vai Nīderlandes ierobežoto legalizācijas modeli. Tā vietā tiek saglabāta sistēma, ko aizstāv cilvēki, kas par tās pamatotību spriež galvenokārt pēc tās popularitātes, nevis reāliem pierādījumiem.

UNODC un INCB izplata atbildes paziņojumu par dekriminalizāciju

Es iepriekš rakstīju par ANO Cilvēktiesību padomes īpašā referenta Ananda Grovera aicinājumu pārtraukt sodīt narkotiku lietotājus, jo tas neietekmē pieprasījumu, bet rada nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus. Es pieminēju arī to, ka dažādām ANO institūcijām ir atšķirīgi viedokļi par dekriminalizāciju, un kā galvenos uz sodiem balstītās pieejas aizstāvjus minēju UNODC un INCB.

Tagad UNODC un INCB ir izplatījuši kopēju paziņojumu, kas it kā paskaidro, ka ar starptautiskajiem narkotiku kontroles likumiem viss ir kārtībā. Es nedomāju, ka tas ir tik interesants vai saturīgs, lai to analizētu detaļās, bet varu piedāvāt savu kopsavilkumu. Tur ir rakstīts, ka starptautiskā kārtība pieļauj alternatīvas sodīšanai, ja runa ir par atkarīgajiem, bet narkotiku lietošanai kā tādai ir jābūt nelegālai, jo narkotikas ir kaitīgas un rada atkarību. Vēl tur ir rakstīts, ka esošā kārtība esot veiksmīga, jo esot pasargājusi miljonus no atkarības.

Es arī nedomāju, ka narkotikas būtu nekaitīgas, bet viņu paziņojums manī raisa nepatiku, jo tāds aizlieguma attaisnojums vispār neņem vērā pierādījumus. Piemēram, šogad Britu kriminoloģijas žurnālā tika publicēts pētījums par aizvadītajiem 9 gadiem Portugālē kopš tur dekriminalizēja visu narkotiku lietošanu un glabāšanu, un pētījuma autori secina, ka dekriminalizācija nav palielinājusi ar narkotikām saistīto kaitējumu, turklāt tā var būt palīdzējusi Portugālei sasniegt labākus saistītos rādītājus kā kaimiņvalstīs. Pirms dekriminalizācijas prohibicionisti prognozēja pretējo, jo sodu atcelšanai vai mīkstināšanai viņuprāt ir jānozīmē ar narkotikām saistītā kaitējuma pieaugumu, un tagad tas nav apstiprinājies, bet prohibicionisti dogmatiski pieturās pie saviem pieņēmumiem, kā to var redzēt UNODC un INCB gadījumā.

The Lancet: Alkohols ir viena no kaitīgākajām narkotikām

Vairums cilvēku, ar ko es saskaros, pieņem, ka esošā nelegālo narkotiku klasifikācija ir saprātīga. Tas nozīmē, ka bīstamo vielu saraksts viņuprāt ir balstīts zinātniski pamatotā speciālistu viedoklī, un, ka alkohols ar tabaku tradicionāli ir bijuši izņēmumi, jo tie ir salīdzinoši mazāk bīstami.

Patiesībā vielu klasifikācija visā pasaulē ir vairāk saistīta ar morāli, politiku un tradīcijām kā zinātni, un pētījumi aizliedzējiem bieži interesē tikai tik lielā mērā, cik tie atbalsta viņu iepriekš pieņemtos uzskatus. Zinātnes ignorēšanai, ja tā runā pretī aizspriedumiem, ir sena un bagāta vēsture starp politiķiem un sabiedrību. Par to liecina, piemēram, tas, ka marihuāna pirmoreiz pasaulē tika aizliegta vēl pirms to vispār bija sākts pētīt. Attiecībā uz sabiedrības uzskatiem, kas pirmais nāk, tas pirmais maļ, jo īpaši, ja no šiem uzskatiem ir iespējams iegūt politisko kapitālu, solot aizsargāt cilvēkus no uztvertā drauda, kā arī pasargāt ieguvējus esošajā sistēmā no konkurences.

Tā, protams, ir mana faktu interpretācija, un tie, kas tai jau nepiekrīt, netiks pārliecināti. Svarīgākais tikai sekos.

Šomēnes The Lancet jeb prestižākais medicīnas žurnāls pasaulē ir publicējis neatkarīgu pētījumu, kas cenšas salīdzināt izplatītāko narkotiku kaitējumu Apvienotajā Karalistē, un alkohols tajā pārspēj, piemēram, heroīnu. Tas nav nekas pa īstam jauns, jo zinātniskajā literatūrā alkohols pēc kaitējuma kritērijiem vienmēr ir ierindojies augšgalā, bet par to ir vērts runāt, jo pašreizējie likumi šīs attiecības starp vielām gandrīz nemaz neatspoguļo.

Īpaši aktuāli tas ir Latvijā, kur jebkādas alternatīvas alkoholam tiek plaši uzskatītas par kaut ko nesalīdzināmi sliktāku. Es ar to negribu teikt, ka cilvēki neapzinās, ka alkohols ir kaitīgs, vai arī to, ka alternatīvas būtu nekaitīgas, bet runa ir par salīdzināšanu, un par to, ka alkohols tiek uztverts kā esam atsevišķā kategorijā no narkotikām.

The Lancet publicēta diagramma par vielu kaitējumu sev un citiem.

Runājot konkrēti par marihuānu, ir iespējams, ka marihuāna varētu atrasties vēl zemāk, jo smēķēšana ir izplatītākais tās uzņemšanas veids, bet to ir arī iespējams iztvaicēt, un tas atceļ ar gruzdošu augu un dūmu ieelpošanu saistīto kaitējumu plaušām un asinsritei. Es šim uzņemšanas veidam noteikti veltīšu vairāk vārdu kādā citā ierakstā.

Ja skatās tikai uz kaitējumu indivīdam, alkohols nav pirmais, bet tas vienalga ir “topā”, un ietvert sabiedrisko aspektu nozīmē redzēt pilnīgāku ainu.

Šī ir diagramma no cita pētījuma, kurā ir atzīmēti vielām atbilstošie saraksti. Apvienotās Karalistes likumos aizliegtajām narkotikām ir trīs bīstamības kategorijas, A, B un C, bet Latvijā visas bīstamās vielas ir vienā sarakstā, otrā ir recepšu zāles, un trešajā ir prekursori jeb 1. saraksta vielu ražošanā izmantojamās sastāvdaļas. Vienīgais, kas Latvijā atšķiras attiecībā uz bīstamajām vielām, ir liela apjoma robeža. Piemēram, vairāk par vienu gramu marihuānas vai 0,1 gramu hašiša jau ir “dīleru apjoms”.

Visbeidzot, šajā diagrammā vielas ir novērtētas pēc 16 dažādiem kritērijiem. Tie visi nav vienlīdz uzticami, un “drug-specific inmpairment of mental functioning” kā arī “drug-related impairment of mental functioning” pat nav obligāti kaitējums, bet iemesls, kāpēc vielas vispār tiek lietotas. Maģiskās sēnes un LSD tādā ziņā izceļas, jo tās vispār ir redzamas sarakstā tikai tāpēc, ka darbojas, un pārējās vielas tās pilnībā aizēno pēc citiem kritērijiem.

TVNET raksts par The Lancet publicēto pētījumu ir nosaukts šādi: “Alkohols ir kaitīgāks par narkotikām?!”

Šoks! Neviens to negaidīja.

Apollo: “Alkohols ir kaitīgāks par narkotikām”.

Citur nosaukumi ir līdzīgi, un tas atspoguļo sākumā rakstīto, ka sabiedrības acīs alkohols ir alkohols, nevis narkotikas, un es patiesībā brīnos, ka rakstā vai komentāros nav iebildumu pret alkohola un aizliegto vielu salīdzinājumu principā. Parastie automātiskie izskaidrojumi gan ir plaši pārstāvēti, jo vairuma cilvēku prātos drīzāk pasaules prestižākais zinātniskais izdevums par medicīnu piedalīsies sazvērestībā vai būs publicējis klaji nekompetentu pētījumu kā šim cilvēkam līdz šim būs bijuši maldīgi priekšstati.

Pētījums: Zāles lietošana samazina regulāras dzeršanas kaitējumu jauniešu atmiņai un spējai mācīties

Šomēnes Journal of studies on alcohol and drugs ir publicēts klīnisks pētījums, kas liecina, ka marihuāna var samazināt hroniskas alkohola lietošanas negatīvo ietekmi uz jauniešu mācībām un atmiņu.

Pētījuma autori pārbaudīja 130 regulāri alkoholu lietojošus jauniešus vecumā no apmēram 16 līdz 19 gadiem, un puse no tiem regulāri lietoja arī marihuānu. Tiem, kas lietoja arī marihuānu, atmiņas un mācīšanās pārbaudēs bija labāki rezultāti. Kopsavilkumā ir minēts, ka tas ir saistīts ar paģirām, bet man nav skaidrības, kā to pareizi interpretēt.

Pasaules Veselības organizācija 2009. gadā ir publicējusi līdzīgu pētījumu, kas liecināja, ka marihuāna ir saistīta ar mazāku alkohola kaitējumu jauniešu smadzeņu baltajai vielai. Pētnieku secinājumi bija tādi, ka marihuānai varētu būt neiroprotektīvas īpašības.

Pētījums: CBD marihuānā atceļ THC ietekmi uz atmiņu

THC un CBD molekulas.

Britu psihiatrijas žurnālā oktobrī tika publicēts pētījums, kurā tika salīdzināta dažādu marihuānas veidu ietekme uz atmiņu. Konkrēti tika pievērsta uzmanība kanabidiola (CBD) koncentrācijai salīdzinājumā ar dronabinola (THC) koncentrāciju. CBD ir otrā svarīgākā psihoaktīvā viela marihuānā pēc THC.

Pētnieku izmantotā metode bija tāda, ka 134 cilvēki smēķēja pašu izvēlētu “ielas” marihuānu, un tika pārbaudīta viņu atmiņa, psihotiskie (psihomimētiskie) simptomi un marihuānas sastāvs. Parasti pētījumos ir ticis izmantots viens marihuānas veids, bet šī metode ļāva salīdzināt atšķirīgu marihuānas veidu ietekmi dabiskākos apstākļos.

Tika salīdzinātas divas grupas ar vienādu THC koncentrāciju marihuānā, bet atšķirīgu CBD koncentrāciju, un tām bija vienādi psihotiskie simptomi, bet vairāk CBD nozīmēja, ka marihuānas lietošana neietekmēja atmiņas pārbaužu rezultātus. Citiem vārdiem, marihuāna ar augstāku CBD proporciju manāmi neietekmēja pētījuma dalībnieku atmiņu.

Dekriminalizācija, ANO un Satversme

Es visu laiku gribu tikt līdz interesantajām tēmām, tādām kā argumentu apkopojumam par un pret legalizāciju, bet man tomēr ir jāuzraksta par notikumiem Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), jo ir nozīmīgi parādīt, ka aizliegumu kritizē ne tikai blogeri ar pseidonīmiem, kā es, bet cilvēki ar starptautisku prestižu.

Fonam ir jāmin, ka ANO ir bijusi liela loma aizlieguma režīma izveidošanā un uzturēšanā, bet visas tās institūcijas nav vienotas šajā jautājumā, jo aizliegums konfliktē ar cilvēktiesībām.

Oktobra beigās ANO Ģenerālās asamblejas ietvaros notika preses konference, kurā ANO Cilvēktiesību padomes īpašais referents Anands Grovers aicināja pārtraukt kriminalizēt un sodīt narkotiku glabāšanu un lietošanu un ieviest lielāku uzsvaru uz kaitējuma samazināšanu ar uz pierādījumiem balstītu politiku. Viņš it kā konkrēti atrunāja, ka tas nav aicinājums uz pilnu legalizāciju, bet vienlaicīgi ieteica regulēt līdz šim nelegālās narkotikas pēc tabakas modeļa, un man nav izdevies atrast paskaidrojumu, kā tieši tas ir domāts. Es tā vietā varu piedāvāt mazliet pavirši iztulkotu kopsavilkumu viņa ziņojumam.

Pašreizējā starptautiskā narkotiku kontroles sistēma ir vērsta uz no narkotikām brīvas pasaules veidošanu, gandrīz tikai, izmantojot tiesību aizsardzības politikas un kriminālās sankcijas. Aizvien vairāk pierādījumu tomēr liecina, ka šāda pieeja ir izgāzusies, un galvenokārt tāpēc, ka tā neatzīst narkotiku lietošanas un atkarības realitāti. Lai gan narkotikas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku dzīvi un sabiedrību, šis pārmērīgi uz sodīšanu orientētais režīms nav sasniedzis tā izvirzītos mērķus attiecībā uz sabiedrības veselību, un tas ir radījis neskaitāmus cilvēktiesību pārkāpumus.

Kriminālsoda draudi var atturēt narkotiku lietotājus no piekļuves pakalpojumiem, vai viņiem var tikt liegta pieeja veselības aprūpei kopumā. Kriminālatbildības un pārmērīga tiesību īstenošanas prakse arī mazina veselības veicināšanas iniciatīvas, iemūžina stigmatizāciju un palielina risku veselībai, kam tiek pakļauti visi iedzīvotāji, ne tikai tie, kuri lieto narkotikas. Dažas valstis iesloga narkotiku lietotājus, nosaka viņiem piespiedu ārstēšanu, vai abus kopā. Pašreizējais starptautiskās narkotiku kontroles režīms arī nevajadzīgi ierobežo piekļuvi būtiskiem medikamentiem, kas pārkāpj tiesības uz veselību.

Galvenais starptautiskā narkotiku kontroles režīma mērķis, kā noteikts Vienotās konvencijas par narkotiskajām vielām (1961) preambulā, ir “veselība un cilvēces labklājība”, bet pašreizējā pieeja narkotiku lietošanas un glabāšanas kontrolei nodrošina pretēju rezultātu. Plaši īstenotas darbības, kas samazinātu ar narkotiku lietošanu saistīto kaitējumu, jeb kaitējuma mazināšanas iniciatīvas, un noteiktu narkotiku kontroli regulējošu likumu dekriminalizācija uzskatāmi uzlabotu veselības aizsardzību un gan narkotiku lietotāju, gan sabiedrības kopumā labklājību. Turklāt Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādēm un dalībvalstīm būtu jāīsteno uz tiesībām uz veselību balstīta pieeja narkotiku kontrolei, jāveicina visas sistēmas saskanība un saziņa, jāiekļauj darbībā rādītāju un pamatnostādņu izmantošana, kā arī jāapsver jaunu tiesisko regulējumu izveide attiecībā uz noteiktām nelegālajām narkotikām, lai nodrošinātu, ka cilvēku, kas lieto narkotikas, tiesības tiek ievērotas un aizsargātas.

Īpašie referenti ir neatkarīgi eksperti, un viņi nerunā kādas ANO institūcijas vārdā, bet ANO Cilvēktiesību padome piešķir viņiem mandātu pētīt cilvēktiesību problēmas un ieteikt risinājumus.

Dziļākam fonam, visvairāk pret dekriminalizāciju un kaitējuma samazināšanu starp ar ANO saistītajām institūcijām ir Starptautiskā narkotiku kontroles padome (INCB). Tie bez pārspīlējumiem ir fanātiski ideologi, kas viscaur atgādina invkizīciju. Mazāk pret to ir ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojs (UNODC), bet viņu toni nosaka tas, ka vislielākie sponsori ir aizlieguma čempiones ASV un Zviedrija. Par dekriminalizāciju un kaitējuma samazināšanu ir jau minētā ANO Cilvēktiesību padome (UNHRC) un it īpaši ANO Programma cīņai ar HIV/AIDS (UNAIDS).

Latvija nav lielākā cilvēktiesību pārkāpēja attiecībā uz nelegālajām narkotikām, jo šeit jau pastāv kaut kādas kaitējuma samazināšanas programmas un ierobežota dekriminalizācija. Latvijā lietotājiem ir iespējams brīvprātīgi vērsties pēc palīdzības un nesaņemt sodu, un par mazu apjomu glabāšanu, ja pārkāpums nenotiek atkārtoti gada laikā, pienākas tikai administratīvais sods, un Latvijā ir arī šļirču maiņas punkti. Ziņojumā tikmēr tika nosauktas 33 jurisdikcijas pasaulē, kur par narkotiku likumu pārkāpumiem var saņemt pat nāvessodu.

Latvijā tomēr ir problēmas ar cilvēktiesībām un likumiem, un par nelegālo narkotiku lietotāju sodīšanu Satversmes tiesā jau ir bijusi viena sūdzība, bet man šķiet, ka tā nebija labi sagatavota, kā arī Satversmes tiesas lēmums, to neapstiprinot, nebija līdz galam objektīvs. Kaitējuma samazinājuma programmas nav labi finansētas, un likumi ir salīdzinoši bargi, jo “lielu apjomu” robeža ir zema, ieslodzījuma un uzraudzības termiņi ir gari, un ir arī minimālie ieslodzījuma termiņi.

Runājot par bargiem likumiem un sodiem kopumā, gadījumā, ja bargi sodi būtu laba ideja, lai mazinātu pieprasījumu, caurmērā varētu sagaidīt, ka valstīs ar bargākiem likumiem būs mazāki ar nelegālo narkotiku lietošanu saistītie statistikas rādītāji, bet ir drīzāk pretēji.  Es centīšos agrāk vai vēlāk par to uzrakstīt konkrēti, bet tas ir diezgan iespaidīgi, cik lielā mērā statistika neatbalsta ideju, ka uz sodīšanu balstīta pieeja būtu iedarbīga.

Runa ir arī par to, ka demokrātiskai sabiedrībai gluži vienkārši nevajadzētu diktēt dzīvesstilu, citādi tā nav demokrātiska. Parasti uz to mēģina atbildēt, ka nelegālās narkotikas it kā nav iespējams lietot atbildīgi, tāpēc tas skar citus, bet es varu bez īpašas polemizēšanas teikt, ka šim apgalvojumam nekad nav bijis sakara ar pierādījumiem. Lielajam vairumam gan legālo, gan nelegālo narkotiku lietotāju nav iespējams diagnosticēt atkarību pēc zinātniski pieņemtiem kritērijiem, un pārējos var padarīt drošus sabiedrībai ar pierādīti iedarbīgām kaitējuma samazināšanas programmām. Uz sodīšanu balstītas pieejas tā vietā ir pierādīti iedarbīgas, ja mērķis ir palielināt slimību izplatību, legālo narkotiku patēriņu, bojāt cilvēku dzīvi par noziegumiem bez upuriem, atbalstīt organizēto noziedzību un radīt traģiskas situācijas, kurās atkarīgie pastrādā smagus noziegumus.

Tas ir nomācošs temats, tāpēc es šajā brīdī pārstāšu rakstīt, bet pie tā būs jāatgriežas. Visvairāk mani interesē Satversmes tiesas jautājums, un tas, vai ir iespējams veidot jaunu sūdzību par nelegālo narkotiku aizliegumu. Piemēram, Argentīnā dekriminalizācija tika ieviesta tieši caur tiesu, jo 1961. gada Vienotā konvencija par narkotiskajām vielām to pieļauj, ja aizliegums ir pret valsts pamatlikumu. Argentīnas dekriminalizācija tika pamatota tā, ka valsts noteikta morāle un dzīvesstils pārkāpj tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un par privātās dzīves neaizskaramību ir arī Satversmes 96. pants.

Legalizācija Kalifornijā un pasaulē ir laika jautājums

Prop 19 par zāles legalizāciju Kalifornijā netika apstiprināts vēlēšanās, bet līdz vairākumam tam pietrūka 4% balsu. Zīmīgi ir tas, ka visai legalizācijas kampaņai, ieskaitot sākotnējo parakstu vākšanu, tika iztērēti tikai 4 miljoni dolāru. ASV vēlēšanu kampaņu budžetu kontekstā tā ir maza summa, taču aptaujās pēc balsošanas 10% vēlētāju atbildēja, ka zāles likumu reforma bija viņu galvenais iemesls piedalīties.

Kalifornija, starp citu, ir visvairāk apdzīvotais ASV štats. Gandrīz puses vēlētāju atbalsts tāpēc nozīmē daudz, un tas turpinās traucēt legalizācijas jautājumu atainot kā kaut ko nebūtisku un populāru tikai ierobežotās aprindās. Nākamais referendums notiks 2012. gadā, un tas, cik plaši medijos atspoguļots tika Prop 19, būs sagatavojis labvēlīgāku augsni uzvarai.

Gallup regulāri aptaujā visas ASV iedzīvotājus par atbalstu marihuānas legalizācijai, un tendence par labu atbalstam ir pavisam skaidra, turklāt šis izskatās pēc pēdējā gada, kad legalizācijas pretinieki vēl ir vairākumā.

Latvijā situācija noteikti ir daudz citādāka, bet pasaule nevarēs nesekot ASV, un Latvija nevarēs nesekot pasaulei. Apkarošanas stratēģija līdz šim ir balstījusies uz ideju par starptautisku sadarbību, bet apkarotāji nav spējuši sasniegt savus mērķus pat laikā, kad starptautiskais atbalsts bija visplašākais, un virkne valstu ir uz to reaģējusi, reformējot savus likumus legalizācijas virzienā. Tas nozīmē, ka jau tā nereālais plāns izskaust nelegālās narkotikas kļūst tikai nereālāks. Diezin vai cilvēki, kas ir pieķērušies melnbaltajam pasaules skatījumam, tāpēc vien spēs mainīt savas domas, jo viņu skatījums nekad nav pa īstam bijis balstīts īstenībā, bet pārmaiņas šobrīd vienalga ir tikai laika jautājums. Cita lieta ir, vai Latvija izmantos izdevību tās pavērst sev par labu, vai arī tikai sekos citiem.

Par kaņepēm: 1. daļa

Es latviešu internetā bieži sastopos ar sliktu informāciju par kaņepēm, tāpēc vēlos uzrakstīt par būtiskāko, kas man ir zināms. Man šobrīd nav laika vākt atsauces, tāpēc viss pamatā būs no atmiņas, bet es ceru, ka bez īpašām kļūdām.

Kaņepju sugas zinātniskais nosaukums ir Cannabis sativa, un tās kopā ar apiņiem pieder Cannabaceae dzimtai. Kaņepes parasti iedala C. sativa, C. indica un C. ruderalis paveidos. Tāds iedalījums dažreiz tiek apstrīdēts, un reizēm no C. indica tiek nošķirts arī C. afghanica paveids, bet to var neņemt vērā.

Redzamas trihomas.

Kaņepes ir viengadīgs ziedaugs. Dabā tās sāk ziedēt rudenī, kad fotoperiods paliek īsāks un augi saņem mazāk gaismas. Dažas C. ruderalis šķirnes sāk ziedēt ātrāk vai neatkarīgi no fotoperioda. Kaņepju psihoaktīvās vielas galvenokārt rodas ziedēšanas laikā. Visvairāk tās satur ziedi, mazāk lapas un vismazāk kāti un sēklas. Daudz aktīvo vielu ir trihomās jeb tādos kā mazos matiņos, kas uz auga parādās ziedēšanas laikā. Pēc trihomām var noteikt, cik augs ir gatavs, jo no sākuma tās ir dzidras, tad tās paliek miltaini baltas, un ziedēšanas beigās tās ir dzintara krāsā.

Kaņepēs ir apmēram 70 zināmas psihoaktīvas vielas, un no tām galvenās ir dronabinols jeb delta-9-tetrahidrokanabinols (THC) un kanabidiols (CBD). Tās abas ir kanabinoīdi, un kopā kaņepēs ir vismaz 300 zināmu kanabinoīdu. THC un CBD līdzsvars ir galvenais, kas nosaka kaņepju iedarbību. Rupji sakot, lielāka THC proporcija nozīmē enerģiskāku pieredzi (sauktu par head high), un lielāka CBD proporcija nozīmē nomierinošāku (sauktu par body high vai stone). CBD it kā iedarbojas pret THC, bet tas ir svarīgs, jo ekstraktēts vai sintezēts tīrs THC rada salīdzinoši nepatīkamas sajūtas.

Ziedēšanas laikā CBD un THC proporcija mainās, un dzidras trihomas nozīmē augstāku THC proporciju, bet miltainas vai dzintara krāsas trihomas nozīmē, ka CBD paliek vairāk. Audzētāji var izvēlēties vēlamo iedarbību, novācot ražu noteiktā posmā.

THC un CBD ir psihoaktīvas vielas, jo iedarbojas uz cilvēku smadzenēs esošiem kanabinoīdu receptoriem. Rupji sakot, receptori ir kā slēdzenes, ko var atslēgt ar noteiktas formas molekulām. Visi receptori tiek izmantoti arī dabiski, jo cilvēka organisms pats sintezē atbilstošas formas molekulas, un kanabinoīdu receptoru gadījumā tos it kā izmanto, piemēram, apetītes regulēšanai. Salīdzinājumam, alkoholiskajos dzērienos ir tikai viena aktīvā viela, kas ir alkohols jeb etilspirts, un tā neiedarbojas uz receptoriem smadzenēs, bet nomāc centrālās nervu sistēmas darbību. Neskatoties uz to, alkohola ietekme atkarībā no apstākļiem var būt ļoti dažāda. Kaņepju gadījumā šī ietekme var būt vēl ievērojami dažādāka, jo ir stipri atkarīga gan no indivīda, gan no konkrētajā šķirnē esošās aktīvo vielu buķetes.

Sagatavota marihuāna.

Marihuāna, zāle vai gandža ir minimāli apstrādāts kaņepju produkts. Apstrāde nozīmē, ka ziedēšanas beigās augus attīra no lapām, izžāvē, un tad ziedus glabā noslēgtā traukā, lai atlikušais mitrums pa tiem izlīdzinātos vienmērīgi. Šīs apstrādes laikā notiek ķīmiska reakcija, ko sauc par dekarboksilēšanu, kas atbrīvo ogļskābo gāzi un palielina galvenās aktīvās vielas THC saturu. Tas pats process notiek arī dedzināšanas laikā, tāpēc ir iespējams lietot nežāvētas kaņepes. Atšķirība ir tāda, ka žāvēšanas laikā dekarboksilēšana notiek pilnīgāk, tāpēc pareizi sagatavotas kaņepes ir iedarbīgākas, un dedzinot tām ir labāks aromāts, jo tās satur mazāk hlorofila. Kaņepju žāvēšanu parasti nav pareizi mēģināt paātrināt, jo karstums un gaiss degradē THC.

Par hašišu es zinu mazāk, bet parasti tās ir sasmalcinātas kaņepes, kas ir izsijātas caur smalku sietu, un pēc tam tās var būt sapresētas un karsētas. Hašišu taisa no visām auga daļām. Tas ir brūnā krāsā, tāpēc to sauc arī par sūdu.

Citas formas, kādās ir sastopamas kaņepes, ir, piemēram, t.s. šalle jeb sasmalcinātas lapas. Tad, ja lapās ir pārāk maz aktīvo vielu, lai tās būtu praktiski smēķēt, lapas kopā ar kātiem var izmantot ekstrakcijai. Tas var nozīmēt karsēšanu eļļā, sviestā vai taukainā pienā, jo kanabinoīdi piesaistās taukiem, un temperatūra līdz 80°C nodrošina dekarboksilēšanu, saglabājot aktīvās vielas. Iegūto eļļu, sviestu vai pienu var pēc tam izmantot, lai pagatavotu psihoaktīvu pārtiku. Ekstrakciju var veikt arī ar spirtu, un tad kaņepes vienkārši tiek uz ilgāku laiku tajā ievietotas. Orāli uzņemtas kaņepes iedarbojas salīdzinoši ilgi, un aknas pārvērš parasto delta-9-tetrahidrokanabinolu par atšķirīgu un iedarbīgāku molekulu. Smēķējot tas nenotiek, jo vielas nonāk asinīs caur bronhu sistēmu un nešķērso aknas.

C. sativa paveidu sauc arī par sējas kaņepi, un tas pēc izskata vairāk atgādina koku, jo auga kātam ir garāki posmi kā C. indica vai C. ruderalis, kā arī šaurākas lapas. Kaņepju šķiedrai un sēklām ir industriāli pielietojumi, tāpēc sējas kaņepi ir atļauts audzēt arī Latvijā. Parasti zemnieki audzē īpašas industriālās C. sativa šķirnes ar zemu aktīvo vielu saturu. Tās nav praktiski smēķēt, bet no tām var ekstraktēt aktīvās vielas, teiksim, vārot pienā.

No kaņepju šķiedras taisa, piemēram, audumus, virves un papīru. Vēsturiski kaņepes bija ļoti nozīmīgas kuģniecībā, jo kaņepju virves un buras bija izturīgākas jūrā kā kokvilna, tāpēc tās izmantoja uz buriniekiem. Rietumnieki iepazinās ar kaņepju psihoaktīvajām īpašībām tikai 20. gs. sākumā, kad uz Pasaules Expo izstādi no Turcijas atveda hašišu vai marihuānu.

Kaņepju paveidu proporcijas.

C. indica atšķiras no C. sativa ar to, ka tās augs ir vairāk līdzīgs krūmam un ar platākām lapām. Tam ir arī lielāka CBD proporcija kā C. sativa augiem, tāpēc C. indica iedarbība ir nomierinošāka. 20. gs. 70. gados C. indica tika hibridizēts ar C. sativa, un mūsdienās visbiežāk tiek audzēti tieši hibrīdi, jo C. sativa ir enerģiskāka iedarbība, bet C. indica ir īsāks ziedēšanas periods, un īsākus augus ir vieglāk audzēt ar mākslīgo apgaismojumu, jo gaisma vieglāk var piekļūt visām auga daļām.

C. ruderalis ir salīdzinoši īss augs, un tas ir vislīdzīgākais nezālei. C. sativa nāk no ekvatora reģioniem, C. indica no Afganistānas kalniem, un C. ruderalis no Austrumeiropas un Krievijas. C. ruderalis ir maz aktīvo vielu, taču tas ir kompakts, un dažām šķirnēm ziedēšana sākas automātiski, tāpēc mūsdienās tas ir hibridizēts ar citiem kaņepju paveidiem un ir pieejamas t.s. autoflowering šķirnes. To augi ir mazi, sāk ziedēt paši no sevis un salīdzinoši ātri nogatavojas, tāpēc ir īpaši piemēroti neuzkrītošai audzēšanai.

Kaņepju augšanu iedala dīgšanas, augšanas jeb veģetatīvajā un ziedēšanas posmos. Augšanas posmā augi stiepjas garumā, bet ziedēšanas posmā tie aug lēnāk un galvenokārt veido ziedus. Ziedēšanas posms sākas tad, kad puse diennakts bez pārtraukuma ir tumša. Visiem paveidiem, izņemot dažas C. ruderalis šķirnes, augšanas posms teorētiski var būt nebeidzams. Ir zināms par kaņepēm, kas ir izaugušas līdz 4m garumam. Audzētāji reizēm uztur t.s. mātes augus, kas ilgu laiku paliek augšanas posmā, kamēr to zarus izmanto klonēšanai.

Man nav izdevies atrast autoritatīvu skaidrojumu par THC funkciju kaņepēs, bet viena no iespējām ir tāda, ka THC ir kā pretiedeguma krēms, jo absorbē ultravioleto radiāciju. Tas ir aktuāli spilgtā saulē ap ekvatoru un kalnos, kur plānāka atmosfēra nozīmē mazāk izfiltrētas radiācijas. To it kā apstiprina arī eksperimenti ar kaņepēm un reptiļiem domātajām UV-B lampām, kas paātrina trihomu augšanu. Vēl par THC reizēm tiek runāts kā par insekticīdu.

Runājot par psihoaktīvai lietošanai paredzētajām kaņepēm, svarīgs jēdziens ir sinsemilla, kas nāk no spāņu valodas un nozīmē “bez sēklām”. Kaņepēm ir vīrišķie un sievišķie augi, un visvairāk aktīvo vielu ir ziedos. Aktīvās vielas ir arī vīrišķajos augos, bet vīrišķie augi apputeksnē sievišķos, tāpēc pēc tam, kad augam parādās dzimums, vīrišķie augi tiek iznīcināti. Tas tiek darīts tāpēc, lai sievišķie augi paliktu sinsemilla jeb bez sēklām, citādi tie ir mazāk iedarbīgi. Neapputeksnēti sievišķie augi ziedēšanas beigās īpaši aktīvi veido trihomas, lai mēģinātu pagūt piesaistīt putekšņus, un trihomās ir visvairāk aktīvo vielu.

Raksts turpināsies 2. daļā.