Filmas par marihuānu

Es iesaku noskatīties divas ar Aizliegtā Augļa tēmu saistītas dokumentālās filmas, jo tās ir izglītojošas un man likās arī izklaidējošas.

Pirmā filma ir The Union: The Business Behind Getting High (2007). Filmas centrā ir marihuānas industrija Kanādas provincē Britu Kolumbijā, bet tā sniedz arī ieskatu marihuānas vēsturē un problemātikā kopumā. Viena no intervijām ir ar komiķi Tomiju Čongu no Cheech & Chong, un The Union ir rādīta virknē filmu festivālu un saņēmusi apbalvojumus.

http://video.google.com/videoplay?docid=-9077214414651731007

Otrā filma ir Grass (1999). Tajā ir daudz interesantu kadru no arhīviem, un šīs filmas stils man liekas simpātisks.

Gadījumā, ja tās jau ir redzētas, šajā blogā ir saraksts ar vēl 9 citām filmām par to pašu tēmu.

ASV pret kokas lapu košļāšanu

Bolīvijas prezidents ar kokas lapu ANO Ģenerālasamblejas priekšā 2006. gadā

Koka ir krūms, kas aug Dienvidamerikā, un tā lapas satur kokaīnu un citas, sekundārās aktīvās vielas. Pārējā pasaulē kokaīns ir pazīstams tā ķīmiski attīrītajā pulvera formā, bet pastāv liecības, ka Dienvidamerikas indiāņi ir izmantojuši kokas lapas kā vieglu, kafijai līdzīgu stimulantu jau kopš aizvēstures, un mūsdienās tādās valstīs kā Bolīvija kokas lietošana joprojām ir nozīmīga kultūras daļa. Kokas lapas parasti tiek košļātas vai pagatavotas tējā, un to iedarbība tiek aprakstīta kā viegli pacilājoša un tonizējoša. Atšķirībā no kafijas, kuras aktīvā sastāvdaļa kofeīns arī ir stimulants, kokas lapu lietošana neizraisa satraukumu, to iedarbības izbeigšanās neliek justies slikti, un tās ir mazāk atkarību izraisošas. Kokas lapas varētu izkonkurēt kafiju, ja vien tās nebūtu aizliegtas ar 1961. gada ANO Vienoto konvenciju par narkotiskajām vielām, kas dalībvalstīm pieprasa izskaust kokas lapu košļāšanu 25 gadu laikā pēc konvencijas stāšanās spēkā.

Labā ziņa ir tāda, ka Bolīvija gandrīz panāca izmaiņas 1961. gada konvencijā, kas ļautu valstīm legalizēt kokas lapu lietošanu. Gadījumā, ja līdz 31. janvārim neviena konvencijas dalībvalsts nebūtu iesniegusi formālu iebildumu, izmaiņas būtu stājušās spēkā. Vairāki iebildumi tika iesniegti un vēlāk atsaukti, un ASV, nespējot panākt citas valstis to darīt viņu vietā, pirms pāris dienām iesniedza savu iebildumu, ka pastāvot raizes, ka izņēmumu ieviešana 1961. gada konvencijā “grautu tās integritāti”, lai ko tas nozīmētu. Iepriekš ASV pārstāvji pauda, ka šādi izņēmumi “ilgtermiņā nāktu par ļaunu planētas mēģinājumiem kontrolēt un ar laiku atrisināt narkotiku lietošanas problēmu”, tā it kā jebkas liecinātu, ka ar esošo uz sodiem un aizliegumu balstīto pieeju tas būtu laika jautājums. Katrā gadījumā, ASV iebildums nozīmē, ka izmaiņas konvencijā tomēr nestāsies spēkā automātiski mēneša beigās, bet tagad sekos diskusija, un 25. janvārī varēs uzzināt arī oficiālo Eiropas Savienības nostāju.

Tas ir nozīmīgi, ka 1961. gada konvencija ir ASV “eksports” un ASV pirmā galvenā narkotiku apkarotāja Harija Anslingera mantojums. Anslingers pildīja šo lomu 32 gadus un spēlēja galveno lomu arī marihuānas aizliegšanā ASV gadsimta pirmajā pusē. Šī konvencija būtībā ir galvenais juridiskais šķērslis narkotiku likumu reformām pasaulē, jo tā nozīmē, ka 119 tajā uzskaitītās vielas konvencijas dalībvalstis var padarīt legālas tikai tad, ja to prasa valsts pamatlikums. Gadījumā, ja kokas lapas tiktu izslēgtas no šī saraksta, piemēram, Latvijā tās nebūtu automātiski legālas, bet tās būtu iespējams legalizēt.

Kokakola 20. gs. sākumā saturēja kokaīnu, un mūsdienās tās ražošanā joprojām izmanto kokas lapas

Interesanta lapa kokaīna un ASV vēsturē ir no 1995. gada, kad ASV nācās ar draudiem par finansējuma atņemšanu piespiest Pasaules veselības organizāciju (PVO) nepublicēt plašu pētījumu, kas atbrīvoja kokaīnu no lielas daļas tā sliktās reputācijas. PVO pētījums vēlāk tika nopludināts atklātībā, un tajā ir secināts, ka kokaīna sliktā ietekme uz veselību tiek pārspīlēta, un ka “kokas lapu lietošana nav kaitīga veselībai, un tai ir pozitīva, terapeitiska, sakrāla un sociāla funkcija Andu iezemiešiem”.

Runājot par reputāciju, ielu kokaīns mēdz saturēt indīgus piejaukumus, bet tās ir aizlieguma sekas, tāpat kā apstāklis, ka ārpus kokas izcelsmes valstīm nav pieejamas tās lapas, jo tās nav izdevīgi eksportēt. Tas nozīmē, ka nav pieejams salīdzinoši drošāks produkts, un tā vietā ir pieejams, teiksim, kreks, kas ir viskaitīgākā kokaīna forma un visstraujāk izraisa atkarību.

Bolīvijas pozīcijai par labu nāk tas, ka ANO uztver kultūras mantojuma aizsargāšanu nopietni, un kokas lapas bija svarīga dzīves daļa gan šīs Andu valsts iedzīvotāju senčiem, gan turpina tāda būt mūsdienu cilvēkiem. Kokas lapu aizliegums ir jautājums, kurā nevalda vienprātība arī starp ASV sabiedrotajiem, turklāt komisija, uz kuras secinājumiem tika balstīta vajadzība iekļaut kokas lapas 1961. gada konvencijā, tiek apsūdzēta rasismā pret indiāņiem. Es nezinu, vai tas nozīmē, ka Bolīvijai un citām tradicionālajām kokas valstīm pastāv iespēja panākt taisnību, bet tā ir laba lieta, ka par to tiek runāts, jo fakti nav aizlieguma fanātiķu pusē.

Reklāmas kampaņas

Narkotiku likumu reformu kustība reizēm tiek atainota kā mēģinājums padarīt aizliegtās vielas pieejamas visiem bez ierobežojuma, bet patiesība ir tāda, ka neviens apzinīgs un informēts cilvēks uz to neaicina. Jauniešu gadījumā ir vispārēji iemesli atturēties no psihoaktīvu vielu lietošanas, jo vismaz līdz 18 gadiem smadzenēs norisinās nozīmīgas pārmaiņas, kas padara tās jūtīgas pret iejaukšanos no malas un palielina risku kļūt atkarīgam, un ir konkrēti pierādījumi, piemēram, marihuānas gadījumā, ka hroniska lietošana traucē attīstībai. Tas pats attiecas uz alkoholu un tabaku, tāpēc principā uz jauniešiem mērķētas izglītības kampaņas ir ļoti atbalstāmas. Tām nav pat jāizmanto nekāda veida pārspīlējumi, jo fakti ir tik skaidri, lai tos spētu saprast jebkurš. Traģiski ir tas, ka visi reālie izglītošanas mēģinājumi, ar ko es saskaros, tā vietā izmanto ideoloģisku pieeju, kas neuzticas jaunu cilvēku spējai pieņemt lēmumus, balstoties uz pierādījumiem, bet cenšas būtībā prasti manipulēt ar psiholoģiju. Jaunākais Valsts policijas un ES projekta “Jaunieši pret narkotikām” ietvaros īstenotais reklāmas klips ir piemērs tam, par ko es runāju.

Tas ir labs klips, ja mērķis ir ielikt ķeksīti darāmo lietu sarakstā, ka ir iztērēta nauda. Tas nevar būt labs klips, ja mērķis ir izglītot kādu. Visa klipa ideja balstās uz tā, ka viens skolnieks lielās draugiem un izskaistina savu pieredzi, lietojot tabletes klubā, lai gan viņam patiesībā beigās ir bijis jāvemj. Citiem vārdiem, viņi mēģina biedēt jaunatni, kas dzeršanas un smēķēšanas ziņā ir līdere Eiropā, ar vemšanu.

Salīdzinājumam, te ir piemērs no līdzīgas kampaņas ārzemēs. Klipa ideja ir tāda, ka stilīga meitene iet un stāsta, ka ir tik individuāla, ka neļauj sevi ietekmēt no malas, un viņai tikmēr neskaidru iemeslu dēļ mainās drēbes un frizūras.

Vienojošais kampaņām pret aizliegtajām vielām parasti ir tas, ko es kopumā gribētu saukt par “ķeksīša mentalitāti”, jo netiek veikti pētījumi par kampaņu konkrēto ietekmi. Gadījumos, kad tie vēsturiski ir tikuši veikti, ir atklājies, piemēram, ka likt cietumniekiem baidīt skolēnus ar narkotiku postu neko īsti nedod. Latvijas gadījumā “Jaunieši pret narkotikām” kampaņa ir labi finansēta, un valsts tajā iegulda 180 tūkstošus eiro, bet Eiropas Komisija sniedz 420 tūkstošu eiro līdzsfinansējumu. Tās ietvaros ir veikts pētījums par jauniešu informētību, kas parāda, ka zināšanas par narkotikām ir virspusējas un attieksme pavirša. Viens no redzamākajiem mēģinājumiem to labot ir bijis, piemēram, piepildīt Rīgu ar vides reklāmām, kurās ir parādīta marihuāna ar atgādinājumu par kriminālatbildību, kas sākas no 14 gadiem. No pašiem plakātiem gan to skaidri saprast nevarēja, jo tie nebija īpaši informatīvi. No visām lietām, ar ko varētu baidīt, kampaņas autori tajā vides reklāmā arī bija izvēlējušies to, kas ir atkarīga no politikas, nevis vielu īpašībām. Es visas kampaņas laikā tikai uzjautrinājos, ka marihuāna tiek normalizēta, jo ir redzama uz katra stūra.

Pētnieciskā žurnālistika

DELFI ir publicēts raksts ar nosaukumu “Latvijas mazpilsētas narkoaprindu anatomija”, un tas ir iecerēts kā piemērs pētnieciskajai žurnālistikai. Rakstā ir pieminēta “vairāku nedēļu datu vākšana un sarunas ar avotiem”, bet tas ir diezgan īss un lielākoties sastāv no publiski pieejamas informācijas, pieļaujot pāris kļūdas. Piemēram, kokaīna cena “par devu” tiek minēta 70–100 Ls robežās, lai gan tā varētu būt tikai cena par gramu. Saskaņā ar EMCDDA datiem vidēji Eiropā grams kokaīns maksā 50–70 eiro, un Latvijā tā cenas ir vienas no augstākajām.

Interesantāks piemērs līdzīga veida informācijai no pirmavotiem ir Jēkabpils Jauniešu kluba novembrī publicēts video ar nosaukumu “Intervija ar 2 narkomāniem”.

Abos gadījumos mērķauditorija ir cilvēki, kas ar šiem jautājumiem paši nesaskaras vai par tiem neinteresējas, un es to atbalstu vairāk kā tādu narkologu kā Jāņa Strazdiņa mēģinājumus autoritatīvi izteikties par vielām, par kuru ietekmi viņi var spriest tikai no malas un ierobežotos apstākļos. Veselības aprūpes darbinieki un policisti darba pienākumu īpatnību dēļ īpaši bieži saskaras ar cilvēkiem, kuriem tobrīd ir īpašas problēmas un sarežģīts dzīves posms, un tas var radīt maldīgu priekšstatu par situāciju kopumā. Narkotiku lietošana ir pagrīdes parādība, tāpēc to ir grūti uzticami novērtēt, bet gadījumos, kad tas ir ticis pētīts, par pēc konkrētiem kritērijiem diagnosticējamiem problemātiskiem lietotājiem var runāt mazākumā gadījumu pat ar tādām īpaši riskantām vielām kā heroīns. Tas saskan, piemēram, ar labāk izprasto situāciju ar alkoholu, kas pēc savām īpašībām ierindojas starp vienām no bīstamākajām atkarību izraisošajām vielām, bet ir plaši atzīts, ka vairums cilvēku to spēj lietot atbildīgi.

Zīmīgi ir tas, ka tādās valstīs kā Šveice, kurās dažādu apstākļu dēļ ar nelegālajām narkotikām saistītās problēmas vēsturiski ir atradušās plašākās sabiedrības redzeslaukā, tāpēc ir bijis iespējams ieviest kaitējuma mazināšanas programmas, kas ir sniegušas pārbaudāmus un pozitīvus rezultātus, samazinot, teiksim, intravenozo lietotāju izplatību, ar šo lietošanu saistīto slimību izplatību utt. Valstīs, kas vairāk seko ortodoksijai un iedzen nelegālo narkotiku parādību dziļāk pagrīdē, pastāv arī vairāk mitoloģizēts priekšstats par to un attiecīgi mazāk iespēju panākt sabiedrības atbalstu uz pierādījumiem balstītai politikai, kas runā pretī aizlieguma intuīcijai. Latvija tam ir parasts piemērs, jo narkotiku problēmas pārspīlējumu ceļā ir pārtapušas par bubuli, un to uztur būtībā lētticīga publika, sensacionālistiski mediji un oportūnistiski politiķi. Publika pati šajā gadījumā ir arī galvenais upuris, jo tā maksā augstu cenu gan par apkarošanas politiku, kuras pamatotībai nav derīgu pierādījumu un baiļu klimata dēļ tos pat nav iespējams pieprasīt, gan par samazinātajām iespējām narkotiku lietojošajai sabiedrības daļai iekļauties normālajā sabiedrības dzīvē. Stratēģija par katru cenu sarežģīt narkotiku lietotāju apstākļus, mēģinot tādējādi cīnīties pret pieprasījumu, atspēlējas sabiedrībai caur viegli saprotamu dinamiku. Ierobežotais piedāvājums nozīmē augstas aizliegto vielu cenas, un kopā ar samazinātajām iespējām uzturēt sevi, pateicoties pret nelegālo narkotiku lietotājiem pastāvošajai stigmai un sankcijām, problemātiskajiem lietotājiem ir vairāk iemeslu pievērsties noziedzībai, lai finansētu savus ieradumus. Citiem vārdiem, aizlieguma dēļ narkotikas un to lietotāji nekur nepazūd, bet kļūst bīstamāki. Tajā pašā laikā par to netiek skaidri runāts, un pat DELFI raksts, kas jau tā ir diezgan konservatīvs, sastapās ar protestiem no komentētājiem, kas neatbalsta novirzīšanos no pašām vienkāršākajām kategorijām, kurās visas vielas it kā ir būtībā vienādas un tikai sliktas un aizliegums ir tikai labs. Patiesajai pētnieciskajai žurnālistikai būtu jāstāv tam pāri un vismaz konkrēti jāpiemin citi iespējamie skaidrojumi, kas uzliek zināmu daļu vainas arī pašam aizliegumam, bet bubuļi ir laika pārbaudi izgājis mediju un politiķu reitingu avots, kamēr runāt pretī tautas gudrībai nozīmē risku reitingus zaudēt, kā arī tas vienkārši prasa ieguldīt vairāk darba.

Ko pīpē Aigars Štokenbergs?

Papildināts: Manā Krimināllikuma interpretācijā ir ieviesusies kļūda un drīz tiks publicēts labojums.

Aigars Štokenbergs

Spriežot pēc “Dienā” publicēta raksta, kurā Latvijas tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs aicina padarīt sodus par narkotiku noziegumiem bargākus, lai tie it kā būtu samērīgāki, ir iespējams, ka viņš nav pazīstams ar esošajiem likumiem. Narkotiku likumu bardzību valstu starpā salīdzināt ir sarežģīti, jo tie neseko precīzi vienam modelim un ir kompleksi paši par sevi, bet ir iespējams salīdzināt mazu apmēru kritērijus, kas parasti tiek izmantoti, lai šķirotu parastus lietotājus un izplatītājus, ražotājus un kontrabandistus. Eiropas likumdošanas datu bāzē par narkotikām (ELDD) nav datu par attiecīgajiem kritērijiem Latvijas likumos, bet tos var atrast pielikumā likumam “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”. Skatoties konkrēti uz marihuānu, Latvijā mazi apmēri beidzas līdz ar vienu gramu, un tā ir viena no zemākajām robežām Eiropā, jo citur tie ir vismaz pieci grami vai vairāk. Hašiša gadījumā robeža ir 0,1 grams, un tas nav proporcionāli marihuānas kritērijiem, jo hašišs parasti nav desmitreiz iedarbīgāks. Tādā ziņā to valstu pieeja, kur robežu nosaka pēc aktīvās vielas THC masas, ir godīgāka, jo vairāk atbilst realitātei, savukārt Latvijas pieeja ir slinkāka uz likuma pārkāpēju rēķina.

Latvijā par maziem apmēriem it kā pastāv dekriminalizācija, jo par to pienākas tikai administratīvais sods, un, piemēram, Satversmes tiesa dekriminalizāciju izmantoja kā vienu no argumentiem, kāpēc narkotiku aizliegums nepārkāpj Satversmes pantu par privātās dzīves neaizskaramību. Administratīvais sods šajā gadījumā nozīmē naudas sodu līdz 75 Ls vai administratīvo ieslodzījumu līdz 15 dienām.  Loģika dekriminalizācijai ir tāda, ka kontrabanda un izplatīšana ir nopietnāki noziegumi, un tos var atpazīt pēc t.s. dīleru apmēriem. Tajā pašā laikā ir smieklīgi teikt, ka, piemēram, divi grami marihuānas nozīmē, ka tu visdrīzāk neesi parasts lietotājs, jo atkarībā no lietotāja tolerances un marihuānas potences tāds apmērs var tikt iztērēts vienā vakarā. Es arī saucu to par “it kā dekriminalizāciju”, jo kriminālatbildība attiecas arī uz maziem apmēriem, ja tu tiec pieķerts atkārtoti gada laikā. Faktiski, minētā Satversmes tiesas prāva bija balstīta tieši uz sūdzības par tādu gadījumu. Vēl kriminālatbildība attiecas arī uz realizāciju mazā apmērā, un es speciāli pārbaudīju literatūrā par praksi, ka tas nozīmē kaut vai uzcienāšanu par brīvu.

Dažreiz cilvēki iebilst, ka tiesu praksē pat kriminālatbildības gadījumā parasti netiek piespriests ieslodzījums, bet cietums nav vienīgais veids, kā kriminālsods ierobežo brīvību. Sodāmībai pašai par sevi arī ir nopietnas sekas, un tas pats attiecas uz policijas uzraudzību. Vērā ir jāņem arī tas, ka dažādos apstākļos likums nosaka minimālos sodus, tāpēc, piemēram, šobrīd Latvijā saskaņā ar Krimināllikuma 253. panta 1. daļu par vairāk kā viena grama marihuānas iegādāšanos pienākas ne mazāk kā pieci gadi cietumā. Par cilvēka nogalināšanu dažādos gadījumos var saņemt tikai nosacītu sodu, un marihuānas gadījumā runa ir par vielu, kurai nav pat dokumentētu pārdozēšanas gadījumu, un kuru zinātniskajos pētījumos par relatīvo kaitējumu konsekventi ierindo aiz pilnīgi legālā alkohola. Piecu gadu minimālais ieslodzījums pienākas arī, piemēram, par maza marihuānas apmēra pārvadāšanu vai ražas novākšanu no kaut vai viena maza kaņepes auga. Par to pašu darbību veikšanu grupā vai par lielu apmēru, kas sākas līdz ar vienu kilogramu, minimālais sods ir astoņi gadi.

Es varu arī atsaukties uz vienu no galvenajiem aizlieguma funkcionāriem Jāni Strazdiņu, kurš skaidro, ka Latvijas narkotiku aizlieguma politikas autori lielā mērā ir iedvesmojušies no Zviedrijas modeļa. Noteikts puritānisms attiecībā uz apziņas izmainīšanu ir skandināvu kultūras īpatnība, tāpēc skandināvu valstīs pastāv, piemēram, valsts monopols stiprajam alkoholam. Zviedrija savu politiku apraksta kā “no tolerance“, un narkotiku lietotāju cilvēktiesību stāvoklis tajā ir samērā nožēlojams, jo policija it kā drīkst pārmeklēt cilvēkus tikai tāpēc, ka tie subjektīvi izskatās pēc iespējamiem narkotiku lietotājiem, jo, teiksim, valkā “maisveidīgas” drēbes ar kapucēm, un narkotiku lietošana tur ir pietiekams iemesls, lai veiktu kratīšanu mājās. Zviedrija kopā ar ASV ir arī galvenie sponsori ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojam, kas pirms laika izdeva slavinošu pētījumu par Zviedru narkotiku aizlieguma politiku, kurā galvenais pierādījums tās efektivitātei bija tāds, ka dažādi Zviedrijas statistikas rādītāji attiecībā uz ar narkotikām saistītajām problēmām bija labāki kā vidēji Eiropā, lai gan gandrīz visām valstīm tie ir labāki kā vidējie, jo dažās valstīs tie ir īpaši slikti. Tajā pašā laikā Zviedrijā, piemēram, relatīvā mirstība no narkotiku pārdozēšanas ir vairākas reizes augstāka kā Nīderlandē ar tās toleranto narkotiku kontroles politiku, un arī Nīderlandes rādītāji ir labāki par vidējiem, un patiesībā tie ir vieni no labākajiem Eiropā.

Man nav jurista izglītības ar specialitāti krimināltiesībās, bet man šķiet, ka likums vienalga ir pietiekami skaidrs, lai es to varētu saprast. Tas ir cietsirdīgs, un es nezinu, vai Štokenbergs grib izdabāt tiem būtībā totalitārisma piekritējiem, kas dažādos ziņu portālu komentāros aicina ieviest nāvessodus par narkotiku likumu pārkāpumiem, vai arī viņš elementāri nesaprot, par ko runā. Es šaubos arī par to, vai Štokenberga pieminētais piespiedu darbs var būt derīgs risinājums ieslodzīto uzturēšanas izmaksām, jo diezin vai ir daudz ienesīgu darba vietu ieslodzītajiem, bet varbūt es maldos. Katrā gadījumā, narkotiku problēmu padarīšana par bubuli ir izdevīga tādiem politiķiem kā viņš, kas var iegūt politisko kapitālu, parādot, ka vēršas pret to un it kā aizsargā sabiedrību, savukārt sabiedrība tikai segs aizlieguma politikas izmaksas, pārspīlēto baiļu dēļ pat nepieprasot derīgus pierādījumus, ka šī politika uzstāda saprātīgus mērķus un tos sasniedz. Legalizācijas kustībai tāpēc vajadzētu panākt, lai politiskās izmaksas aizliegumam būtu vismaz samērīgas ar citām izmaksām, un jādara tas par spīti raganu medībām un aizliedzēju priviliģētajam stāvoklim, kontrolējot valsts iestādes un līdzekļus, kas līdz šim ir tikušas izmantotas, lai izplatītu sistemātisku propagandu par aizliegtajām vielām un alternatīvām aizliegumam.

Pirmais solis uz saprātīgāku politiku ir nošķirt narkotiku lietošanas sekas no aizlieguma sekām attiecībā uz ekonomiku, noziedzību un cilvēktiesībām. Sabiedrībā jebkurā gadījumā dabiski pastāvēs apetīte uz dažādām vielām, ne tikai alkoholu, un aizliegums to nevar mainīt, tāpēc tas tikai novirza patērētājus uz melno tirgu, kurā bīstamās vielas kvalitātes kontroles trūkuma dēļ ir bīstamākas, tāpēc cieš tiesības uz veselību. Melnais tirgus noved pie vardarbības, jo noziedzinieki nerisina domstarpības caur tiesu. Mākslīgi ierobežots piedāvājums kopā ar augstu pieprasījumu nozīmē mākslīgi augstas cenas, un tas nozīmē mākslīgi augstu peļņas motīvu, kas piesaista cilvēkus noziedzībai. Piedāvājums ir jāapkaro likumsargiem, bet tirgus likumi kompensē jebkādus likumsargu panāktus ierobežojumus ar vēl augstāku peļņu. Iesaistītā peļņa izraisa to, ka, piemēram, ASV gadījumā puse no korupcijas gadījumiem policijā ir saistīti ar narkotikām. Noziedzinieki šo peļņu izmanto arī tam, lai finansētu citus noziedzības veidus. Patērētāju gadījumā aizliegums mazina cieņu pret likumiem, jo aizliegumu ir tik sarežģīti īstenot dzīvē, ka tiek pieķerta tikai neliela daļa pārkāpēju, bet pārējiem likumpārkāpumi ar bargiem iespējamajiem sodiem kļūst par kaut ko normālu. Augstākās cenas un ierobežotās iespējas sabiedrībā nozīmē, ka atkarīgajiem ir vairāk iemeslu ķerties pie noziedzības, lai uzturētu savus ieradumus, un aizliedzēji tādā ziņā izrok šai sabiedrības daļai bedri, kurā tiek ievilkti arī citi. Aizliegums arī nozīmē augstas izmaksas tiesu un cietumu sistēmai, nesaņemot nekādus nodokļus no melnā tirgus.

Tam visam pretī aizliegums piedāvā tikai minimālus konkrētos ierobežojumus narkotiku tirgū un apšaubāmus ierobežojumus potenciālajā izplatībā. Tas ir plaši atzīts, ka policija spēj atrast tikai nelielu daļu lietotāju, izplatītāju, ražotāju un kontrabandistu. Apvienoto Nāciju Organizācija līdzekļu apgrozījumu nelegālo narkotiku tirgū novērtē kā vismaz 1% no visas pasaules ekonomikas. Daudzviet pasaulē nelegālo narkotiku tirgū iesaistītie līdzekļi ir tik lieli, ka noziedzinieki apdraud valstu stabilitāti. Piemēram, Meksikā pēdējos 4 gados ar karu pret kriminālajiem narkotiku karteļiem ir saistīti vismaz 30 tūkstoši upuru, un šim skaitlim ir tendence pieaugt. Agrāk Meksikā tā dēļ dienā vidēji gāja bojā 30 cilvēku, bet šogad tas skaitlis sasniedza jau vismaz 80 upurus dienā. Savukārt ierobežojums potenciālajā izplatībā ir apšaubāms tāpēc, ka ir virkne piemēru valstīm, kas ir liberalizējušas savu narkotiku kontroles politiku un ir piedzīvojušas pat pretējas tendences tam, ko prognozē stingra aizlieguma atbalstītāji. Piemēram, par Portugāles pēdējo 9 gadu pieredzi pēc visu nelegālo narkotiku dekriminalizācijas ir publicēti vismaz divi pētījumi, un viens no tiem ir izgājis profesionālapskati Britu kriminoloģijas žurnālā. Tie ir vērā ņemami pierādījumi, ka ir iespējamas derīgas alternatīvas aizliegumam, bet oficiālo viedokli joprojām virza ideoloģija.

Vīnes Deklarācija ir starptautisku ekspertu un līderu atbalstīts aicinājums pārskatīt līdzšinējo pieeju, un tā ir pazīme izmaiņām sabiedriskajā domā, arvien vairāk cilvēkiem atzīstot, ka esošā aizlieguma politika nav derīga. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē dažādas valstis izmēģināja alkohola aizliegumu, taču tās iegāja vēsturē kā likumsakarīgas neveiksmes. Viss liecina, ka tuvojas laiks, kad realitāte sasniegs arī narkotiku kontroles politiku, un par tādiem politiķiem kā Aigars Štokenbergs vēstures grāmatās varēs lasīt nevis kā sabiedrības sargiem, par kādiem viņi sevi uzskata, bet kā par aprobežotiem cilvēkiem, kas ir strādājuši, lai saglabātu kopumā netaisnīgu un postošu sistēmu.

ASV uzliek pagaidu aizliegumu Spice produktiem

Spice tiek reklamēts kā vīraks.

Latvijā pirms laika bija ieguvuši popularitāti tā sauktie “legal highs” jeb “legālie apdullinātāji”, ko pārdeva ar dažādiem brendu nosaukumiem, bet pazīstamākais bija Spice, un to sastāvā bija norādītas tikai dažādas legālas augu izcelsmes vielas. Pasaulē tie parādījās jau 2006. gadā, un pagāja trīs gadi līdz kā patiesās aktīvās vielas tajos tika noteikti sintētiskie kanabinoīdi.

Īsais paskaidrojums ir tāds, ka kanabinoīdi ir ķīmisko savienojumu grupa, un daļai šīs grupas molekulu pastāv afinitāte jeb spēja sasaistīties ar noteiktiem kanabinoīdu receptoriem smadzenēs, tāpēc tās ir psihoaktīvas. Kaņepju gadījumā to psihoaktīvās īpašības balstās uz dažādu kanabinoīdu molekulu mijiedarbības, bet galvenā aktīvā viela starp tām ir delta-9-tetrahidrokanabinols. Kanabinoīdu receptori ir dažādi, un ar katru receptoru veidu saistās atšķirīga loma organismā, tāpēc tas ir samērā komplekss jautājums. Kanabinoīdi tiek arī dabiski sintezēti cilvēka ķermenī, un tie atbild, piemēram, par apetītes regulēšanu. Sintētiskie kanabinoīdi ir vai nu kaņepēs vai cilvēka ķermenī sastopamo kanabinoīdu molekulu analogi vai pat savienojumi no citām ķīmiskajām grupām, kas iedarbojas uz kanabinoīdu receptoriem. Tie bieži atšķiras no kaņepju aktīvajām vielām ar vēl augstāku afinitāti, tāpēc psihoaktīvo devu robeža tiem ir salīdzinoši zema. Vēl viena atšķirība ir tāda, ka tie straujāk izdalās no organisma, tāpēc laboratorijas pārbaudēs to pēdas organismā var atklāt tikai pāris dienas, taču kaņepju produktu lietošanu reizēm var konstatēt pat pēc mēneša. Patiesībā attiecīgās pārbaudes sintētiskajiem kanabinoīdiem ir tikušas izstrādātas tikai pavisam nesen, un ir maz ticams, ka tās kļūs plaši pieejamas, tāpēc līdz šim sintētisko kanabinoīdu produkti ir kalpojuši kā kaņepju surogāts cilvēkiem, kam ir jāizvairās no pārbaudēm.

Spice produktus reizēm sauc par “fake weed“, “legālo” u.tml. Konkrēti sintētiskie kanabinoīdi ir tā sauktās izpētes ķimikālijas jeb vielas bez plašas psihoaktīvas lietošanas vēstures. Cits bieži sastopams piemērs izpētes ķimikālijām ir mefedrons, kas ir sava veida MDMA aizstājējs un ir ieguvis īpašu popularitāti starp klubu apmeklētājiem. Izpētes ķimikāliju īpašība ir tāda, ka tās var būt bīstamākas lietotājiem, un to izplatība ir daļa no “kaķa un peles spēles” starp narkotiku kultūru un aizliedzējiem. Jaunas vielas tirgū parādās ar uzticamu regularitāti, un par to izplatību var pateikties aizliegumiem, tāpēc, piemēram, Tatjanas Justas izjustais nosodījums sintētisko kanabinoīdu produktiem LR1 diskusijā būtībā ir liekulība, jo to popularitāte tikai atspoguļo pieprasījumu pēc legālām vielām. Pieņemot, ka tā ir patiesība, ka tās ir kaitīgākas alternatīvas dabiskajiem kaņepju produktiem, tā ir tā pati likumsakarība darbībā, kas daudziem liek izvēlēties ievērojami kaitīgāko, bet legālo alternatīvu marihuānai jeb alkoholu. To ir vērts paturēt prātā katru reizi, kad kāds no aizlieguma funkcionāriem runā par alkohola izraisīto postu, jo viņi paši ir atbildīgi par sistēmu, kurā cilvēki ir spiesti dzert, ja nevēlas vai nevar piedalīties melnajā tirgū. “Vienkārši nedzert” daudziem nav īsta alternatīva, ja runa ir par dabiskām dziņām izmainīt apziņu.

“Diena” ir publicējusi ziņu par to, ka ASV sintētisko kanabinoīdu produktiem ir uz gadu uzlikts pagaidu aizliegums federālajā līmenī līdz speciālisti noteiks, ka tas ir jāpievieno bīstamo vielu sarakstam pastāvīgi. Līdz šim tie bija samērā populāri, jo neradīja risku “saķerties” ar likumiem, un tie neuzrādās laboratorijas analīzēs, kā arī to lietošana ir diskrētāka, jo Spice produktus gandrīz nevar saost gaisā, taču marihuānas smēķēšanu var viegli atpazīt pēc smaržas. Tas ir ironiski, jo tos parasti maskē kā vīrakus, un viens no blakusefektiem šai maskēšanai ir izplatīti mīti. Piemēram, “Diena” atsaucas uz kādu anonīmu cilvēku, kas apgalvo, ka bez zilā lotosa “neesot efekta”. Tas nav izslēgts, ka zilais lotoss var pastiprināt iedarbību, bet man nav grūti iztēloties, ka kāds ir mēģinājis imitēt dabiskās sastāvdaļas, izlaižot sintētiskos kanabinoīdus, taču nav varējis arī iegūt zilo lotosu, un neveiksmīgo iznākumu izskaidrojis tikai ar to. Vēl savādi ir teikt, ka aizliegums Latvijā esot bijis iedarbīgs, ja pat raksta nosaukumā ir minēts, ka Latvijā Spice un līdzīgie maisījumi joprojām ir pieejami.

ASV sintētisko kanabinoīdu produkti ir visplašāk pazīstami ar brendu K2, un pasaulē par kā to izcelsmes vieta bieži tiek minēta Ķīna, bet informācija par to ir neskaidra. Latvijā pirms laika ziņās bija stāstīts, ka ir slēgta sintētisko kanabinoīdu ražotne, kas esot slēpusies aiz alkohola ražotājiem. Konkrētās vielas, kas tiek izmantotas šajos produktos, ir diezgan daudz un dažādas, un pazīstamākās ir JWH-018, JWH-073, JWH-200, CP-47,497, JWH-017 u.c.

Jelgavas apkārtnē atrod kaņepju audzētavu

Pirmdien nomaļā lauku mājā Jelgavas apkārtnē policija ir atradusi kārtējo kaņepju audzētavu un aizturējusi četrus agrāk nesodītus vīriešus. Policijas pārstāvis māju apraksta kā “labi apsargātu”, bet tas vairāk izklausās pēc attaisnojuma tam, ka bija iesaistīta pretterorisma vienība “Omega”, jo ziņās nav pieminēts nekas vairāk par sargsuni. Bildēs var redzēt, ka audzēšana notika augstā līmenī, jo tur ir hidroponikas iekārtas un ogļskābās gāzes baloni. Paši augi gan nav redzami, jo policija it kā ieradās pārvākšanās laikā.

Hidroponika nozīmē audzēšanu bez augsnes, pievadot saknēm šķīdumu ar barības vielām, lai panāktu straujāku augšanu. Papildu ogļskābā gāze var būt vajadzīga, lai augi varētu izmantot visas barības vielas un gaismu. Audzēšanai iekštelpās izmanto īpašu apgaismojumu, un šajā gadījumā tās visdrīzāk bija augstspiediena nātrija lampas. Bildēs ir redzamas vēl dažādas ierīces, un es negribu minēt, kas tieši tās ir, bet tie varētu būt sūkņi un filtri. Vēl vienā bildē var redzēt, ka pie sienas ir zaļa luminiscējošā lampa, un tā ir vajadzīga, lai varētu uzturēties telpā ziedēšanas posmā, kad augiem katru dienu ir vajadzīgs 12 stundu tumsas periods. Katrā gadījumā, tādā audzētavā ir bijis ieguldīts nopietns darbs un līdzekļi, un varbūt tā pat ir profesionālākā starp līdz šim atrastajām. Policija teica, ka audzēšana it kā notika eksportam.

Latvijā tagad ir par vienu audzētavu mazāk, ir iztērēts policistu laiks un valsts nauda, kādam no aizturētajiem droši vien tiks atņemta brīvība uz daudziem gadiem, un tad, ja ar to visu ir sasniegts kaut kas noderīgs, tas ir noticis nejauši, nevis kā daļa no saprātīga plāna.

EMCDDA 2010. gada ziņojums

Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (EMCDDA) šomēnes publicēja savu ikgadējo ziņojumu par situāciju narkomānijas problēmas jomā Eiropā, un tas ir atspoguļots arī Latvijas presē. “Diena” par to publicēja divus rakstus, un viens no tiem šajā blogā jau ir pieminēts, un narkologs un Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš izmantoja izdevību, lai aicinātu Latvijas valdību pieņemt un finansēt jaunu nelegālo narkotiku apkarošanas stratēģiju, jo iepriekšējā izbeidzās 2008. gadā. Es gribu citēt un komentēt daļas no ziņojuma, kas piesaistīja manu uzmanību.

Šobrīd Eiropas Savienībā ieslodzījuma vietās ir vairāknekā 600 000 cilvēku, un vidējais ieslodzīto rādītājs ir aptuveni 120 ieslodzītie uz 100 000 iedzīvotāju. Valstīs cietumnieku skaits ir vidēji no 66 līdz 285 cietumniekiem uz 100 000 iedzīvotāju, kur galvenokārt dalībvalstis no Centrāleiropas un Austrumeiropas ziņo par rādītājiem, kas ir augstāki par vidējiem. Tomēr valstu skaitļi un ES vidējie rādītāji ir ievērojami zemāki par rādītājiem, par kuriem ziņo Krievija (609) un ASV (753).

Lielākajā daļā ES valstu cietumnieku, kas notiesāti par narkotiku likumu pārkāpumiem, ir aptuveni no 10 % līdz 30 %. Nav zināms to cietumnieku īpatsvars, kuri notiesāti par noziegumiem pret īpašumu narkotiku atkarības dēļ vai par citiem ar narkotikām saistītiem noziegumiem.

Latvijā pēc 2006. gada datiem cietumā par ar narkotikām saistītiem noziegumiem bija 10% no apmēram 7000 ieslodzītajiem.

Par ASV ieslodzīto skaita rādītājiem ir būtiski pieminēt, ka ceturtā daļa no visiem ieslodzītajiem atrodas cietumā par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpumiem, un ASV ir pirmajā vietā gan pēc apkarošanā ieguldītā finansējuma, gan pēc vidējā ieslodzīto skaita. Turklāt ASV ir arī īpaši stingri policijas uzraudzības (parole) un kriminālās uzskaites noteikumi, un tas nozīmē, ka brīvība ir ierobežota salīdzinoši vēl vairāk cilvēkiem kā Eiropā. Citiem vārdiem, ASV cietumos tikai par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpšanu atrodas vidēji par 50% vairāk cilvēku kā Eiropā par visiem noziegumiem kopā, un ASV vienalga ir visvairāk narkotiku lietotāju pasaulē. ASV ir arī valsts, kuras himnā ir frāze “land of the free“.

Cita starpā, Šveicē šobrīd ir plaša ažiotāža par viena cilvēka bada streiku, kurš protestē pret cietsirdīgajiem likumiem, jo viņam par kaņepju audzēšanu tiesa ir piespriedusi piecu gadu cietumsodu.

Turpinot par cietumiem:

Esošie pētījumi [par narkotiku lietošanu cietumos] atklāj, ka cietumnieku vidū narkotiku lietošana ir daudz izplatītāka nekā pārējā sabiedrībā. [..] Gan cietumu eksperti, gan politikas veidotāji Eiropā atzīst to, ka nelegālās narkotikas nonāk lielākajā daļā cietumu neatkarīgi no visiem pasākumiem, ko īsteno, lai samazinātu narkotiku piedāvājumu. Pētījumos, kas veikti pēc 2003. gada, aplēses par narkotiku lietošanu cietumos svārstās no 1 % līdz 56 % ieslodzīto.

Citās vietās EMCDDA ziņojums runā par pasauli, kurā būtu “izskausta” narkotiku lietošana, lai gan to nav iespējams izskaust pat cietumos jeb vienās no visstingrāk uzraudzītajām vietām uz pasaules. Tas parāda, ka vielu aizliegums ir nereāls mērķis pat vislabvēlīgākajos apstākļos, un tas nozīmē, ka jebkura ar vielu lietošanu saistīto problēmu risināšanas stratēģija, kas balstās uz aizlieguma, zināmā mērā nav balstīta uz īstenības.

EMCDDA ziņojumā viena nodaļa ir veltīta tieši kaņepēm, un tajā ir minēts, ka kaņepju lietotāju skaits ir nedaudz krities.

Iespējams, Eiropā [kaņepju lietošanas] ziņā sākas jauns posms, jo dati, kas iegūti iedzīvotāju un skolu apsekojumos, norāda, ka kaņepju lietošanas tendence stabilizējas vai pat samazinās. Tomēr no vēsturiskā skatupunkta lietošanas līmenis joprojām ir augsts, un Eiropas diskusijā par narkotikām joprojām ir palicis neatbildēts svarīgais jautājums — kā efektīvi risināt kaņepju lietošanas problēmu.

Šādā kontekstā man šķiet bezatbildīga to cilvēku attieksme, kas vēlas slāpēt diskusiju par alternatīvām pieejām. Stingra aizlieguma režīms ir saņēmis būtībā nekritisku starptautisku atbalstu jau pusi gadsimta, bet tā pastāvēšanai nav skaidra attaisnojuma, toties tam ir skaidri trūkumi. EMCDDA ziņojums būtu pilnīgāks, ja tas analizētu veiksmīgākos piemērus tādu legālu vielu kā alkohola vai  tabakas ierobežošanai. Es zinu, ka vismaz tabakas izplatības gadījumā ir konkrēti piemēri, kuros tās tendences ir bijušas tieši pretējas nelegālajām narkotikām, neskatoties uz to, ka tabaka ir viena no visvairāk atkarību izraisošajām vielām.

Kaņepju audzēšana Eiropā ir visai izplatīta, un šķiet, ka tā palielinās. 2008. gadā visas 29 Eiropas valstis minēja mājas kaņepju audzēšanu, lai gan šīs parādības mērogs un raksturs, šķiet, ir krietni mainīgs. Tomēr ievērojama daļa kaņepju, ko izmanto Eiropā, drīzāk ir starpreģionu tirdzniecības rezultāts.

Kaņepes būtībā ir nezāle, kaņepju audzēšanai nav nepieciešami lieli ieguldījumi, un tās ir ļoti vienkārši sagatavot lietošanai. Šādā ziņā tās ir būtiski atšķirīgas, piemēram, no alkohola, jo kaņepju produktu kvalitāti pamatā nosaka auga ģenētika, savukārt alkohola kvalitāte ir pamatā atkarīga no izgatavotāja prasmēm, jo tajā ir lielāka loma apstrādei.

Kaņepju audzēšanas tehnoloģija arī nestāv uz vietas, un pamazām kļūst arvien pieejamākas audzēšanai piemērotas gaismas diožu (LED) lampas, kas ievērojami samazina enerģijas patēriņu, un, tendencēm turpinoties, kaņepju audzēšana mājās solās kļūt arvien vienkāršāka. To atvieglo arī jaunas C. ruderalis hibrīdu šķirnes, kas ir kompaktākas un vieglāk kopjamas, un selekcionāri turpina darbu, lai tās uzlabotu. Es prognozēju, ka, neskatoties uz neko, kaņepju audzēšana mājās turpinās izplatīties.

Ziņojumā ir minēts, ka vidējās marihuānas mazumtirdzniecības cenas Eiropā ir ir 3–16 eiro par gramu diapazonā jeb 2–11 lati par gramu. Tas nozīmē, ka Latvijā marihuānas cenas ir vienas no augstākajām Eiropā.

Par kopējo marihuānas lietošanas izplatību ir minēti šādi skaitļi:

No piesardzīgām aplēsēm izriet, ka aptuveni 75,5 miljoni eiropiešu jeb vairāk nekā viena piektdaļa visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem ir vismaz reizi (ilgstošas lietošanas izplatība) pamēģinājuši kaņepes. Starp valstīm ir vērojamas būtiskas atšķirības, un valstu izplatības rādītāji svārstās no1,5 % līdz 38,6 %. Lielākajā daļā valstu izplatība iraptuveni 10–30 %. Saskaņā ar aplēsēm pēdējā gada laikā kaņepes ir lietojuši aptuveni 23 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 6,8 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem. Aprēķini par lietošanu pēdējā mēneša laikā aptver iedzīvotājus, kas lieto šīs narkotikas regulārāk, tomēr tas nenozīmē, ka ik dienas vai intensīvi. Saskaņā ar aplēsēm iepriekšējā mēneša laikā šīs narkotikas ir lietojuši apmēram 12,5 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 3,7 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem.

Kaņepju lietotāji galvenokārt ir jaunieši (15–34 gadus veci), un kaņepju lietošana pēdējā gada laikā kopumā visvairāk bija izplatīta 15–24 gadus vecu iedzīvotāju vidū.

Šīs un citas aplēses būtībā ir zīlēšana, un šāda datu neuzticamība ir kārtējais aizlieguma rezultāts. Es ziņojumā neatradu neko par konkrētām apsekojumu metodēm, uz kurām ir balstīti šie skaitļi, tāpēc nevaru teikt vairāk. Es gribēju atrast arī informāciju par to, cik lielu daļu kaņepju lietotāju uz ārstniecības iestādēm nosūta kriminālās tiesvedības sistēma, bet neatradu. Tas ir svarīgi, jo kopējais pacientu skaits bieži tiek minēts kā piemērs tam, ka kaņepes izraisa problēmas, bet īstenībā daudzi cilvēki tiek nosūtīti piespiedu kārtā, lai izvairītos no soda, un vienīgā viņu problēma ir ar likumu, nevis kaņepēm. Piemēram, ziņojumā bija minēts, ka Francijā kaņepju klīnikās pusei pacientu nav iespējams diagnosticēt atkarību vai pārmērīgas lietošanas simptomus, un biežāk tā notiek ar pacientiem, kas tur nav nokļuvuši pēc savas iniciatīvas.

EMCDDA ir salīdzinoši draudzīga institūcija, ja runa ir par zinātni un pierādījumiem, tāpēc tā ir kritiska par esošo praksi, kurā pārāk liela loma ir ideoloģijai:

Narkomānijas ārstniecība bieži pārāk lēni ir pārņēmusi zinātniski pārbaudītas metodes savā klīniskajā praksē. Opioīdu aizvietotājterapijas nepietiekamā izmantošana vairākās Eiropas valstīs un apstākļu pārvaldības retā piemērošana kokaīna atkarības ārstniecībā ir daži piemēri, kas raksturo šādu zinātnes neatbilstību praksei. [..]

Salīdzinoši maz pētījumu ir vērtējuši mērķorientēto iejaukšanās pasākumu efektivitāti attiecībā uz kaņepju lietotājiem, neraugoties uz ārstniecības pieprasījumu skaita pieaugumu. Pētīti ir gan farmakoterapeitiskie, gan psihosociālie iejaukšanās pasākumi, tomēr rezultāti nav pārliecinoši. Nesen publicētā informācija par nejaušās kontroles eksperimentu, kurā novērtēja motivējošās intervijas efektivitāti, salīdzinot ar informēšanu un konsultēšanu, neatklāja būtiskas atšķirības attiecībā uz kaņepju lietošanu. [..] Nesen tika publicēti divi pētījumi par kaņepju atkarības farmakoterapiju; un neviens no tiem nebija sniedzis būtiskus rezultātus.

Nākošo daļu vajag atcerēties kontekstā ar “Dienas” publicētajiem rakstiem un Jāņa Strazdiņa izteikumiem, kas izcēla marihuānas lietošanas saistību ar garīgās veselības traucējumiem, lai gan pierādījumi tādu viedokli īpaši neatbalsta:

Kaņepju lietošanas saistība ar depresiju un pašnāvībām vēl nav līdz galam noskaidrota. Kaņepju ietekme uz kognitīvajām spējām un tās atgriezeniskums vēl nav skaidrs. [izcēlums mans — Lilita] Regulāra kaņepju lietošana pusaudža gados var nelabvēlīgi ietekmēt gados jauno pusaudžu garīgo veselību, un ir pierādījumi, ka palielinās psihozes simptomu un traucējumu rašanās risks, kas pieaug līdz ar lietošanas biežumu.

Kaut arī ar kaņepju lietošanu saistītais individuālais risks ir zemāks nekā heroīna vai kokaīna gadījumā, veselības problēmas pastāv, un saistībā ar lietošanas plašo izplatību kaņepju ietekme uz sabiedrības veselību var būt būtiska. Īpaša uzmanība kaņepju lietošanai ir jāpievērš, kad to dara pusaudži un cilvēki ar garīgās veselības problēmām. Bieža kaņepju lietošana, lietošana ilgos laika periodos, transportlīdzekļa vadīšanas laikā vai veicot citas potenciāli bīstamas darbības — tās ir situācijas, kas izraisa papildu bažas.

Man šķiet, ka ir liela atšķirība starp EMCDDA piesardzīgo un zinātniski pamatoto toni un to, kā tas tika atspoguļots “Dienā”. Cita starpā, EMCDDA viedoklis saskan arī ar to, kas iepriekš ir rakstīts Aizliegtajā Auglī.

Nīderlandē sola aizliegt tūristiem iepirkties kofīšopos

Jaunā, konservatīvā Nīderlandes valdība sola pārvērst kofīšopus par ierobežotām biedrībām, kur legāli nopirkt marihuānu varētu tikai ar biedra karti, un saņemt šādu karti varētu tikai Nīderlandes iedzīvotāji. Nīderlandes iecietīgā marihuānas kontroles kārtība ir jau vairāk kā 30 gadus veca, un politiskie viedokļi par to tradicionāli ir bijuši šķelti, konservatīvajām partijām vēloties ierobežot marihuānas pieejamību. Tagadējo iniciatīvu izbeigt marihuānas tūrismu vada Kristīgo demokrātu partija (CDA), kas pirms vairākiem gadiem aicināja pārtraukt uzturēt kofīšopu sistēmu kā tādu.

Marihuāna Nīderlandē nav pa īstam legāla, bet atrodas likumu pelēkajā zonā, jo Nīderlande ir ANO narkotiku aizlieguma konvenciju dalībvalsts. Tas var izrādīties par šķērsli solītajām izmaiņām marihuānas apritē, jo marihuāna tehniski ir nelegāla, un tas traucē regulēt tās tirgu ar likumiem. Eiropas Savienības (ES) ietvaros pastāv arī likumi, kas neļauj ierobežot tirdzniecību ar citu ES valstu iedzīvotājiem, bet ir piemēri tam, ka šie likumi var neattiekties uz nelegālajām narkotikām. Katrā gadījumā, ieviest biedru karšu sistēmu kofīšopos būtu problemātiski, un par to nav vienprātības, tāpēc nav garantijas, ka tas patiešām notiks. Pagaidām tie ir tikai solījumi, jo vienai no valdošās koalīcijas partijām marihuānas ierobežošana bija priekšnoteikums, lai veidotu koalīciju, un šai partijai var izrādīties izdevīgāk tikai izrādīt savu nostāju, bet nemēģināt to īstenot.

Zīmīgi ir tas, ka visas redzamās marihuānas legalizācijas izraisītās problēmas Nīderlandē ir saistītas ar aizlieguma režīmu pasaulē, nevis ar pašas vielas īpašībām. Marihuānas tūristi no kaimiņvalstīm ar stingrākiem likumiem izraisa sastrēgumus pilsētās pie Nīderlandes robežām, un marihuānas tirdzniecībā joprojām ir iesaistīta noziedzība, jo komerciāla marihuānas ražošana Nīderlandē ir aizliegta. Saskaņā ar valdības aprēķiniem, Nīderlandē pastāv vismaz 40 tūkstoši nelegālo audzētavu, un cīņā pret tām tiek ieguldīti nozīmīgi līdzekļi. Iecietības politika nozīmē arī starptautisko spiedienu, jo Nīderlande ir marihuānas kontrabandas avots, bet vēl būtiskāk ir tas, ka tās piemērs traucē citām valstīm attaisnot savu aizlieguma politiku, jo Nīderlandē ir vieni no labākajiem statistikas rādītājiem, kas saistīti ar narkotikām.

Latvijā Nīderlandes valdības solījums droši vien tiks attainots vietējā naratīva ietvaros, ka marihuāna it kā padara traku vai nogalina. Galu galā, vietējā eksperte Astrīda Stirna varēja vasarā apgalvot, ka “ik mēnesi Holandē no legalizētās narkotikas lietošanas mirst vidēji 30 cilvēki”, lai gan gadā no visām narkotikām Nīderlandē mirst ap 70 cilvēku, un marihuāna nav starp tām, jo to praktiski nevar pārdozēt. Stirna mēģināja arī vainot marihuānu pie heroīna izplatības, lai gan Nīderlandes politika tika ieviesta galvenokārt tāpēc, lai apturētu heroīna lietotāju skaita pieaugumu, un rādītāji liecina, ka viņiem tas izdevās. Narkologs Jānis Strazdiņš arī ir iepriekš izmantojis kofīšopu ierobežojumu ieviešanu noteiktās Nīderlandes pilsētās kā pierādījumu tam, ka legalizācija nedarbojas, lai gan reālais problēmu cēlonis bija aizlieguma režīms. Kā oficiālie eksperti viņi var teikt jebko, un tas tiks nekritiski atkārtots, jo narkotikas tiek uztvertas kā tik biedējošas, ka pret tām ir jācīnas par katru cenu, kaut vai ar nepatiesībām.

Jānis Strazdiņš legalizācijas kustību Latvijā skaidro ar Sorosa ietekmi

ES Māja vakar ir publicēts raksts par legalizācijas kustību, kurā ir pieminēts arī Aizliegtais Auglis. Viens cilvēks rakstā ir sašutis, ka par legalizāciju vispār pastāv diskusija, jo viņam viss ir skaidrs tāpat, un kāda psihoterapeite apgalvo, ka “zālītes lietošanas sekas ir briesmīgas” (laikam tāpēc tā ir tik populāra), bet man interesants šķita Saeimas deputāta un narkologa Jāņa Strazdiņa viedoklis:

Soross grib atvērt jaunu atkarības vielu tirdzniecības tīklu, ir liela interese nopelnīt. Viņu maz interesē veselības un morāles jautājumi, bet gan tas, kādu summu viņš iegūs ar savām mahinācijām. Laikam kāda daļa no viņa naudas peld arī uz Latviju.

Es arī varētu paziņot, ka Jāni Strazdiņu ir uzpircis alkohola lobijs, un tam būtu tikpat daudz pierādījumu. Tas patiesībā būtu ticamāk par ideju, ka Sorosa fonds ir sācis slepeni maksāt Jurģim Liepniekam, lai viņš savā Twitter kontā aizstāvētu legalizāciju. Strazdiņš savas aizdomas balsta tikai nepatikā pret Džordžu Sorosu un tajā, ka Soross pēdējā brīdī ziedoja miljonu dolāru Kalifornijas referenduma atbalsta kampaņai.

Par marihuānu Strazdiņš domā šādi:

Ziemeļu tautām nav vajadzīga šāda viela. Esam krietni ieturētāki, noslēgtāki, mums nevajag vielu, kas izraisa psihiskas problēmas, rada psihes izmaiņas, kas robežojas ar interešu zudumu, motivācijas zudumu, noslēgtību, tukšu fantazēšanu, bezdarbību, rada sarūkošas darba un prāta spējas, kā arī nožēlojamu sociālo stāvokli. Marihuāna atkarību neizraisa tik strauju kā heroīns, kokaīns vai amfetamīns, taču tās lietošanas sekas ir daudz psihisku traucējumu. Turklāt marihuāna izdalās ļoti lēni — apmēram astoņas dienas. Ja cilvēks to katras brīvdienas smēķē, tad principā visu laiku atrodas vielas ietekmē.

Man šķiet, ka viņa izteikumi atklāj autoritāru attieksmi, jo brīvas sabiedrības kontekstā viena cilvēka subjektīvajam viedoklim par kādas lietas vērtību nebūtu vietas diskusijā par aizliegšanu vai atļaušanu. Piemēram, man patīk marihuāna, un es domāju, ka Strazdiņa apraksts par tās iedarbību ir naivs, bet tas nav arguments par labu likumu reformai, tāpat kā mana nepatika, teiksim, pret tabaku nav iemesls to aizliegt citiem. Tā vietā marihuānu vajadzētu atļaut, jo aizliegums neņem vērā tirgus ekonomikas, cilvēku dabas un zinātnisko realitāti un attiecīgi nepamatoti pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi un veselību, iznieko līdzekļus un izraisa lieku korupciju, neiecietību un citas problēmas.

Ar zinātnisko realitāti es domāju to, ka Strazdiņa un citu biedējošie izteikumi par hroniskas marihuānas lietošanas ilgtermiņa ietekmi uz garīgo veselību balstās selektīvā pieejā zinātniskajiem pierādījumiem un maldinošā valodas lietojumā. Ir pētījumi, kas tikai parāda marihuānas saistību ar psihiskiem traucējumiem, un ir pētījumi, kas norāda uz marihuānu kā cēloni, bet ir arī ne mazāk vērā ņemami pētījumi, kas norāda uz pretējo. Zinātniski tas joprojām ir atvērts jautājums, vai, kā un cik bieži marihuāna var būt cēlonis garīgām slimībām, un Strazdiņa vienpusējā pieeja aicina domāt, ka to ietekmē morāle, politika vai citi subjektīvi apstākļi. Tas pats attiecas uz veidu, kā viņš pasniedz marihuānas ietekmi uz psihi kā saslimšanu pašu par sevi. Piemēram, ¼ Satori diskusijā viņš runāja par marihuānas izraisītu “amotivācijas sindromu”, bet tā nav atzīta psihiatriska slimība, un Pasaules Veselības organizācija to skaidro drīzāk kā hronisku marihuānas ietekmi. Citiem vārdiem, tu esi “slims” tikai tik ilgi, kamēr tev asinīs ir marihuānas aktīvās vielas.

Runājot par marihuānas ilgstošo ietekmi, Strazdiņš noklusē, ka tā strauji vairs nav manāma. Marihuānas aktīvās vielas vielmaiņas procesā tiek pārstrādātas par neaktīviem blakusproduktiem, un parasti tas ir stundu jautājums līdz manāma ietekme izbeidzas. Daļa no šīm vielām un blakusproduktiem uzsūcas taukos un izdalās atpakaļ asinīs ilgstošā laika posmā, bet pat regulāros marihuānas lietotājos tas nenozīmē, ka viņi vienreiz nedēļā var lietot marihuānu un visu nedēļu just tās pēdas, un vēl mazāk to var just Jānis Strazdiņš no malas.

Ar maldinošu valodu es domāju to, ka vielas var būt kaitīgas, un tās vienalga var būt iespējams lietot bez kaitīgām sekām. Piemēram, par alkoholu ir droši zināms, ka tas var izraisīt psihozi, bet tas acīmredzami nenozīmē, ka to varētu diagnosticēt visiem alkohola lietotājiem. ¼ Satori diskusijā Strazdiņš apstiprināja, ka to apzinās, bet viņš un citi vienalga regulāri neierobežo apgalvojumus par marihuānas lietošanas riskiem, un tas rada iespaidu, ka to vispār nevar lietot bez kaitīgām sekām.

Pēc ¼ Satori diskusijas noskatīšanās un šiem komentāriem manī ir nostiprinājies iespaids, ka Strazdiņš patiešām nav kompetents runāt par marihuānu. Diskusijā viņš nevarēja atbildēt, kāds ir relatīvais marihuānas atkarības risks, lai gan citās valstīs par to ir veikti un publicēti pētījumi, un viņš būtībā apgalvoja, ka marihuāna neizraisa paģiras, jo tā un tās blakusprodukti šķīst taukos un tāpēc ilgstoši izdalās no organisma. Patiesībā marihuāna neizraisa paģiras, jo tai neseko tik strauja dehidrācija kā pēc alkohola lietošanas, un tā un tās vielmaiņas blakusprodukti gandrīz nemaz nav indīgi organismam, atšķirībā no alkohola.

Pirms laika es rakstīju par LR1 diskusiju ar Tatjanu Justu, kas ir Jāņa Strazdiņa kolēģe, bet es nepieminēju, ka starp mums ir bijusi sarakste. Konteksts šeit nav tik svarīgs, bet es gribu teikt, ka sarakste pārtrūka, jo mani aizskāra tas, cik noniecinoša bija viņas attieksme, nešķirojot marihuānas lietotājus. DSM-IV psihiatrijas diagnožu rokasgrāmatā, kas plaši tiek uzskatīta par standartu, atkarībai ir konkrēti kritēriji. Rupji sakot, atkarīgie ir tie, kam ir nepārvarama tieksme turpināt lietot vielas, neskatoties uz konkrētu kaitīgu ietekmi. Man šķiet, ka narkologi kā Justa un Strazdiņš ir tik bieži atkārtojuši dežūrfrāzes par marihuānas kaitīgumu, ka viņiem ir zudusi īsta izjūta par apstākli, ka tā ir kaitīga tikai daļai cilvēku. Tas izskaidro to, kāpēc viņi šīs robežas it kā apzinās, ja jautājums tiek uzdots tieši, bet tik bieži lieto tādu valodu, it kā riski būtu absolūti. Piemēram, no šīs relatīvo risku izjūtas trūkuma rodas aicinājumi “ārstēt no marihuānas”, kā “Diena” piedēvē Volfgangam Gecam. Tādā skatījumā marihuāna patiešām vienmēr kaitē garīgajai veselībai, jo tas ir ietverts psihoaktīvas vielas definīcijā.

Piemērs sliktam žurnālismam par marihuānu un šizofrēniju no Diena.lv

Drukas kļūdas oriģinālajā rakstā

Diena.lv šorīt ir publicēts raksts ar nosaukumu “Zālītes pīpēšana — ceļš uz šizofrēnijas izpausmēm”, un es gribu to izmantot kā piemēru sliktam žurnālismam, kas atsaucas uz izplatītām bailēm, bet nepienes noderīgu informāciju, kas palīdzētu saprast marihuānas saistību ar garīgajām slimībām. Tiek minēti mediķi, kas esot pret legalizāciju, jo psihiatrijas nodaļās viņiem esot jāarstē hroniski zāles lietotāji, kuriem smadzenēs esot radušās “šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas”. Par “līdzīgiem veselības traucējumiem” esot rakstīts arī nekonkrētos “ārvalstu pētījumos”. Tiek citēts Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra (EMCDDA) vadītājs Volfgangs Gecs, kurš vienkārši atkārto, ka marihuāna esot saistīta ar psihozēm, un tāpēc esot nepieciešama “ārstēšana no marihuānas”. Viņam īpašas raizes darot tas, ka marihuānas lietošana esot tik izplatīta, un četri miljoni eiropiešu to lietojot ikdienā. Beigās tiek minēta arī narkoloģe Astrīda Stirna, kas saka, ka “psihiatrijas nodaļās ir ievietoti pacienti, kuriem ir šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas,” un vēl viņa skaidro, ka izmaiņas no marihuānas lietošanas var sajaukt ar garīgajām slimībām, tāpēc katrs gadījums ir īpaši jāvērtē.

Sausais atlikums no raksta ir tāds, ka pastāv kaut kāda saistība starp marihuānu un garīgu saslimšanu, un to atbalsta noteiktas autoritātes un kaut kādi pētījumi. Tajā pašā laikā nav paskaidrots, ka saistībai nav noteikti jābūt cēloņsakarīgai, un var būt tā, ka šizofrēnijas slimnieki izvēlas lietot marihuānu, jo viņiem liekas, ka tā palīdz. Var būt tā, ka marihuāna paātrina slimības gaitu, bet neizraisa to veselos cilvēkos. Var būt tā, ka hroniska marihuānas lietošana paaugstina šizofrēnijas risku tikai jauniešos. Tas ir problemātisks jautājums, un par to ir plaša zinātniskā literatūra, kas aizstāv dažādus skaidrojumus. Piemēram, Volfgangs Gecs uztraucās par to, ka tik daudzi lieto marihuānu, bet Austrālijā 2003. gadā ir publicēts pētījums, kurā ir minēts, ka pēdējos 30 gados šizofrēnijas diagnožu skaits ir palicis vienmērīgs, lai gan marihuānas izplatība ir strauji augusi. Britu psihiatrijas žurnālā šogad ir publicēts pētījums par to, ka šizofrēnijas slimnieki ir jūtīgāki uz marihuānas iedarību un tās izraisītās izjūtas novērtē labāk kā veseli cilvēki. Vēl šogad ir publicēts pētījums par to, ka šizofrēnijas slimniekiem marihuānas iedarbība uzlabo atmiņu un spēju koncentrēties, atšķirībā no veseliem cilvēkiem. Marihuāna kā tāda ir pazīstama kā viena no drošākajām terapeitiski iedarbīgākajām vielām, un ir virkne pētījumu par tās neiroprotektīvajām un dažos gadījumos neiroģeneratīvajām īpašībām. Tas nenozīmē, ka tā nevar būt kaitīga citos veidos, bet nozīmē, ka tās kaitējums nav pašsaprotams, un it īpaši tādas slimības kā šizofrēnija gadījumā, kas ir saistīta ar plašiem bojājumiem dažādās smadzeņu daļās. Visplašāk presē atspoguļotie pētījumi, kas uzrāda šizofrēnijas risku, runā tikai par hronisku lietošanu no agra vecuma, un ar vecumu šis risks strauji rūk. Iespējams, ka “šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas smadzenēs” Diena.lv rakstā atsaucas uz diviem pētījumiem, kuros tika salīdzināta smadzeņu aktivitāte marihuānas lietotājos un šizofrēnijas slimniekos, un tika atklāta līdzība, bet tas pats par sevi vienalga nenorāda uz cēloņsakarību. Ir arī pētījums, kas meklēja, bet neatrada īpašas marihuānas izraisītas strukturālas izmaiņas jauniešu smadzenēs.

Tas ir acīmredzami sarežģīts temats, un man pagaidām liekas, ka droši var teikt tikai to, ka no marihuānas vajadzētu atturēties šizofrēnijas slimniekiem, jo tas var pasliktināt prognozi, un visiem citiem vismaz līdz 18 vai 19 gadu vecumam. Nav pārliecinošu pētījumu, kas liecinātu par to, ka risks saslimt būtu arī veseliem pieaugušajiem, un ir pierādījumi par pretējo. “Dienas” lasītāji gan par to neuzzinās un varbūt tikai būs mazliet vairāk iebiedēti par marihuānu kā tādu. Pirmais raksta komentārs bija par to, ka “inde paliek inde”, un tas ir divkārt ironiski, jo visa toksikoloģijas zinātne balstās uz atziņas, ka indīgums ir atkarīgs no devas, un konkrēti marihuānai manāma toksiska ietekme uz organismu sākas tikai ar gandrīz nesasniedzamām devām, tāpēc nav neviena zināma gadījuma, kurā kāds būtu miris no marihuānas pārdozēšanas. Atšķirībā, piemēram, no aspirīna vai alkohola, kas regulāri izraisa nāves no aknu slimībām un pārdozēšanas.

Latvijas Radio 1 diskusija par marihuānas legalizāciju

Latvijas Radio 1 nupat skanēja raidījums “Ģimenes Studija”, kurā piedalījās narkoloģe Tatjana Justa, un sarunas tēma bija par marihuānas legalizāciju. Viens no zvanītājiem bija Jurģis Liepnieks, un es arī zvanīju, bet netiku ēterā. Man toties bija interesanti, ka kāds cits zvanītājs pieminēja pētījumu par iespējamajām marihuānas neiroprotektīvajām īpašībām, par ko šajā blogā ir rakstīts iepriekš.

Es savā zvanā gribēju teikt, ka viss diskusijas uzstādījums tiek formulēts savādi, tā it kā legalizācija nozīmētu ieviest marihuānu, lai gan tā patiesībā jau ir pieejama. Jautājums ir par to, kādā formā tās tirgus pastāvēs, jo Tatjana Justa var turpināt aicināt “dzīvot skaidri”, varas iestādes var turpināt žvadzināt ieročus, bet vienalga būs cilvēki, kas uzskatīs, ka šāda viela bagātina viņu dzīvi. Tagad marihuānas tirgus ir pagrīdē, un no tā galvenie ieguvēji pēc definīcijas ir noziedzinieki, un dabiskas viņu uzņēmējdarbības sekas ir likumsargu korupcija, kuri augstā peļņas motīva dēļ sāk nevis apkarot apriti, bet tikai ierobežot konkurenci atsevišķiem nelegālajiem izplatītājiem. Tie ir elementāri ekonomikas likumi, kas nosaka, ka ierobežots piedāvājums un lielāks pieprasījums nozīmē augstākas cenas, un šajā gadījumā aizliegums mākslīgi ierobežo legālo piedāvājumu. Aizlieguma apstākļos valsts arī zaudē pat tādu kontroli, kāda tai ir pār alkoholu un tabaku, jo tā atsakās regulēt marihuānas tirgu. Šobrīd nepilngadīgie var nopirkt alkoholu un tabaku, bet valstij ir vismaz kaut kādi reāli paņēmieni, kā pret to cīnīties, bet pagrīdes tirgū tai nav pat tā. Pagrīdes tirgū tā nevar arī aizstāvēt patērētāju tiesības, un tā nevar pat uzticami noteikt šī tirgus un ar to saistīto problēmu apjomus. Citiem vārdiem, tā nevar pildīt savu pienākumu rūpēties par savu pilsoņu tiesībām uz veselību. Tā vietā tā pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi un cenšas ar varu piespiest ievērot noteiktu dzīvesstilu, lai gan pat tādi aizlieguma aizstāvji kā Justa nevar neatzīt, ka tikai nelielai daļai no visiem marihuānas lietotājiem ir problēmas ar atkarību.

Esošās kārtības posts ir daudzējāds, un tas izpaužas, piemēram, arī tajā, ka cilvēki jebkurā gadījumā gribēs izmainīt savu apziņu un justies labi, savā ziņā aiziet atvaļinājumā no īstenības, un legāli viņi varēs lietot tikai alkoholu vai neko, lai gan ir ļoti labi iemesli domāt, ka marihuāna var būt nekaitīgāka alternatīva. Alkohols “atlaiž bremzes”, bet marihuāna padara piesardzīgāku. Ejot vakarā pa ielu, saprātīgāk ir baidīties, ka pretīm nākošā kompānija var būt sadzērusies kā sapīpējusies. Marihuāna nav indīga aknām, un to praktiski nevar pārdozēt. Nākamajā dienā paģiras tev netraucēs būt produktīvam. Ar marihuānu tev ir mazāk iespējas sarunāt vai izdarīt lietas, ko tu vēlāk nožēlosi. Narkologi, kā Justa vai Jānis Strazdiņš, vienmēr uzsver riskus psihei un pētījumus par saistību ar šizofrēniju, bet viņi nepiemin, ka šie pētījumi vairāk attiecas uz jauniešiem, un neviens neaicina atļaut marihuānu bez vecuma ierobežojuma. Tam, ka marihuāna ir saistīta ar šizofrēniju, nav arī jānozīmē, ka marihuāna ir šizofrēnijas cēlonis. Tikpat labi var būt tā, ka cilvēkiem ar šizofrēnijas simptomiem vairāk patīk marihuāna, jo tā ļauj viņiem ar šiem simptomiem tikt galā.

Kritizējot legalizāciju, tiek pieminēta Nīderlande, bet tā arī nav tāda legalizācija, kā aizstāvu, piemēram, es. Precīzāk to būtu saukt par “kvazilegalizāciju”, jo marihuāna Nīderlandes likumos ir pelēkajā zonā, un starptautiskās saistības nemaz neļauj viņiem to legalizēt pa īstam. Cilvēki Nīderlandē var glabāt un iegādāties līdz pieciem gramiem marihuānas, lietot to, audzēt līdz pieciem stādiem, bet viņiem vienkārši ir apsolīts, ka policija to neņems vērā. Nīderlandē tajā pašā laikā nav atļauts audzēt marihuānu pārdošanai, un “kofīšopu” avoti tiek aktīvi apkaroti, un pavisam nesen tur tika izdalītas kartiņas ar marihuānas smaržu, lai iedzīvotāji varētu palīdzēt atklāt audzētavas. Galvenās ar to saistītās problēmas rodas no aizlieguma, jo pagrīdes audzētavās nevar kontrolēt drošības standartus, tāpēc mākslīgais apgaismojums rada ugunsnelaimes riskus utt. Robežpilsētas cenšas ierobežot marihuānas izplatīšanu, jo narkotiku tūristi traucē sabiedrisko kārtību, radot sastrēgumus. Neskatoties uz visu to, Nīderlandes kārtība sniedz īstus ieguvumus. Tās ar narkotikām saistīto problēmu rādītāji ir starp zemākajiem Eiropā, marihuānas aprite rada valstij ienākumus ar nodokļiem, tā piesaista tūrismu, ir atvieglots policijas darbs utt. Latvijas sabiedrība arī būtu ieguvēja, ja mēs ieviestu kaut vai Nīderlandes ierobežoto legalizācijas modeli. Tā vietā tiek saglabāta sistēma, ko aizstāv cilvēki, kas par tās pamatotību spriež galvenokārt pēc tās popularitātes, nevis reāliem pierādījumiem.