Latvijas Radio 1 diskusija par marihuānas legalizāciju

Latvijas Radio 1 nupat skanēja raidījums “Ģimenes Studija”, kurā piedalījās narkoloģe Tatjana Justa, un sarunas tēma bija par marihuānas legalizāciju. Viens no zvanītājiem bija Jurģis Liepnieks, un es arī zvanīju, bet netiku ēterā. Man toties bija interesanti, ka kāds cits zvanītājs pieminēja pētījumu par iespējamajām marihuānas neiroprotektīvajām īpašībām, par ko šajā blogā ir rakstīts iepriekš.

Es savā zvanā gribēju teikt, ka viss diskusijas uzstādījums tiek formulēts savādi, tā it kā legalizācija nozīmētu ieviest marihuānu, lai gan tā patiesībā jau ir pieejama. Jautājums ir par to, kādā formā tās tirgus pastāvēs, jo Tatjana Justa var turpināt aicināt “dzīvot skaidri”, varas iestādes var turpināt žvadzināt ieročus, bet vienalga būs cilvēki, kas uzskatīs, ka šāda viela bagātina viņu dzīvi. Tagad marihuānas tirgus ir pagrīdē, un no tā galvenie ieguvēji pēc definīcijas ir noziedzinieki, un dabiskas viņu uzņēmējdarbības sekas ir likumsargu korupcija, kuri augstā peļņas motīva dēļ sāk nevis apkarot apriti, bet tikai ierobežot konkurenci atsevišķiem nelegālajiem izplatītājiem. Tie ir elementāri ekonomikas likumi, kas nosaka, ka ierobežots piedāvājums un lielāks pieprasījums nozīmē augstākas cenas, un šajā gadījumā aizliegums mākslīgi ierobežo legālo piedāvājumu. Aizlieguma apstākļos valsts arī zaudē pat tādu kontroli, kāda tai ir pār alkoholu un tabaku, jo tā atsakās regulēt marihuānas tirgu. Šobrīd nepilngadīgie var nopirkt alkoholu un tabaku, bet valstij ir vismaz kaut kādi reāli paņēmieni, kā pret to cīnīties, bet pagrīdes tirgū tai nav pat tā. Pagrīdes tirgū tā nevar arī aizstāvēt patērētāju tiesības, un tā nevar pat uzticami noteikt šī tirgus un ar to saistīto problēmu apjomus. Citiem vārdiem, tā nevar pildīt savu pienākumu rūpēties par savu pilsoņu tiesībām uz veselību. Tā vietā tā pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi un cenšas ar varu piespiest ievērot noteiktu dzīvesstilu, lai gan pat tādi aizlieguma aizstāvji kā Justa nevar neatzīt, ka tikai nelielai daļai no visiem marihuānas lietotājiem ir problēmas ar atkarību.

Esošās kārtības posts ir daudzējāds, un tas izpaužas, piemēram, arī tajā, ka cilvēki jebkurā gadījumā gribēs izmainīt savu apziņu un justies labi, savā ziņā aiziet atvaļinājumā no īstenības, un legāli viņi varēs lietot tikai alkoholu vai neko, lai gan ir ļoti labi iemesli domāt, ka marihuāna var būt nekaitīgāka alternatīva. Alkohols “atlaiž bremzes”, bet marihuāna padara piesardzīgāku. Ejot vakarā pa ielu, saprātīgāk ir baidīties, ka pretīm nākošā kompānija var būt sadzērusies kā sapīpējusies. Marihuāna nav indīga aknām, un to praktiski nevar pārdozēt. Nākamajā dienā paģiras tev netraucēs būt produktīvam. Ar marihuānu tev ir mazāk iespējas sarunāt vai izdarīt lietas, ko tu vēlāk nožēlosi. Narkologi, kā Justa vai Jānis Strazdiņš, vienmēr uzsver riskus psihei un pētījumus par saistību ar šizofrēniju, bet viņi nepiemin, ka šie pētījumi vairāk attiecas uz jauniešiem, un neviens neaicina atļaut marihuānu bez vecuma ierobežojuma. Tam, ka marihuāna ir saistīta ar šizofrēniju, nav arī jānozīmē, ka marihuāna ir šizofrēnijas cēlonis. Tikpat labi var būt tā, ka cilvēkiem ar šizofrēnijas simptomiem vairāk patīk marihuāna, jo tā ļauj viņiem ar šiem simptomiem tikt galā.

Kritizējot legalizāciju, tiek pieminēta Nīderlande, bet tā arī nav tāda legalizācija, kā aizstāvu, piemēram, es. Precīzāk to būtu saukt par “kvazilegalizāciju”, jo marihuāna Nīderlandes likumos ir pelēkajā zonā, un starptautiskās saistības nemaz neļauj viņiem to legalizēt pa īstam. Cilvēki Nīderlandē var glabāt un iegādāties līdz pieciem gramiem marihuānas, lietot to, audzēt līdz pieciem stādiem, bet viņiem vienkārši ir apsolīts, ka policija to neņems vērā. Nīderlandē tajā pašā laikā nav atļauts audzēt marihuānu pārdošanai, un “kofīšopu” avoti tiek aktīvi apkaroti, un pavisam nesen tur tika izdalītas kartiņas ar marihuānas smaržu, lai iedzīvotāji varētu palīdzēt atklāt audzētavas. Galvenās ar to saistītās problēmas rodas no aizlieguma, jo pagrīdes audzētavās nevar kontrolēt drošības standartus, tāpēc mākslīgais apgaismojums rada ugunsnelaimes riskus utt. Robežpilsētas cenšas ierobežot marihuānas izplatīšanu, jo narkotiku tūristi traucē sabiedrisko kārtību, radot sastrēgumus. Neskatoties uz visu to, Nīderlandes kārtība sniedz īstus ieguvumus. Tās ar narkotikām saistīto problēmu rādītāji ir starp zemākajiem Eiropā, marihuānas aprite rada valstij ienākumus ar nodokļiem, tā piesaista tūrismu, ir atvieglots policijas darbs utt. Latvijas sabiedrība arī būtu ieguvēja, ja mēs ieviestu kaut vai Nīderlandes ierobežoto legalizācijas modeli. Tā vietā tiek saglabāta sistēma, ko aizstāv cilvēki, kas par tās pamatotību spriež galvenokārt pēc tās popularitātes, nevis reāliem pierādījumiem.

UNODC un INCB izplata atbildes paziņojumu par dekriminalizāciju

Es iepriekš rakstīju par ANO Cilvēktiesību padomes īpašā referenta Ananda Grovera aicinājumu pārtraukt sodīt narkotiku lietotājus, jo tas neietekmē pieprasījumu, bet rada nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus. Es pieminēju arī to, ka dažādām ANO institūcijām ir atšķirīgi viedokļi par dekriminalizāciju, un kā galvenos uz sodiem balstītās pieejas aizstāvjus minēju UNODC un INCB.

Tagad UNODC un INCB ir izplatījuši kopēju paziņojumu, kas it kā paskaidro, ka ar starptautiskajiem narkotiku kontroles likumiem viss ir kārtībā. Es nedomāju, ka tas ir tik interesants vai saturīgs, lai to analizētu detaļās, bet varu piedāvāt savu kopsavilkumu. Tur ir rakstīts, ka starptautiskā kārtība pieļauj alternatīvas sodīšanai, ja runa ir par atkarīgajiem, bet narkotiku lietošanai kā tādai ir jābūt nelegālai, jo narkotikas ir kaitīgas un rada atkarību. Vēl tur ir rakstīts, ka esošā kārtība esot veiksmīga, jo esot pasargājusi miljonus no atkarības.

Es arī nedomāju, ka narkotikas būtu nekaitīgas, bet viņu paziņojums manī raisa nepatiku, jo tāds aizlieguma attaisnojums vispār neņem vērā pierādījumus. Piemēram, šogad Britu kriminoloģijas žurnālā tika publicēts pētījums par aizvadītajiem 9 gadiem Portugālē kopš tur dekriminalizēja visu narkotiku lietošanu un glabāšanu, un pētījuma autori secina, ka dekriminalizācija nav palielinājusi ar narkotikām saistīto kaitējumu, turklāt tā var būt palīdzējusi Portugālei sasniegt labākus saistītos rādītājus kā kaimiņvalstīs. Pirms dekriminalizācijas prohibicionisti prognozēja pretējo, jo sodu atcelšanai vai mīkstināšanai viņuprāt ir jānozīmē ar narkotikām saistītā kaitējuma pieaugumu, un tagad tas nav apstiprinājies, bet prohibicionisti dogmatiski pieturās pie saviem pieņēmumiem, kā to var redzēt UNODC un INCB gadījumā.

Dekriminalizācija, ANO un Satversme

Es visu laiku gribu tikt līdz interesantajām tēmām, tādām kā argumentu apkopojumam par un pret legalizāciju, bet man tomēr ir jāuzraksta par notikumiem Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), jo ir nozīmīgi parādīt, ka aizliegumu kritizē ne tikai blogeri ar pseidonīmiem, kā es, bet cilvēki ar starptautisku prestižu.

Fonam ir jāmin, ka ANO ir bijusi liela loma aizlieguma režīma izveidošanā un uzturēšanā, bet visas tās institūcijas nav vienotas šajā jautājumā, jo aizliegums konfliktē ar cilvēktiesībām.

Oktobra beigās ANO Ģenerālās asamblejas ietvaros notika preses konference, kurā ANO Cilvēktiesību padomes īpašais referents Anands Grovers aicināja pārtraukt kriminalizēt un sodīt narkotiku glabāšanu un lietošanu un ieviest lielāku uzsvaru uz kaitējuma samazināšanu ar uz pierādījumiem balstītu politiku. Viņš it kā konkrēti atrunāja, ka tas nav aicinājums uz pilnu legalizāciju, bet vienlaicīgi ieteica regulēt līdz šim nelegālās narkotikas pēc tabakas modeļa, un man nav izdevies atrast paskaidrojumu, kā tieši tas ir domāts. Es tā vietā varu piedāvāt mazliet pavirši iztulkotu kopsavilkumu viņa ziņojumam.

Pašreizējā starptautiskā narkotiku kontroles sistēma ir vērsta uz no narkotikām brīvas pasaules veidošanu, gandrīz tikai, izmantojot tiesību aizsardzības politikas un kriminālās sankcijas. Aizvien vairāk pierādījumu tomēr liecina, ka šāda pieeja ir izgāzusies, un galvenokārt tāpēc, ka tā neatzīst narkotiku lietošanas un atkarības realitāti. Lai gan narkotikas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku dzīvi un sabiedrību, šis pārmērīgi uz sodīšanu orientētais režīms nav sasniedzis tā izvirzītos mērķus attiecībā uz sabiedrības veselību, un tas ir radījis neskaitāmus cilvēktiesību pārkāpumus.

Kriminālsoda draudi var atturēt narkotiku lietotājus no piekļuves pakalpojumiem, vai viņiem var tikt liegta pieeja veselības aprūpei kopumā. Kriminālatbildības un pārmērīga tiesību īstenošanas prakse arī mazina veselības veicināšanas iniciatīvas, iemūžina stigmatizāciju un palielina risku veselībai, kam tiek pakļauti visi iedzīvotāji, ne tikai tie, kuri lieto narkotikas. Dažas valstis iesloga narkotiku lietotājus, nosaka viņiem piespiedu ārstēšanu, vai abus kopā. Pašreizējais starptautiskās narkotiku kontroles režīms arī nevajadzīgi ierobežo piekļuvi būtiskiem medikamentiem, kas pārkāpj tiesības uz veselību.

Galvenais starptautiskā narkotiku kontroles režīma mērķis, kā noteikts Vienotās konvencijas par narkotiskajām vielām (1961) preambulā, ir “veselība un cilvēces labklājība”, bet pašreizējā pieeja narkotiku lietošanas un glabāšanas kontrolei nodrošina pretēju rezultātu. Plaši īstenotas darbības, kas samazinātu ar narkotiku lietošanu saistīto kaitējumu, jeb kaitējuma mazināšanas iniciatīvas, un noteiktu narkotiku kontroli regulējošu likumu dekriminalizācija uzskatāmi uzlabotu veselības aizsardzību un gan narkotiku lietotāju, gan sabiedrības kopumā labklājību. Turklāt Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādēm un dalībvalstīm būtu jāīsteno uz tiesībām uz veselību balstīta pieeja narkotiku kontrolei, jāveicina visas sistēmas saskanība un saziņa, jāiekļauj darbībā rādītāju un pamatnostādņu izmantošana, kā arī jāapsver jaunu tiesisko regulējumu izveide attiecībā uz noteiktām nelegālajām narkotikām, lai nodrošinātu, ka cilvēku, kas lieto narkotikas, tiesības tiek ievērotas un aizsargātas.

Īpašie referenti ir neatkarīgi eksperti, un viņi nerunā kādas ANO institūcijas vārdā, bet ANO Cilvēktiesību padome piešķir viņiem mandātu pētīt cilvēktiesību problēmas un ieteikt risinājumus.

Dziļākam fonam, visvairāk pret dekriminalizāciju un kaitējuma samazināšanu starp ar ANO saistītajām institūcijām ir Starptautiskā narkotiku kontroles padome (INCB). Tie bez pārspīlējumiem ir fanātiski ideologi, kas viscaur atgādina invkizīciju. Mazāk pret to ir ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojs (UNODC), bet viņu toni nosaka tas, ka vislielākie sponsori ir aizlieguma čempiones ASV un Zviedrija. Par dekriminalizāciju un kaitējuma samazināšanu ir jau minētā ANO Cilvēktiesību padome (UNHRC) un it īpaši ANO Programma cīņai ar HIV/AIDS (UNAIDS).

Latvija nav lielākā cilvēktiesību pārkāpēja attiecībā uz nelegālajām narkotikām, jo šeit jau pastāv kaut kādas kaitējuma samazināšanas programmas un ierobežota dekriminalizācija. Latvijā lietotājiem ir iespējams brīvprātīgi vērsties pēc palīdzības un nesaņemt sodu, un par mazu apjomu glabāšanu, ja pārkāpums nenotiek atkārtoti gada laikā, pienākas tikai administratīvais sods, un Latvijā ir arī šļirču maiņas punkti. Ziņojumā tikmēr tika nosauktas 33 jurisdikcijas pasaulē, kur par narkotiku likumu pārkāpumiem var saņemt pat nāvessodu.

Latvijā tomēr ir problēmas ar cilvēktiesībām un likumiem, un par nelegālo narkotiku lietotāju sodīšanu Satversmes tiesā jau ir bijusi viena sūdzība, bet man šķiet, ka tā nebija labi sagatavota, kā arī Satversmes tiesas lēmums, to neapstiprinot, nebija līdz galam objektīvs. Kaitējuma samazinājuma programmas nav labi finansētas, un likumi ir salīdzinoši bargi, jo “lielu apjomu” robeža ir zema, ieslodzījuma un uzraudzības termiņi ir gari, un ir arī minimālie ieslodzījuma termiņi.

Runājot par bargiem likumiem un sodiem kopumā, gadījumā, ja bargi sodi būtu laba ideja, lai mazinātu pieprasījumu, caurmērā varētu sagaidīt, ka valstīs ar bargākiem likumiem būs mazāki ar nelegālo narkotiku lietošanu saistītie statistikas rādītāji, bet ir drīzāk pretēji.  Es centīšos agrāk vai vēlāk par to uzrakstīt konkrēti, bet tas ir diezgan iespaidīgi, cik lielā mērā statistika neatbalsta ideju, ka uz sodīšanu balstīta pieeja būtu iedarbīga.

Runa ir arī par to, ka demokrātiskai sabiedrībai gluži vienkārši nevajadzētu diktēt dzīvesstilu, citādi tā nav demokrātiska. Parasti uz to mēģina atbildēt, ka nelegālās narkotikas it kā nav iespējams lietot atbildīgi, tāpēc tas skar citus, bet es varu bez īpašas polemizēšanas teikt, ka šim apgalvojumam nekad nav bijis sakara ar pierādījumiem. Lielajam vairumam gan legālo, gan nelegālo narkotiku lietotāju nav iespējams diagnosticēt atkarību pēc zinātniski pieņemtiem kritērijiem, un pārējos var padarīt drošus sabiedrībai ar pierādīti iedarbīgām kaitējuma samazināšanas programmām. Uz sodīšanu balstītas pieejas tā vietā ir pierādīti iedarbīgas, ja mērķis ir palielināt slimību izplatību, legālo narkotiku patēriņu, bojāt cilvēku dzīvi par noziegumiem bez upuriem, atbalstīt organizēto noziedzību un radīt traģiskas situācijas, kurās atkarīgie pastrādā smagus noziegumus.

Tas ir nomācošs temats, tāpēc es šajā brīdī pārstāšu rakstīt, bet pie tā būs jāatgriežas. Visvairāk mani interesē Satversmes tiesas jautājums, un tas, vai ir iespējams veidot jaunu sūdzību par nelegālo narkotiku aizliegumu. Piemēram, Argentīnā dekriminalizācija tika ieviesta tieši caur tiesu, jo 1961. gada Vienotā konvencija par narkotiskajām vielām to pieļauj, ja aizliegums ir pret valsts pamatlikumu. Argentīnas dekriminalizācija tika pamatota tā, ka valsts noteikta morāle un dzīvesstils pārkāpj tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un par privātās dzīves neaizskaramību ir arī Satversmes 96. pants.