Ko pīpē Aigars Štokenbergs?

Papildināts: Manā Krimināllikuma interpretācijā ir ieviesusies kļūda un drīz tiks publicēts labojums.

Aigars Štokenbergs

Spriežot pēc “Dienā” publicēta raksta, kurā Latvijas tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs aicina padarīt sodus par narkotiku noziegumiem bargākus, lai tie it kā būtu samērīgāki, ir iespējams, ka viņš nav pazīstams ar esošajiem likumiem. Narkotiku likumu bardzību valstu starpā salīdzināt ir sarežģīti, jo tie neseko precīzi vienam modelim un ir kompleksi paši par sevi, bet ir iespējams salīdzināt mazu apmēru kritērijus, kas parasti tiek izmantoti, lai šķirotu parastus lietotājus un izplatītājus, ražotājus un kontrabandistus. Eiropas likumdošanas datu bāzē par narkotikām (ELDD) nav datu par attiecīgajiem kritērijiem Latvijas likumos, bet tos var atrast pielikumā likumam “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”. Skatoties konkrēti uz marihuānu, Latvijā mazi apmēri beidzas līdz ar vienu gramu, un tā ir viena no zemākajām robežām Eiropā, jo citur tie ir vismaz pieci grami vai vairāk. Hašiša gadījumā robeža ir 0,1 grams, un tas nav proporcionāli marihuānas kritērijiem, jo hašišs parasti nav desmitreiz iedarbīgāks. Tādā ziņā to valstu pieeja, kur robežu nosaka pēc aktīvās vielas THC masas, ir godīgāka, jo vairāk atbilst realitātei, savukārt Latvijas pieeja ir slinkāka uz likuma pārkāpēju rēķina.

Latvijā par maziem apmēriem it kā pastāv dekriminalizācija, jo par to pienākas tikai administratīvais sods, un, piemēram, Satversmes tiesa dekriminalizāciju izmantoja kā vienu no argumentiem, kāpēc narkotiku aizliegums nepārkāpj Satversmes pantu par privātās dzīves neaizskaramību. Administratīvais sods šajā gadījumā nozīmē naudas sodu līdz 75 Ls vai administratīvo ieslodzījumu līdz 15 dienām.  Loģika dekriminalizācijai ir tāda, ka kontrabanda un izplatīšana ir nopietnāki noziegumi, un tos var atpazīt pēc t.s. dīleru apmēriem. Tajā pašā laikā ir smieklīgi teikt, ka, piemēram, divi grami marihuānas nozīmē, ka tu visdrīzāk neesi parasts lietotājs, jo atkarībā no lietotāja tolerances un marihuānas potences tāds apmērs var tikt iztērēts vienā vakarā. Es arī saucu to par “it kā dekriminalizāciju”, jo kriminālatbildība attiecas arī uz maziem apmēriem, ja tu tiec pieķerts atkārtoti gada laikā. Faktiski, minētā Satversmes tiesas prāva bija balstīta tieši uz sūdzības par tādu gadījumu. Vēl kriminālatbildība attiecas arī uz realizāciju mazā apmērā, un es speciāli pārbaudīju literatūrā par praksi, ka tas nozīmē kaut vai uzcienāšanu par brīvu.

Dažreiz cilvēki iebilst, ka tiesu praksē pat kriminālatbildības gadījumā parasti netiek piespriests ieslodzījums, bet cietums nav vienīgais veids, kā kriminālsods ierobežo brīvību. Sodāmībai pašai par sevi arī ir nopietnas sekas, un tas pats attiecas uz policijas uzraudzību. Vērā ir jāņem arī tas, ka dažādos apstākļos likums nosaka minimālos sodus, tāpēc, piemēram, šobrīd Latvijā saskaņā ar Krimināllikuma 253. panta 1. daļu par vairāk kā viena grama marihuānas iegādāšanos pienākas ne mazāk kā pieci gadi cietumā. Par cilvēka nogalināšanu dažādos gadījumos var saņemt tikai nosacītu sodu, un marihuānas gadījumā runa ir par vielu, kurai nav pat dokumentētu pārdozēšanas gadījumu, un kuru zinātniskajos pētījumos par relatīvo kaitējumu konsekventi ierindo aiz pilnīgi legālā alkohola. Piecu gadu minimālais ieslodzījums pienākas arī, piemēram, par maza marihuānas apmēra pārvadāšanu vai ražas novākšanu no kaut vai viena maza kaņepes auga. Par to pašu darbību veikšanu grupā vai par lielu apmēru, kas sākas līdz ar vienu kilogramu, minimālais sods ir astoņi gadi.

Es varu arī atsaukties uz vienu no galvenajiem aizlieguma funkcionāriem Jāni Strazdiņu, kurš skaidro, ka Latvijas narkotiku aizlieguma politikas autori lielā mērā ir iedvesmojušies no Zviedrijas modeļa. Noteikts puritānisms attiecībā uz apziņas izmainīšanu ir skandināvu kultūras īpatnība, tāpēc skandināvu valstīs pastāv, piemēram, valsts monopols stiprajam alkoholam. Zviedrija savu politiku apraksta kā “no tolerance“, un narkotiku lietotāju cilvēktiesību stāvoklis tajā ir samērā nožēlojams, jo policija it kā drīkst pārmeklēt cilvēkus tikai tāpēc, ka tie subjektīvi izskatās pēc iespējamiem narkotiku lietotājiem, jo, teiksim, valkā “maisveidīgas” drēbes ar kapucēm, un narkotiku lietošana tur ir pietiekams iemesls, lai veiktu kratīšanu mājās. Zviedrija kopā ar ASV ir arī galvenie sponsori ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojam, kas pirms laika izdeva slavinošu pētījumu par Zviedru narkotiku aizlieguma politiku, kurā galvenais pierādījums tās efektivitātei bija tāds, ka dažādi Zviedrijas statistikas rādītāji attiecībā uz ar narkotikām saistītajām problēmām bija labāki kā vidēji Eiropā, lai gan gandrīz visām valstīm tie ir labāki kā vidējie, jo dažās valstīs tie ir īpaši slikti. Tajā pašā laikā Zviedrijā, piemēram, relatīvā mirstība no narkotiku pārdozēšanas ir vairākas reizes augstāka kā Nīderlandē ar tās toleranto narkotiku kontroles politiku, un arī Nīderlandes rādītāji ir labāki par vidējiem, un patiesībā tie ir vieni no labākajiem Eiropā.

Man nav jurista izglītības ar specialitāti krimināltiesībās, bet man šķiet, ka likums vienalga ir pietiekami skaidrs, lai es to varētu saprast. Tas ir cietsirdīgs, un es nezinu, vai Štokenbergs grib izdabāt tiem būtībā totalitārisma piekritējiem, kas dažādos ziņu portālu komentāros aicina ieviest nāvessodus par narkotiku likumu pārkāpumiem, vai arī viņš elementāri nesaprot, par ko runā. Es šaubos arī par to, vai Štokenberga pieminētais piespiedu darbs var būt derīgs risinājums ieslodzīto uzturēšanas izmaksām, jo diezin vai ir daudz ienesīgu darba vietu ieslodzītajiem, bet varbūt es maldos. Katrā gadījumā, narkotiku problēmu padarīšana par bubuli ir izdevīga tādiem politiķiem kā viņš, kas var iegūt politisko kapitālu, parādot, ka vēršas pret to un it kā aizsargā sabiedrību, savukārt sabiedrība tikai segs aizlieguma politikas izmaksas, pārspīlēto baiļu dēļ pat nepieprasot derīgus pierādījumus, ka šī politika uzstāda saprātīgus mērķus un tos sasniedz. Legalizācijas kustībai tāpēc vajadzētu panākt, lai politiskās izmaksas aizliegumam būtu vismaz samērīgas ar citām izmaksām, un jādara tas par spīti raganu medībām un aizliedzēju priviliģētajam stāvoklim, kontrolējot valsts iestādes un līdzekļus, kas līdz šim ir tikušas izmantotas, lai izplatītu sistemātisku propagandu par aizliegtajām vielām un alternatīvām aizliegumam.

Pirmais solis uz saprātīgāku politiku ir nošķirt narkotiku lietošanas sekas no aizlieguma sekām attiecībā uz ekonomiku, noziedzību un cilvēktiesībām. Sabiedrībā jebkurā gadījumā dabiski pastāvēs apetīte uz dažādām vielām, ne tikai alkoholu, un aizliegums to nevar mainīt, tāpēc tas tikai novirza patērētājus uz melno tirgu, kurā bīstamās vielas kvalitātes kontroles trūkuma dēļ ir bīstamākas, tāpēc cieš tiesības uz veselību. Melnais tirgus noved pie vardarbības, jo noziedzinieki nerisina domstarpības caur tiesu. Mākslīgi ierobežots piedāvājums kopā ar augstu pieprasījumu nozīmē mākslīgi augstas cenas, un tas nozīmē mākslīgi augstu peļņas motīvu, kas piesaista cilvēkus noziedzībai. Piedāvājums ir jāapkaro likumsargiem, bet tirgus likumi kompensē jebkādus likumsargu panāktus ierobežojumus ar vēl augstāku peļņu. Iesaistītā peļņa izraisa to, ka, piemēram, ASV gadījumā puse no korupcijas gadījumiem policijā ir saistīti ar narkotikām. Noziedzinieki šo peļņu izmanto arī tam, lai finansētu citus noziedzības veidus. Patērētāju gadījumā aizliegums mazina cieņu pret likumiem, jo aizliegumu ir tik sarežģīti īstenot dzīvē, ka tiek pieķerta tikai neliela daļa pārkāpēju, bet pārējiem likumpārkāpumi ar bargiem iespējamajiem sodiem kļūst par kaut ko normālu. Augstākās cenas un ierobežotās iespējas sabiedrībā nozīmē, ka atkarīgajiem ir vairāk iemeslu ķerties pie noziedzības, lai uzturētu savus ieradumus, un aizliedzēji tādā ziņā izrok šai sabiedrības daļai bedri, kurā tiek ievilkti arī citi. Aizliegums arī nozīmē augstas izmaksas tiesu un cietumu sistēmai, nesaņemot nekādus nodokļus no melnā tirgus.

Tam visam pretī aizliegums piedāvā tikai minimālus konkrētos ierobežojumus narkotiku tirgū un apšaubāmus ierobežojumus potenciālajā izplatībā. Tas ir plaši atzīts, ka policija spēj atrast tikai nelielu daļu lietotāju, izplatītāju, ražotāju un kontrabandistu. Apvienoto Nāciju Organizācija līdzekļu apgrozījumu nelegālo narkotiku tirgū novērtē kā vismaz 1% no visas pasaules ekonomikas. Daudzviet pasaulē nelegālo narkotiku tirgū iesaistītie līdzekļi ir tik lieli, ka noziedzinieki apdraud valstu stabilitāti. Piemēram, Meksikā pēdējos 4 gados ar karu pret kriminālajiem narkotiku karteļiem ir saistīti vismaz 30 tūkstoši upuru, un šim skaitlim ir tendence pieaugt. Agrāk Meksikā tā dēļ dienā vidēji gāja bojā 30 cilvēku, bet šogad tas skaitlis sasniedza jau vismaz 80 upurus dienā. Savukārt ierobežojums potenciālajā izplatībā ir apšaubāms tāpēc, ka ir virkne piemēru valstīm, kas ir liberalizējušas savu narkotiku kontroles politiku un ir piedzīvojušas pat pretējas tendences tam, ko prognozē stingra aizlieguma atbalstītāji. Piemēram, par Portugāles pēdējo 9 gadu pieredzi pēc visu nelegālo narkotiku dekriminalizācijas ir publicēti vismaz divi pētījumi, un viens no tiem ir izgājis profesionālapskati Britu kriminoloģijas žurnālā. Tie ir vērā ņemami pierādījumi, ka ir iespējamas derīgas alternatīvas aizliegumam, bet oficiālo viedokli joprojām virza ideoloģija.

Vīnes Deklarācija ir starptautisku ekspertu un līderu atbalstīts aicinājums pārskatīt līdzšinējo pieeju, un tā ir pazīme izmaiņām sabiedriskajā domā, arvien vairāk cilvēkiem atzīstot, ka esošā aizlieguma politika nav derīga. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē dažādas valstis izmēģināja alkohola aizliegumu, taču tās iegāja vēsturē kā likumsakarīgas neveiksmes. Viss liecina, ka tuvojas laiks, kad realitāte sasniegs arī narkotiku kontroles politiku, un par tādiem politiķiem kā Aigars Štokenbergs vēstures grāmatās varēs lasīt nevis kā sabiedrības sargiem, par kādiem viņi sevi uzskata, bet kā par aprobežotiem cilvēkiem, kas ir strādājuši, lai saglabātu kopumā netaisnīgu un postošu sistēmu.