Reklāmas kampaņas

Narkotiku likumu reformu kustība reizēm tiek atainota kā mēģinājums padarīt aizliegtās vielas pieejamas visiem bez ierobežojuma, bet patiesība ir tāda, ka neviens apzinīgs un informēts cilvēks uz to neaicina. Jauniešu gadījumā ir vispārēji iemesli atturēties no psihoaktīvu vielu lietošanas, jo vismaz līdz 18 gadiem smadzenēs norisinās nozīmīgas pārmaiņas, kas padara tās jūtīgas pret iejaukšanos no malas un palielina risku kļūt atkarīgam, un ir konkrēti pierādījumi, piemēram, marihuānas gadījumā, ka hroniska lietošana traucē attīstībai. Tas pats attiecas uz alkoholu un tabaku, tāpēc principā uz jauniešiem mērķētas izglītības kampaņas ir ļoti atbalstāmas. Tām nav pat jāizmanto nekāda veida pārspīlējumi, jo fakti ir tik skaidri, lai tos spētu saprast jebkurš. Traģiski ir tas, ka visi reālie izglītošanas mēģinājumi, ar ko es saskaros, tā vietā izmanto ideoloģisku pieeju, kas neuzticas jaunu cilvēku spējai pieņemt lēmumus, balstoties uz pierādījumiem, bet cenšas būtībā prasti manipulēt ar psiholoģiju. Jaunākais Valsts policijas un ES projekta “Jaunieši pret narkotikām” ietvaros īstenotais reklāmas klips ir piemērs tam, par ko es runāju.

Tas ir labs klips, ja mērķis ir ielikt ķeksīti darāmo lietu sarakstā, ka ir iztērēta nauda. Tas nevar būt labs klips, ja mērķis ir izglītot kādu. Visa klipa ideja balstās uz tā, ka viens skolnieks lielās draugiem un izskaistina savu pieredzi, lietojot tabletes klubā, lai gan viņam patiesībā beigās ir bijis jāvemj. Citiem vārdiem, viņi mēģina biedēt jaunatni, kas dzeršanas un smēķēšanas ziņā ir līdere Eiropā, ar vemšanu.

Salīdzinājumam, te ir piemērs no līdzīgas kampaņas ārzemēs. Klipa ideja ir tāda, ka stilīga meitene iet un stāsta, ka ir tik individuāla, ka neļauj sevi ietekmēt no malas, un viņai tikmēr neskaidru iemeslu dēļ mainās drēbes un frizūras.

Vienojošais kampaņām pret aizliegtajām vielām parasti ir tas, ko es kopumā gribētu saukt par “ķeksīša mentalitāti”, jo netiek veikti pētījumi par kampaņu konkrēto ietekmi. Gadījumos, kad tie vēsturiski ir tikuši veikti, ir atklājies, piemēram, ka likt cietumniekiem baidīt skolēnus ar narkotiku postu neko īsti nedod. Latvijas gadījumā “Jaunieši pret narkotikām” kampaņa ir labi finansēta, un valsts tajā iegulda 180 tūkstošus eiro, bet Eiropas Komisija sniedz 420 tūkstošu eiro līdzsfinansējumu. Tās ietvaros ir veikts pētījums par jauniešu informētību, kas parāda, ka zināšanas par narkotikām ir virspusējas un attieksme pavirša. Viens no redzamākajiem mēģinājumiem to labot ir bijis, piemēram, piepildīt Rīgu ar vides reklāmām, kurās ir parādīta marihuāna ar atgādinājumu par kriminālatbildību, kas sākas no 14 gadiem. No pašiem plakātiem gan to skaidri saprast nevarēja, jo tie nebija īpaši informatīvi. No visām lietām, ar ko varētu baidīt, kampaņas autori tajā vides reklāmā arī bija izvēlējušies to, kas ir atkarīga no politikas, nevis vielu īpašībām. Es visas kampaņas laikā tikai uzjautrinājos, ka marihuāna tiek normalizēta, jo ir redzama uz katra stūra.

Pētnieciskā žurnālistika

DELFI ir publicēts raksts ar nosaukumu “Latvijas mazpilsētas narkoaprindu anatomija”, un tas ir iecerēts kā piemērs pētnieciskajai žurnālistikai. Rakstā ir pieminēta “vairāku nedēļu datu vākšana un sarunas ar avotiem”, bet tas ir diezgan īss un lielākoties sastāv no publiski pieejamas informācijas, pieļaujot pāris kļūdas. Piemēram, kokaīna cena “par devu” tiek minēta 70–100 Ls robežās, lai gan tā varētu būt tikai cena par gramu. Saskaņā ar EMCDDA datiem vidēji Eiropā grams kokaīns maksā 50–70 eiro, un Latvijā tā cenas ir vienas no augstākajām.

Interesantāks piemērs līdzīga veida informācijai no pirmavotiem ir Jēkabpils Jauniešu kluba novembrī publicēts video ar nosaukumu “Intervija ar 2 narkomāniem”.

Abos gadījumos mērķauditorija ir cilvēki, kas ar šiem jautājumiem paši nesaskaras vai par tiem neinteresējas, un es to atbalstu vairāk kā tādu narkologu kā Jāņa Strazdiņa mēģinājumus autoritatīvi izteikties par vielām, par kuru ietekmi viņi var spriest tikai no malas un ierobežotos apstākļos. Veselības aprūpes darbinieki un policisti darba pienākumu īpatnību dēļ īpaši bieži saskaras ar cilvēkiem, kuriem tobrīd ir īpašas problēmas un sarežģīts dzīves posms, un tas var radīt maldīgu priekšstatu par situāciju kopumā. Narkotiku lietošana ir pagrīdes parādība, tāpēc to ir grūti uzticami novērtēt, bet gadījumos, kad tas ir ticis pētīts, par pēc konkrētiem kritērijiem diagnosticējamiem problemātiskiem lietotājiem var runāt mazākumā gadījumu pat ar tādām īpaši riskantām vielām kā heroīns. Tas saskan, piemēram, ar labāk izprasto situāciju ar alkoholu, kas pēc savām īpašībām ierindojas starp vienām no bīstamākajām atkarību izraisošajām vielām, bet ir plaši atzīts, ka vairums cilvēku to spēj lietot atbildīgi.

Zīmīgi ir tas, ka tādās valstīs kā Šveice, kurās dažādu apstākļu dēļ ar nelegālajām narkotikām saistītās problēmas vēsturiski ir atradušās plašākās sabiedrības redzeslaukā, tāpēc ir bijis iespējams ieviest kaitējuma mazināšanas programmas, kas ir sniegušas pārbaudāmus un pozitīvus rezultātus, samazinot, teiksim, intravenozo lietotāju izplatību, ar šo lietošanu saistīto slimību izplatību utt. Valstīs, kas vairāk seko ortodoksijai un iedzen nelegālo narkotiku parādību dziļāk pagrīdē, pastāv arī vairāk mitoloģizēts priekšstats par to un attiecīgi mazāk iespēju panākt sabiedrības atbalstu uz pierādījumiem balstītai politikai, kas runā pretī aizlieguma intuīcijai. Latvija tam ir parasts piemērs, jo narkotiku problēmas pārspīlējumu ceļā ir pārtapušas par bubuli, un to uztur būtībā lētticīga publika, sensacionālistiski mediji un oportūnistiski politiķi. Publika pati šajā gadījumā ir arī galvenais upuris, jo tā maksā augstu cenu gan par apkarošanas politiku, kuras pamatotībai nav derīgu pierādījumu un baiļu klimata dēļ tos pat nav iespējams pieprasīt, gan par samazinātajām iespējām narkotiku lietojošajai sabiedrības daļai iekļauties normālajā sabiedrības dzīvē. Stratēģija par katru cenu sarežģīt narkotiku lietotāju apstākļus, mēģinot tādējādi cīnīties pret pieprasījumu, atspēlējas sabiedrībai caur viegli saprotamu dinamiku. Ierobežotais piedāvājums nozīmē augstas aizliegto vielu cenas, un kopā ar samazinātajām iespējām uzturēt sevi, pateicoties pret nelegālo narkotiku lietotājiem pastāvošajai stigmai un sankcijām, problemātiskajiem lietotājiem ir vairāk iemeslu pievērsties noziedzībai, lai finansētu savus ieradumus. Citiem vārdiem, aizlieguma dēļ narkotikas un to lietotāji nekur nepazūd, bet kļūst bīstamāki. Tajā pašā laikā par to netiek skaidri runāts, un pat DELFI raksts, kas jau tā ir diezgan konservatīvs, sastapās ar protestiem no komentētājiem, kas neatbalsta novirzīšanos no pašām vienkāršākajām kategorijām, kurās visas vielas it kā ir būtībā vienādas un tikai sliktas un aizliegums ir tikai labs. Patiesajai pētnieciskajai žurnālistikai būtu jāstāv tam pāri un vismaz konkrēti jāpiemin citi iespējamie skaidrojumi, kas uzliek zināmu daļu vainas arī pašam aizliegumam, bet bubuļi ir laika pārbaudi izgājis mediju un politiķu reitingu avots, kamēr runāt pretī tautas gudrībai nozīmē risku reitingus zaudēt, kā arī tas vienkārši prasa ieguldīt vairāk darba.

Ko pīpē Aigars Štokenbergs?

Papildināts: Manā Krimināllikuma interpretācijā ir ieviesusies kļūda un drīz tiks publicēts labojums.

Aigars Štokenbergs

Spriežot pēc “Dienā” publicēta raksta, kurā Latvijas tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs aicina padarīt sodus par narkotiku noziegumiem bargākus, lai tie it kā būtu samērīgāki, ir iespējams, ka viņš nav pazīstams ar esošajiem likumiem. Narkotiku likumu bardzību valstu starpā salīdzināt ir sarežģīti, jo tie neseko precīzi vienam modelim un ir kompleksi paši par sevi, bet ir iespējams salīdzināt mazu apmēru kritērijus, kas parasti tiek izmantoti, lai šķirotu parastus lietotājus un izplatītājus, ražotājus un kontrabandistus. Eiropas likumdošanas datu bāzē par narkotikām (ELDD) nav datu par attiecīgajiem kritērijiem Latvijas likumos, bet tos var atrast pielikumā likumam “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”. Skatoties konkrēti uz marihuānu, Latvijā mazi apmēri beidzas līdz ar vienu gramu, un tā ir viena no zemākajām robežām Eiropā, jo citur tie ir vismaz pieci grami vai vairāk. Hašiša gadījumā robeža ir 0,1 grams, un tas nav proporcionāli marihuānas kritērijiem, jo hašišs parasti nav desmitreiz iedarbīgāks. Tādā ziņā to valstu pieeja, kur robežu nosaka pēc aktīvās vielas THC masas, ir godīgāka, jo vairāk atbilst realitātei, savukārt Latvijas pieeja ir slinkāka uz likuma pārkāpēju rēķina.

Latvijā par maziem apmēriem it kā pastāv dekriminalizācija, jo par to pienākas tikai administratīvais sods, un, piemēram, Satversmes tiesa dekriminalizāciju izmantoja kā vienu no argumentiem, kāpēc narkotiku aizliegums nepārkāpj Satversmes pantu par privātās dzīves neaizskaramību. Administratīvais sods šajā gadījumā nozīmē naudas sodu līdz 75 Ls vai administratīvo ieslodzījumu līdz 15 dienām.  Loģika dekriminalizācijai ir tāda, ka kontrabanda un izplatīšana ir nopietnāki noziegumi, un tos var atpazīt pēc t.s. dīleru apmēriem. Tajā pašā laikā ir smieklīgi teikt, ka, piemēram, divi grami marihuānas nozīmē, ka tu visdrīzāk neesi parasts lietotājs, jo atkarībā no lietotāja tolerances un marihuānas potences tāds apmērs var tikt iztērēts vienā vakarā. Es arī saucu to par “it kā dekriminalizāciju”, jo kriminālatbildība attiecas arī uz maziem apmēriem, ja tu tiec pieķerts atkārtoti gada laikā. Faktiski, minētā Satversmes tiesas prāva bija balstīta tieši uz sūdzības par tādu gadījumu. Vēl kriminālatbildība attiecas arī uz realizāciju mazā apmērā, un es speciāli pārbaudīju literatūrā par praksi, ka tas nozīmē kaut vai uzcienāšanu par brīvu.

Dažreiz cilvēki iebilst, ka tiesu praksē pat kriminālatbildības gadījumā parasti netiek piespriests ieslodzījums, bet cietums nav vienīgais veids, kā kriminālsods ierobežo brīvību. Sodāmībai pašai par sevi arī ir nopietnas sekas, un tas pats attiecas uz policijas uzraudzību. Vērā ir jāņem arī tas, ka dažādos apstākļos likums nosaka minimālos sodus, tāpēc, piemēram, šobrīd Latvijā saskaņā ar Krimināllikuma 253. panta 1. daļu par vairāk kā viena grama marihuānas iegādāšanos pienākas ne mazāk kā pieci gadi cietumā. Par cilvēka nogalināšanu dažādos gadījumos var saņemt tikai nosacītu sodu, un marihuānas gadījumā runa ir par vielu, kurai nav pat dokumentētu pārdozēšanas gadījumu, un kuru zinātniskajos pētījumos par relatīvo kaitējumu konsekventi ierindo aiz pilnīgi legālā alkohola. Piecu gadu minimālais ieslodzījums pienākas arī, piemēram, par maza marihuānas apmēra pārvadāšanu vai ražas novākšanu no kaut vai viena maza kaņepes auga. Par to pašu darbību veikšanu grupā vai par lielu apmēru, kas sākas līdz ar vienu kilogramu, minimālais sods ir astoņi gadi.

Es varu arī atsaukties uz vienu no galvenajiem aizlieguma funkcionāriem Jāni Strazdiņu, kurš skaidro, ka Latvijas narkotiku aizlieguma politikas autori lielā mērā ir iedvesmojušies no Zviedrijas modeļa. Noteikts puritānisms attiecībā uz apziņas izmainīšanu ir skandināvu kultūras īpatnība, tāpēc skandināvu valstīs pastāv, piemēram, valsts monopols stiprajam alkoholam. Zviedrija savu politiku apraksta kā “no tolerance“, un narkotiku lietotāju cilvēktiesību stāvoklis tajā ir samērā nožēlojams, jo policija it kā drīkst pārmeklēt cilvēkus tikai tāpēc, ka tie subjektīvi izskatās pēc iespējamiem narkotiku lietotājiem, jo, teiksim, valkā “maisveidīgas” drēbes ar kapucēm, un narkotiku lietošana tur ir pietiekams iemesls, lai veiktu kratīšanu mājās. Zviedrija kopā ar ASV ir arī galvenie sponsori ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojam, kas pirms laika izdeva slavinošu pētījumu par Zviedru narkotiku aizlieguma politiku, kurā galvenais pierādījums tās efektivitātei bija tāds, ka dažādi Zviedrijas statistikas rādītāji attiecībā uz ar narkotikām saistītajām problēmām bija labāki kā vidēji Eiropā, lai gan gandrīz visām valstīm tie ir labāki kā vidējie, jo dažās valstīs tie ir īpaši slikti. Tajā pašā laikā Zviedrijā, piemēram, relatīvā mirstība no narkotiku pārdozēšanas ir vairākas reizes augstāka kā Nīderlandē ar tās toleranto narkotiku kontroles politiku, un arī Nīderlandes rādītāji ir labāki par vidējiem, un patiesībā tie ir vieni no labākajiem Eiropā.

Man nav jurista izglītības ar specialitāti krimināltiesībās, bet man šķiet, ka likums vienalga ir pietiekami skaidrs, lai es to varētu saprast. Tas ir cietsirdīgs, un es nezinu, vai Štokenbergs grib izdabāt tiem būtībā totalitārisma piekritējiem, kas dažādos ziņu portālu komentāros aicina ieviest nāvessodus par narkotiku likumu pārkāpumiem, vai arī viņš elementāri nesaprot, par ko runā. Es šaubos arī par to, vai Štokenberga pieminētais piespiedu darbs var būt derīgs risinājums ieslodzīto uzturēšanas izmaksām, jo diezin vai ir daudz ienesīgu darba vietu ieslodzītajiem, bet varbūt es maldos. Katrā gadījumā, narkotiku problēmu padarīšana par bubuli ir izdevīga tādiem politiķiem kā viņš, kas var iegūt politisko kapitālu, parādot, ka vēršas pret to un it kā aizsargā sabiedrību, savukārt sabiedrība tikai segs aizlieguma politikas izmaksas, pārspīlēto baiļu dēļ pat nepieprasot derīgus pierādījumus, ka šī politika uzstāda saprātīgus mērķus un tos sasniedz. Legalizācijas kustībai tāpēc vajadzētu panākt, lai politiskās izmaksas aizliegumam būtu vismaz samērīgas ar citām izmaksām, un jādara tas par spīti raganu medībām un aizliedzēju priviliģētajam stāvoklim, kontrolējot valsts iestādes un līdzekļus, kas līdz šim ir tikušas izmantotas, lai izplatītu sistemātisku propagandu par aizliegtajām vielām un alternatīvām aizliegumam.

Pirmais solis uz saprātīgāku politiku ir nošķirt narkotiku lietošanas sekas no aizlieguma sekām attiecībā uz ekonomiku, noziedzību un cilvēktiesībām. Sabiedrībā jebkurā gadījumā dabiski pastāvēs apetīte uz dažādām vielām, ne tikai alkoholu, un aizliegums to nevar mainīt, tāpēc tas tikai novirza patērētājus uz melno tirgu, kurā bīstamās vielas kvalitātes kontroles trūkuma dēļ ir bīstamākas, tāpēc cieš tiesības uz veselību. Melnais tirgus noved pie vardarbības, jo noziedzinieki nerisina domstarpības caur tiesu. Mākslīgi ierobežots piedāvājums kopā ar augstu pieprasījumu nozīmē mākslīgi augstas cenas, un tas nozīmē mākslīgi augstu peļņas motīvu, kas piesaista cilvēkus noziedzībai. Piedāvājums ir jāapkaro likumsargiem, bet tirgus likumi kompensē jebkādus likumsargu panāktus ierobežojumus ar vēl augstāku peļņu. Iesaistītā peļņa izraisa to, ka, piemēram, ASV gadījumā puse no korupcijas gadījumiem policijā ir saistīti ar narkotikām. Noziedzinieki šo peļņu izmanto arī tam, lai finansētu citus noziedzības veidus. Patērētāju gadījumā aizliegums mazina cieņu pret likumiem, jo aizliegumu ir tik sarežģīti īstenot dzīvē, ka tiek pieķerta tikai neliela daļa pārkāpēju, bet pārējiem likumpārkāpumi ar bargiem iespējamajiem sodiem kļūst par kaut ko normālu. Augstākās cenas un ierobežotās iespējas sabiedrībā nozīmē, ka atkarīgajiem ir vairāk iemeslu ķerties pie noziedzības, lai uzturētu savus ieradumus, un aizliedzēji tādā ziņā izrok šai sabiedrības daļai bedri, kurā tiek ievilkti arī citi. Aizliegums arī nozīmē augstas izmaksas tiesu un cietumu sistēmai, nesaņemot nekādus nodokļus no melnā tirgus.

Tam visam pretī aizliegums piedāvā tikai minimālus konkrētos ierobežojumus narkotiku tirgū un apšaubāmus ierobežojumus potenciālajā izplatībā. Tas ir plaši atzīts, ka policija spēj atrast tikai nelielu daļu lietotāju, izplatītāju, ražotāju un kontrabandistu. Apvienoto Nāciju Organizācija līdzekļu apgrozījumu nelegālo narkotiku tirgū novērtē kā vismaz 1% no visas pasaules ekonomikas. Daudzviet pasaulē nelegālo narkotiku tirgū iesaistītie līdzekļi ir tik lieli, ka noziedzinieki apdraud valstu stabilitāti. Piemēram, Meksikā pēdējos 4 gados ar karu pret kriminālajiem narkotiku karteļiem ir saistīti vismaz 30 tūkstoši upuru, un šim skaitlim ir tendence pieaugt. Agrāk Meksikā tā dēļ dienā vidēji gāja bojā 30 cilvēku, bet šogad tas skaitlis sasniedza jau vismaz 80 upurus dienā. Savukārt ierobežojums potenciālajā izplatībā ir apšaubāms tāpēc, ka ir virkne piemēru valstīm, kas ir liberalizējušas savu narkotiku kontroles politiku un ir piedzīvojušas pat pretējas tendences tam, ko prognozē stingra aizlieguma atbalstītāji. Piemēram, par Portugāles pēdējo 9 gadu pieredzi pēc visu nelegālo narkotiku dekriminalizācijas ir publicēti vismaz divi pētījumi, un viens no tiem ir izgājis profesionālapskati Britu kriminoloģijas žurnālā. Tie ir vērā ņemami pierādījumi, ka ir iespējamas derīgas alternatīvas aizliegumam, bet oficiālo viedokli joprojām virza ideoloģija.

Vīnes Deklarācija ir starptautisku ekspertu un līderu atbalstīts aicinājums pārskatīt līdzšinējo pieeju, un tā ir pazīme izmaiņām sabiedriskajā domā, arvien vairāk cilvēkiem atzīstot, ka esošā aizlieguma politika nav derīga. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē dažādas valstis izmēģināja alkohola aizliegumu, taču tās iegāja vēsturē kā likumsakarīgas neveiksmes. Viss liecina, ka tuvojas laiks, kad realitāte sasniegs arī narkotiku kontroles politiku, un par tādiem politiķiem kā Aigars Štokenbergs vēstures grāmatās varēs lasīt nevis kā sabiedrības sargiem, par kādiem viņi sevi uzskata, bet kā par aprobežotiem cilvēkiem, kas ir strādājuši, lai saglabātu kopumā netaisnīgu un postošu sistēmu.

ASV uzliek pagaidu aizliegumu Spice produktiem

Spice tiek reklamēts kā vīraks.

Latvijā pirms laika bija ieguvuši popularitāti tā sauktie “legal highs” jeb “legālie apdullinātāji”, ko pārdeva ar dažādiem brendu nosaukumiem, bet pazīstamākais bija Spice, un to sastāvā bija norādītas tikai dažādas legālas augu izcelsmes vielas. Pasaulē tie parādījās jau 2006. gadā, un pagāja trīs gadi līdz kā patiesās aktīvās vielas tajos tika noteikti sintētiskie kanabinoīdi.

Īsais paskaidrojums ir tāds, ka kanabinoīdi ir ķīmisko savienojumu grupa, un daļai šīs grupas molekulu pastāv afinitāte jeb spēja sasaistīties ar noteiktiem kanabinoīdu receptoriem smadzenēs, tāpēc tās ir psihoaktīvas. Kaņepju gadījumā to psihoaktīvās īpašības balstās uz dažādu kanabinoīdu molekulu mijiedarbības, bet galvenā aktīvā viela starp tām ir delta-9-tetrahidrokanabinols. Kanabinoīdu receptori ir dažādi, un ar katru receptoru veidu saistās atšķirīga loma organismā, tāpēc tas ir samērā komplekss jautājums. Kanabinoīdi tiek arī dabiski sintezēti cilvēka ķermenī, un tie atbild, piemēram, par apetītes regulēšanu. Sintētiskie kanabinoīdi ir vai nu kaņepēs vai cilvēka ķermenī sastopamo kanabinoīdu molekulu analogi vai pat savienojumi no citām ķīmiskajām grupām, kas iedarbojas uz kanabinoīdu receptoriem. Tie bieži atšķiras no kaņepju aktīvajām vielām ar vēl augstāku afinitāti, tāpēc psihoaktīvo devu robeža tiem ir salīdzinoši zema. Vēl viena atšķirība ir tāda, ka tie straujāk izdalās no organisma, tāpēc laboratorijas pārbaudēs to pēdas organismā var atklāt tikai pāris dienas, taču kaņepju produktu lietošanu reizēm var konstatēt pat pēc mēneša. Patiesībā attiecīgās pārbaudes sintētiskajiem kanabinoīdiem ir tikušas izstrādātas tikai pavisam nesen, un ir maz ticams, ka tās kļūs plaši pieejamas, tāpēc līdz šim sintētisko kanabinoīdu produkti ir kalpojuši kā kaņepju surogāts cilvēkiem, kam ir jāizvairās no pārbaudēm.

Spice produktus reizēm sauc par “fake weed“, “legālo” u.tml. Konkrēti sintētiskie kanabinoīdi ir tā sauktās izpētes ķimikālijas jeb vielas bez plašas psihoaktīvas lietošanas vēstures. Cits bieži sastopams piemērs izpētes ķimikālijām ir mefedrons, kas ir sava veida MDMA aizstājējs un ir ieguvis īpašu popularitāti starp klubu apmeklētājiem. Izpētes ķimikāliju īpašība ir tāda, ka tās var būt bīstamākas lietotājiem, un to izplatība ir daļa no “kaķa un peles spēles” starp narkotiku kultūru un aizliedzējiem. Jaunas vielas tirgū parādās ar uzticamu regularitāti, un par to izplatību var pateikties aizliegumiem, tāpēc, piemēram, Tatjanas Justas izjustais nosodījums sintētisko kanabinoīdu produktiem LR1 diskusijā būtībā ir liekulība, jo to popularitāte tikai atspoguļo pieprasījumu pēc legālām vielām. Pieņemot, ka tā ir patiesība, ka tās ir kaitīgākas alternatīvas dabiskajiem kaņepju produktiem, tā ir tā pati likumsakarība darbībā, kas daudziem liek izvēlēties ievērojami kaitīgāko, bet legālo alternatīvu marihuānai jeb alkoholu. To ir vērts paturēt prātā katru reizi, kad kāds no aizlieguma funkcionāriem runā par alkohola izraisīto postu, jo viņi paši ir atbildīgi par sistēmu, kurā cilvēki ir spiesti dzert, ja nevēlas vai nevar piedalīties melnajā tirgū. “Vienkārši nedzert” daudziem nav īsta alternatīva, ja runa ir par dabiskām dziņām izmainīt apziņu.

“Diena” ir publicējusi ziņu par to, ka ASV sintētisko kanabinoīdu produktiem ir uz gadu uzlikts pagaidu aizliegums federālajā līmenī līdz speciālisti noteiks, ka tas ir jāpievieno bīstamo vielu sarakstam pastāvīgi. Līdz šim tie bija samērā populāri, jo neradīja risku “saķerties” ar likumiem, un tie neuzrādās laboratorijas analīzēs, kā arī to lietošana ir diskrētāka, jo Spice produktus gandrīz nevar saost gaisā, taču marihuānas smēķēšanu var viegli atpazīt pēc smaržas. Tas ir ironiski, jo tos parasti maskē kā vīrakus, un viens no blakusefektiem šai maskēšanai ir izplatīti mīti. Piemēram, “Diena” atsaucas uz kādu anonīmu cilvēku, kas apgalvo, ka bez zilā lotosa “neesot efekta”. Tas nav izslēgts, ka zilais lotoss var pastiprināt iedarbību, bet man nav grūti iztēloties, ka kāds ir mēģinājis imitēt dabiskās sastāvdaļas, izlaižot sintētiskos kanabinoīdus, taču nav varējis arī iegūt zilo lotosu, un neveiksmīgo iznākumu izskaidrojis tikai ar to. Vēl savādi ir teikt, ka aizliegums Latvijā esot bijis iedarbīgs, ja pat raksta nosaukumā ir minēts, ka Latvijā Spice un līdzīgie maisījumi joprojām ir pieejami.

ASV sintētisko kanabinoīdu produkti ir visplašāk pazīstami ar brendu K2, un pasaulē par kā to izcelsmes vieta bieži tiek minēta Ķīna, bet informācija par to ir neskaidra. Latvijā pirms laika ziņās bija stāstīts, ka ir slēgta sintētisko kanabinoīdu ražotne, kas esot slēpusies aiz alkohola ražotājiem. Konkrētās vielas, kas tiek izmantotas šajos produktos, ir diezgan daudz un dažādas, un pazīstamākās ir JWH-018, JWH-073, JWH-200, CP-47,497, JWH-017 u.c.

Jelgavas apkārtnē atrod kaņepju audzētavu

Pirmdien nomaļā lauku mājā Jelgavas apkārtnē policija ir atradusi kārtējo kaņepju audzētavu un aizturējusi četrus agrāk nesodītus vīriešus. Policijas pārstāvis māju apraksta kā “labi apsargātu”, bet tas vairāk izklausās pēc attaisnojuma tam, ka bija iesaistīta pretterorisma vienība “Omega”, jo ziņās nav pieminēts nekas vairāk par sargsuni. Bildēs var redzēt, ka audzēšana notika augstā līmenī, jo tur ir hidroponikas iekārtas un ogļskābās gāzes baloni. Paši augi gan nav redzami, jo policija it kā ieradās pārvākšanās laikā.

Hidroponika nozīmē audzēšanu bez augsnes, pievadot saknēm šķīdumu ar barības vielām, lai panāktu straujāku augšanu. Papildu ogļskābā gāze var būt vajadzīga, lai augi varētu izmantot visas barības vielas un gaismu. Audzēšanai iekštelpās izmanto īpašu apgaismojumu, un šajā gadījumā tās visdrīzāk bija augstspiediena nātrija lampas. Bildēs ir redzamas vēl dažādas ierīces, un es negribu minēt, kas tieši tās ir, bet tie varētu būt sūkņi un filtri. Vēl vienā bildē var redzēt, ka pie sienas ir zaļa luminiscējošā lampa, un tā ir vajadzīga, lai varētu uzturēties telpā ziedēšanas posmā, kad augiem katru dienu ir vajadzīgs 12 stundu tumsas periods. Katrā gadījumā, tādā audzētavā ir bijis ieguldīts nopietns darbs un līdzekļi, un varbūt tā pat ir profesionālākā starp līdz šim atrastajām. Policija teica, ka audzēšana it kā notika eksportam.

Latvijā tagad ir par vienu audzētavu mazāk, ir iztērēts policistu laiks un valsts nauda, kādam no aizturētajiem droši vien tiks atņemta brīvība uz daudziem gadiem, un tad, ja ar to visu ir sasniegts kaut kas noderīgs, tas ir noticis nejauši, nevis kā daļa no saprātīga plāna.