EMCDDA 2010. gada ziņojums

Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (EMCDDA) šomēnes publicēja savu ikgadējo ziņojumu par situāciju narkomānijas problēmas jomā Eiropā, un tas ir atspoguļots arī Latvijas presē. “Diena” par to publicēja divus rakstus, un viens no tiem šajā blogā jau ir pieminēts, un narkologs un Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš izmantoja izdevību, lai aicinātu Latvijas valdību pieņemt un finansēt jaunu nelegālo narkotiku apkarošanas stratēģiju, jo iepriekšējā izbeidzās 2008. gadā. Es gribu citēt un komentēt daļas no ziņojuma, kas piesaistīja manu uzmanību.

Šobrīd Eiropas Savienībā ieslodzījuma vietās ir vairāknekā 600 000 cilvēku, un vidējais ieslodzīto rādītājs ir aptuveni 120 ieslodzītie uz 100 000 iedzīvotāju. Valstīs cietumnieku skaits ir vidēji no 66 līdz 285 cietumniekiem uz 100 000 iedzīvotāju, kur galvenokārt dalībvalstis no Centrāleiropas un Austrumeiropas ziņo par rādītājiem, kas ir augstāki par vidējiem. Tomēr valstu skaitļi un ES vidējie rādītāji ir ievērojami zemāki par rādītājiem, par kuriem ziņo Krievija (609) un ASV (753).

Lielākajā daļā ES valstu cietumnieku, kas notiesāti par narkotiku likumu pārkāpumiem, ir aptuveni no 10 % līdz 30 %. Nav zināms to cietumnieku īpatsvars, kuri notiesāti par noziegumiem pret īpašumu narkotiku atkarības dēļ vai par citiem ar narkotikām saistītiem noziegumiem.

Latvijā pēc 2006. gada datiem cietumā par ar narkotikām saistītiem noziegumiem bija 10% no apmēram 7000 ieslodzītajiem.

Par ASV ieslodzīto skaita rādītājiem ir būtiski pieminēt, ka ceturtā daļa no visiem ieslodzītajiem atrodas cietumā par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpumiem, un ASV ir pirmajā vietā gan pēc apkarošanā ieguldītā finansējuma, gan pēc vidējā ieslodzīto skaita. Turklāt ASV ir arī īpaši stingri policijas uzraudzības (parole) un kriminālās uzskaites noteikumi, un tas nozīmē, ka brīvība ir ierobežota salīdzinoši vēl vairāk cilvēkiem kā Eiropā. Citiem vārdiem, ASV cietumos tikai par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpšanu atrodas vidēji par 50% vairāk cilvēku kā Eiropā par visiem noziegumiem kopā, un ASV vienalga ir visvairāk narkotiku lietotāju pasaulē. ASV ir arī valsts, kuras himnā ir frāze “land of the free“.

Cita starpā, Šveicē šobrīd ir plaša ažiotāža par viena cilvēka bada streiku, kurš protestē pret cietsirdīgajiem likumiem, jo viņam par kaņepju audzēšanu tiesa ir piespriedusi piecu gadu cietumsodu.

Turpinot par cietumiem:

Esošie pētījumi [par narkotiku lietošanu cietumos] atklāj, ka cietumnieku vidū narkotiku lietošana ir daudz izplatītāka nekā pārējā sabiedrībā. [..] Gan cietumu eksperti, gan politikas veidotāji Eiropā atzīst to, ka nelegālās narkotikas nonāk lielākajā daļā cietumu neatkarīgi no visiem pasākumiem, ko īsteno, lai samazinātu narkotiku piedāvājumu. Pētījumos, kas veikti pēc 2003. gada, aplēses par narkotiku lietošanu cietumos svārstās no 1 % līdz 56 % ieslodzīto.

Citās vietās EMCDDA ziņojums runā par pasauli, kurā būtu “izskausta” narkotiku lietošana, lai gan to nav iespējams izskaust pat cietumos jeb vienās no visstingrāk uzraudzītajām vietām uz pasaules. Tas parāda, ka vielu aizliegums ir nereāls mērķis pat vislabvēlīgākajos apstākļos, un tas nozīmē, ka jebkura ar vielu lietošanu saistīto problēmu risināšanas stratēģija, kas balstās uz aizlieguma, zināmā mērā nav balstīta uz īstenības.

EMCDDA ziņojumā viena nodaļa ir veltīta tieši kaņepēm, un tajā ir minēts, ka kaņepju lietotāju skaits ir nedaudz krities.

Iespējams, Eiropā [kaņepju lietošanas] ziņā sākas jauns posms, jo dati, kas iegūti iedzīvotāju un skolu apsekojumos, norāda, ka kaņepju lietošanas tendence stabilizējas vai pat samazinās. Tomēr no vēsturiskā skatupunkta lietošanas līmenis joprojām ir augsts, un Eiropas diskusijā par narkotikām joprojām ir palicis neatbildēts svarīgais jautājums — kā efektīvi risināt kaņepju lietošanas problēmu.

Šādā kontekstā man šķiet bezatbildīga to cilvēku attieksme, kas vēlas slāpēt diskusiju par alternatīvām pieejām. Stingra aizlieguma režīms ir saņēmis būtībā nekritisku starptautisku atbalstu jau pusi gadsimta, bet tā pastāvēšanai nav skaidra attaisnojuma, toties tam ir skaidri trūkumi. EMCDDA ziņojums būtu pilnīgāks, ja tas analizētu veiksmīgākos piemērus tādu legālu vielu kā alkohola vai  tabakas ierobežošanai. Es zinu, ka vismaz tabakas izplatības gadījumā ir konkrēti piemēri, kuros tās tendences ir bijušas tieši pretējas nelegālajām narkotikām, neskatoties uz to, ka tabaka ir viena no visvairāk atkarību izraisošajām vielām.

Kaņepju audzēšana Eiropā ir visai izplatīta, un šķiet, ka tā palielinās. 2008. gadā visas 29 Eiropas valstis minēja mājas kaņepju audzēšanu, lai gan šīs parādības mērogs un raksturs, šķiet, ir krietni mainīgs. Tomēr ievērojama daļa kaņepju, ko izmanto Eiropā, drīzāk ir starpreģionu tirdzniecības rezultāts.

Kaņepes būtībā ir nezāle, kaņepju audzēšanai nav nepieciešami lieli ieguldījumi, un tās ir ļoti vienkārši sagatavot lietošanai. Šādā ziņā tās ir būtiski atšķirīgas, piemēram, no alkohola, jo kaņepju produktu kvalitāti pamatā nosaka auga ģenētika, savukārt alkohola kvalitāte ir pamatā atkarīga no izgatavotāja prasmēm, jo tajā ir lielāka loma apstrādei.

Kaņepju audzēšanas tehnoloģija arī nestāv uz vietas, un pamazām kļūst arvien pieejamākas audzēšanai piemērotas gaismas diožu (LED) lampas, kas ievērojami samazina enerģijas patēriņu, un, tendencēm turpinoties, kaņepju audzēšana mājās solās kļūt arvien vienkāršāka. To atvieglo arī jaunas C. ruderalis hibrīdu šķirnes, kas ir kompaktākas un vieglāk kopjamas, un selekcionāri turpina darbu, lai tās uzlabotu. Es prognozēju, ka, neskatoties uz neko, kaņepju audzēšana mājās turpinās izplatīties.

Ziņojumā ir minēts, ka vidējās marihuānas mazumtirdzniecības cenas Eiropā ir ir 3–16 eiro par gramu diapazonā jeb 2–11 lati par gramu. Tas nozīmē, ka Latvijā marihuānas cenas ir vienas no augstākajām Eiropā.

Par kopējo marihuānas lietošanas izplatību ir minēti šādi skaitļi:

No piesardzīgām aplēsēm izriet, ka aptuveni 75,5 miljoni eiropiešu jeb vairāk nekā viena piektdaļa visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem ir vismaz reizi (ilgstošas lietošanas izplatība) pamēģinājuši kaņepes. Starp valstīm ir vērojamas būtiskas atšķirības, un valstu izplatības rādītāji svārstās no1,5 % līdz 38,6 %. Lielākajā daļā valstu izplatība iraptuveni 10–30 %. Saskaņā ar aplēsēm pēdējā gada laikā kaņepes ir lietojuši aptuveni 23 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 6,8 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem. Aprēķini par lietošanu pēdējā mēneša laikā aptver iedzīvotājus, kas lieto šīs narkotikas regulārāk, tomēr tas nenozīmē, ka ik dienas vai intensīvi. Saskaņā ar aplēsēm iepriekšējā mēneša laikā šīs narkotikas ir lietojuši apmēram 12,5 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 3,7 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem.

Kaņepju lietotāji galvenokārt ir jaunieši (15–34 gadus veci), un kaņepju lietošana pēdējā gada laikā kopumā visvairāk bija izplatīta 15–24 gadus vecu iedzīvotāju vidū.

Šīs un citas aplēses būtībā ir zīlēšana, un šāda datu neuzticamība ir kārtējais aizlieguma rezultāts. Es ziņojumā neatradu neko par konkrētām apsekojumu metodēm, uz kurām ir balstīti šie skaitļi, tāpēc nevaru teikt vairāk. Es gribēju atrast arī informāciju par to, cik lielu daļu kaņepju lietotāju uz ārstniecības iestādēm nosūta kriminālās tiesvedības sistēma, bet neatradu. Tas ir svarīgi, jo kopējais pacientu skaits bieži tiek minēts kā piemērs tam, ka kaņepes izraisa problēmas, bet īstenībā daudzi cilvēki tiek nosūtīti piespiedu kārtā, lai izvairītos no soda, un vienīgā viņu problēma ir ar likumu, nevis kaņepēm. Piemēram, ziņojumā bija minēts, ka Francijā kaņepju klīnikās pusei pacientu nav iespējams diagnosticēt atkarību vai pārmērīgas lietošanas simptomus, un biežāk tā notiek ar pacientiem, kas tur nav nokļuvuši pēc savas iniciatīvas.

EMCDDA ir salīdzinoši draudzīga institūcija, ja runa ir par zinātni un pierādījumiem, tāpēc tā ir kritiska par esošo praksi, kurā pārāk liela loma ir ideoloģijai:

Narkomānijas ārstniecība bieži pārāk lēni ir pārņēmusi zinātniski pārbaudītas metodes savā klīniskajā praksē. Opioīdu aizvietotājterapijas nepietiekamā izmantošana vairākās Eiropas valstīs un apstākļu pārvaldības retā piemērošana kokaīna atkarības ārstniecībā ir daži piemēri, kas raksturo šādu zinātnes neatbilstību praksei. [..]

Salīdzinoši maz pētījumu ir vērtējuši mērķorientēto iejaukšanās pasākumu efektivitāti attiecībā uz kaņepju lietotājiem, neraugoties uz ārstniecības pieprasījumu skaita pieaugumu. Pētīti ir gan farmakoterapeitiskie, gan psihosociālie iejaukšanās pasākumi, tomēr rezultāti nav pārliecinoši. Nesen publicētā informācija par nejaušās kontroles eksperimentu, kurā novērtēja motivējošās intervijas efektivitāti, salīdzinot ar informēšanu un konsultēšanu, neatklāja būtiskas atšķirības attiecībā uz kaņepju lietošanu. [..] Nesen tika publicēti divi pētījumi par kaņepju atkarības farmakoterapiju; un neviens no tiem nebija sniedzis būtiskus rezultātus.

Nākošo daļu vajag atcerēties kontekstā ar “Dienas” publicētajiem rakstiem un Jāņa Strazdiņa izteikumiem, kas izcēla marihuānas lietošanas saistību ar garīgās veselības traucējumiem, lai gan pierādījumi tādu viedokli īpaši neatbalsta:

Kaņepju lietošanas saistība ar depresiju un pašnāvībām vēl nav līdz galam noskaidrota. Kaņepju ietekme uz kognitīvajām spējām un tās atgriezeniskums vēl nav skaidrs. [izcēlums mans — Lilita] Regulāra kaņepju lietošana pusaudža gados var nelabvēlīgi ietekmēt gados jauno pusaudžu garīgo veselību, un ir pierādījumi, ka palielinās psihozes simptomu un traucējumu rašanās risks, kas pieaug līdz ar lietošanas biežumu.

Kaut arī ar kaņepju lietošanu saistītais individuālais risks ir zemāks nekā heroīna vai kokaīna gadījumā, veselības problēmas pastāv, un saistībā ar lietošanas plašo izplatību kaņepju ietekme uz sabiedrības veselību var būt būtiska. Īpaša uzmanība kaņepju lietošanai ir jāpievērš, kad to dara pusaudži un cilvēki ar garīgās veselības problēmām. Bieža kaņepju lietošana, lietošana ilgos laika periodos, transportlīdzekļa vadīšanas laikā vai veicot citas potenciāli bīstamas darbības — tās ir situācijas, kas izraisa papildu bažas.

Man šķiet, ka ir liela atšķirība starp EMCDDA piesardzīgo un zinātniski pamatoto toni un to, kā tas tika atspoguļots “Dienā”. Cita starpā, EMCDDA viedoklis saskan arī ar to, kas iepriekš ir rakstīts Aizliegtajā Auglī.

Piemērs sliktam žurnālismam par marihuānu un šizofrēniju no Diena.lv

Drukas kļūdas oriģinālajā rakstā

Diena.lv šorīt ir publicēts raksts ar nosaukumu “Zālītes pīpēšana — ceļš uz šizofrēnijas izpausmēm”, un es gribu to izmantot kā piemēru sliktam žurnālismam, kas atsaucas uz izplatītām bailēm, bet nepienes noderīgu informāciju, kas palīdzētu saprast marihuānas saistību ar garīgajām slimībām. Tiek minēti mediķi, kas esot pret legalizāciju, jo psihiatrijas nodaļās viņiem esot jāarstē hroniski zāles lietotāji, kuriem smadzenēs esot radušās “šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas”. Par “līdzīgiem veselības traucējumiem” esot rakstīts arī nekonkrētos “ārvalstu pētījumos”. Tiek citēts Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra (EMCDDA) vadītājs Volfgangs Gecs, kurš vienkārši atkārto, ka marihuāna esot saistīta ar psihozēm, un tāpēc esot nepieciešama “ārstēšana no marihuānas”. Viņam īpašas raizes darot tas, ka marihuānas lietošana esot tik izplatīta, un četri miljoni eiropiešu to lietojot ikdienā. Beigās tiek minēta arī narkoloģe Astrīda Stirna, kas saka, ka “psihiatrijas nodaļās ir ievietoti pacienti, kuriem ir šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas,” un vēl viņa skaidro, ka izmaiņas no marihuānas lietošanas var sajaukt ar garīgajām slimībām, tāpēc katrs gadījums ir īpaši jāvērtē.

Sausais atlikums no raksta ir tāds, ka pastāv kaut kāda saistība starp marihuānu un garīgu saslimšanu, un to atbalsta noteiktas autoritātes un kaut kādi pētījumi. Tajā pašā laikā nav paskaidrots, ka saistībai nav noteikti jābūt cēloņsakarīgai, un var būt tā, ka šizofrēnijas slimnieki izvēlas lietot marihuānu, jo viņiem liekas, ka tā palīdz. Var būt tā, ka marihuāna paātrina slimības gaitu, bet neizraisa to veselos cilvēkos. Var būt tā, ka hroniska marihuānas lietošana paaugstina šizofrēnijas risku tikai jauniešos. Tas ir problemātisks jautājums, un par to ir plaša zinātniskā literatūra, kas aizstāv dažādus skaidrojumus. Piemēram, Volfgangs Gecs uztraucās par to, ka tik daudzi lieto marihuānu, bet Austrālijā 2003. gadā ir publicēts pētījums, kurā ir minēts, ka pēdējos 30 gados šizofrēnijas diagnožu skaits ir palicis vienmērīgs, lai gan marihuānas izplatība ir strauji augusi. Britu psihiatrijas žurnālā šogad ir publicēts pētījums par to, ka šizofrēnijas slimnieki ir jūtīgāki uz marihuānas iedarību un tās izraisītās izjūtas novērtē labāk kā veseli cilvēki. Vēl šogad ir publicēts pētījums par to, ka šizofrēnijas slimniekiem marihuānas iedarbība uzlabo atmiņu un spēju koncentrēties, atšķirībā no veseliem cilvēkiem. Marihuāna kā tāda ir pazīstama kā viena no drošākajām terapeitiski iedarbīgākajām vielām, un ir virkne pētījumu par tās neiroprotektīvajām un dažos gadījumos neiroģeneratīvajām īpašībām. Tas nenozīmē, ka tā nevar būt kaitīga citos veidos, bet nozīmē, ka tās kaitējums nav pašsaprotams, un it īpaši tādas slimības kā šizofrēnija gadījumā, kas ir saistīta ar plašiem bojājumiem dažādās smadzeņu daļās. Visplašāk presē atspoguļotie pētījumi, kas uzrāda šizofrēnijas risku, runā tikai par hronisku lietošanu no agra vecuma, un ar vecumu šis risks strauji rūk. Iespējams, ka “šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas smadzenēs” Diena.lv rakstā atsaucas uz diviem pētījumiem, kuros tika salīdzināta smadzeņu aktivitāte marihuānas lietotājos un šizofrēnijas slimniekos, un tika atklāta līdzība, bet tas pats par sevi vienalga nenorāda uz cēloņsakarību. Ir arī pētījums, kas meklēja, bet neatrada īpašas marihuānas izraisītas strukturālas izmaiņas jauniešu smadzenēs.

Tas ir acīmredzami sarežģīts temats, un man pagaidām liekas, ka droši var teikt tikai to, ka no marihuānas vajadzētu atturēties šizofrēnijas slimniekiem, jo tas var pasliktināt prognozi, un visiem citiem vismaz līdz 18 vai 19 gadu vecumam. Nav pārliecinošu pētījumu, kas liecinātu par to, ka risks saslimt būtu arī veseliem pieaugušajiem, un ir pierādījumi par pretējo. “Dienas” lasītāji gan par to neuzzinās un varbūt tikai būs mazliet vairāk iebiedēti par marihuānu kā tādu. Pirmais raksta komentārs bija par to, ka “inde paliek inde”, un tas ir divkārt ironiski, jo visa toksikoloģijas zinātne balstās uz atziņas, ka indīgums ir atkarīgs no devas, un konkrēti marihuānai manāma toksiska ietekme uz organismu sākas tikai ar gandrīz nesasniedzamām devām, tāpēc nav neviena zināma gadījuma, kurā kāds būtu miris no marihuānas pārdozēšanas. Atšķirībā, piemēram, no aspirīna vai alkohola, kas regulāri izraisa nāves no aknu slimībām un pārdozēšanas.

The Lancet: Alkohols ir viena no kaitīgākajām narkotikām

Vairums cilvēku, ar ko es saskaros, pieņem, ka esošā nelegālo narkotiku klasifikācija ir saprātīga. Tas nozīmē, ka bīstamo vielu saraksts viņuprāt ir balstīts zinātniski pamatotā speciālistu viedoklī, un, ka alkohols ar tabaku tradicionāli ir bijuši izņēmumi, jo tie ir salīdzinoši mazāk bīstami.

Patiesībā vielu klasifikācija visā pasaulē ir vairāk saistīta ar morāli, politiku un tradīcijām kā zinātni, un pētījumi aizliedzējiem bieži interesē tikai tik lielā mērā, cik tie atbalsta viņu iepriekš pieņemtos uzskatus. Zinātnes ignorēšanai, ja tā runā pretī aizspriedumiem, ir sena un bagāta vēsture starp politiķiem un sabiedrību. Par to liecina, piemēram, tas, ka marihuāna pirmoreiz pasaulē tika aizliegta vēl pirms to vispār bija sākts pētīt. Attiecībā uz sabiedrības uzskatiem, kas pirmais nāk, tas pirmais maļ, jo īpaši, ja no šiem uzskatiem ir iespējams iegūt politisko kapitālu, solot aizsargāt cilvēkus no uztvertā drauda, kā arī pasargāt ieguvējus esošajā sistēmā no konkurences.

Tā, protams, ir mana faktu interpretācija, un tie, kas tai jau nepiekrīt, netiks pārliecināti. Svarīgākais tikai sekos.

Šomēnes The Lancet jeb prestižākais medicīnas žurnāls pasaulē ir publicējis neatkarīgu pētījumu, kas cenšas salīdzināt izplatītāko narkotiku kaitējumu Apvienotajā Karalistē, un alkohols tajā pārspēj, piemēram, heroīnu. Tas nav nekas pa īstam jauns, jo zinātniskajā literatūrā alkohols pēc kaitējuma kritērijiem vienmēr ir ierindojies augšgalā, bet par to ir vērts runāt, jo pašreizējie likumi šīs attiecības starp vielām gandrīz nemaz neatspoguļo.

Īpaši aktuāli tas ir Latvijā, kur jebkādas alternatīvas alkoholam tiek plaši uzskatītas par kaut ko nesalīdzināmi sliktāku. Es ar to negribu teikt, ka cilvēki neapzinās, ka alkohols ir kaitīgs, vai arī to, ka alternatīvas būtu nekaitīgas, bet runa ir par salīdzināšanu, un par to, ka alkohols tiek uztverts kā esam atsevišķā kategorijā no narkotikām.

The Lancet publicēta diagramma par vielu kaitējumu sev un citiem.

Runājot konkrēti par marihuānu, ir iespējams, ka marihuāna varētu atrasties vēl zemāk, jo smēķēšana ir izplatītākais tās uzņemšanas veids, bet to ir arī iespējams iztvaicēt, un tas atceļ ar gruzdošu augu un dūmu ieelpošanu saistīto kaitējumu plaušām un asinsritei. Es šim uzņemšanas veidam noteikti veltīšu vairāk vārdu kādā citā ierakstā.

Ja skatās tikai uz kaitējumu indivīdam, alkohols nav pirmais, bet tas vienalga ir “topā”, un ietvert sabiedrisko aspektu nozīmē redzēt pilnīgāku ainu.

Šī ir diagramma no cita pētījuma, kurā ir atzīmēti vielām atbilstošie saraksti. Apvienotās Karalistes likumos aizliegtajām narkotikām ir trīs bīstamības kategorijas, A, B un C, bet Latvijā visas bīstamās vielas ir vienā sarakstā, otrā ir recepšu zāles, un trešajā ir prekursori jeb 1. saraksta vielu ražošanā izmantojamās sastāvdaļas. Vienīgais, kas Latvijā atšķiras attiecībā uz bīstamajām vielām, ir liela apjoma robeža. Piemēram, vairāk par vienu gramu marihuānas vai 0,1 gramu hašiša jau ir “dīleru apjoms”.

Visbeidzot, šajā diagrammā vielas ir novērtētas pēc 16 dažādiem kritērijiem. Tie visi nav vienlīdz uzticami, un “drug-specific inmpairment of mental functioning” kā arī “drug-related impairment of mental functioning” pat nav obligāti kaitējums, bet iemesls, kāpēc vielas vispār tiek lietotas. Maģiskās sēnes un LSD tādā ziņā izceļas, jo tās vispār ir redzamas sarakstā tikai tāpēc, ka darbojas, un pārējās vielas tās pilnībā aizēno pēc citiem kritērijiem.

TVNET raksts par The Lancet publicēto pētījumu ir nosaukts šādi: “Alkohols ir kaitīgāks par narkotikām?!”

Šoks! Neviens to negaidīja.

Apollo: “Alkohols ir kaitīgāks par narkotikām”.

Citur nosaukumi ir līdzīgi, un tas atspoguļo sākumā rakstīto, ka sabiedrības acīs alkohols ir alkohols, nevis narkotikas, un es patiesībā brīnos, ka rakstā vai komentāros nav iebildumu pret alkohola un aizliegto vielu salīdzinājumu principā. Parastie automātiskie izskaidrojumi gan ir plaši pārstāvēti, jo vairuma cilvēku prātos drīzāk pasaules prestižākais zinātniskais izdevums par medicīnu piedalīsies sazvērestībā vai būs publicējis klaji nekompetentu pētījumu kā šim cilvēkam līdz šim būs bijuši maldīgi priekšstati.

Pētījums: Zāles lietošana samazina regulāras dzeršanas kaitējumu jauniešu atmiņai un spējai mācīties

Šomēnes Journal of studies on alcohol and drugs ir publicēts klīnisks pētījums, kas liecina, ka marihuāna var samazināt hroniskas alkohola lietošanas negatīvo ietekmi uz jauniešu mācībām un atmiņu.

Pētījuma autori pārbaudīja 130 regulāri alkoholu lietojošus jauniešus vecumā no apmēram 16 līdz 19 gadiem, un puse no tiem regulāri lietoja arī marihuānu. Tiem, kas lietoja arī marihuānu, atmiņas un mācīšanās pārbaudēs bija labāki rezultāti. Kopsavilkumā ir minēts, ka tas ir saistīts ar paģirām, bet man nav skaidrības, kā to pareizi interpretēt.

Pasaules Veselības organizācija 2009. gadā ir publicējusi līdzīgu pētījumu, kas liecināja, ka marihuāna ir saistīta ar mazāku alkohola kaitējumu jauniešu smadzeņu baltajai vielai. Pētnieku secinājumi bija tādi, ka marihuānai varētu būt neiroprotektīvas īpašības.

Pētījums: CBD marihuānā atceļ THC ietekmi uz atmiņu

THC un CBD molekulas.

Britu psihiatrijas žurnālā oktobrī tika publicēts pētījums, kurā tika salīdzināta dažādu marihuānas veidu ietekme uz atmiņu. Konkrēti tika pievērsta uzmanība kanabidiola (CBD) koncentrācijai salīdzinājumā ar dronabinola (THC) koncentrāciju. CBD ir otrā svarīgākā psihoaktīvā viela marihuānā pēc THC.

Pētnieku izmantotā metode bija tāda, ka 134 cilvēki smēķēja pašu izvēlētu “ielas” marihuānu, un tika pārbaudīta viņu atmiņa, psihotiskie (psihomimētiskie) simptomi un marihuānas sastāvs. Parasti pētījumos ir ticis izmantots viens marihuānas veids, bet šī metode ļāva salīdzināt atšķirīgu marihuānas veidu ietekmi dabiskākos apstākļos.

Tika salīdzinātas divas grupas ar vienādu THC koncentrāciju marihuānā, bet atšķirīgu CBD koncentrāciju, un tām bija vienādi psihotiskie simptomi, bet vairāk CBD nozīmēja, ka marihuānas lietošana neietekmēja atmiņas pārbaužu rezultātus. Citiem vārdiem, marihuāna ar augstāku CBD proporciju manāmi neietekmēja pētījuma dalībnieku atmiņu.

Diena.lv dzēš bloga ierakstu par Sativex

Es atcerējos, ka gribēju uzrakstīt par to, kā Diena.lv no saviem blogiem izdzēsa rakstu par Sativex.

Man uz laiku bija ideja, ka varētu rakstīt Aizliegto Augli tur, bet katram gadījumam dublēt visus ierakstus arī šeit. Es izlasīju Diena.lv blogu noteikumus, un izskatījās, ka es tā drīkstu darīt. Turklāt Diena.lv īpaši izceļ deklarāciju, ka viņi iestājas par vārda brīvību.

Pirmais ieraksts, ko es pievienoju, bija par Sativex jeb aerosolu ar kaņepju ekstraktu. Tas bija aktuāls temats, jo Sativex nesen tika apstiprināts lietošanai Apvienotajā Karalistē, un tas ir vienīgais medicīniskās marihuānas paveids ar standartizētu sastāvu. Mans galvenais avots bija Reuters ziņa, un es to nedaudz papildināju.

Raksts paguva savākt salīdzinoši daudz komentārus, un tajos cilvēki uztraucās par “narkotiku propagandu” un britu regulatora lēmumu atļaut šīs zāles skaidroja ar sazvērestību. Tad to pēkšņi izdzēsa, un  es aizsūtīju pieklājīgu epastu ar jautājumu par iemeslu, bet nesaņēmu atbildi.

Lielbritānijā ir apstiprināts medicīniskās marihuānas paveids

Kopš aizvakardienas Lielbritānijā daļai pacientu oficiāli ir pieejams Sativex aerosols, kas satur kaņepju ekstraktu.[1] Ar šādu lēmumu Lielbritānija pievienojas Kanādai, kas 2005. gadā atļāva ārstiem izrakstīt šīs zāles, lai mazinātu multiplās sklerozes simptomus, un 2007. gadā iekļāva indikācijās arī sāpes no vēža. Tas ir nozīmīgs pavērsiens tāpēc, ka Sativex sastāvā esošās aktīvās vielas tiek nevis sintezētas, bet iegūtas no kaņepju augiem, tāpēc pētījumi par to drošību un iedarbību attiecas uz marihuānu (minimāli apstrādātiem kaņepju augiem) vairāk kā sintētisku kanabinoīdu (piemēram, Marinol) gadījumā un stiprina liecības par tās medicīnisko vērtību.

Sativex atšķiras no parastas medicīniskās marihuānas ar standartizētu sastāvu un konvencionālāku ievadīšanas veidu. Tas tiek iesmidzināts mutē zem mēles un uzņemts organismā salīdzinoši lēnāk kā iztvaicējot (vaporizing) vai smēķējot. Klīniskajos pētījumos tam ir parādīta nozīmīga iedarbība neiropātisku (t.i., bojātu nervu) sāpju, muskuļu stīvuma un nelabuma mazināšanai ar salīdzinoši maz nevēlamām blaknēm. Tas saskan ar jau esošajām zināšanām, kuru dēļ noteiktās pasaules daļās ir ieviesti likumi medicīniskās marihuānas atļaušanai, bet citās slimnieki to lieto nelegāli.[2]

Trūkums šādam preperātam, salīdzinot ar marihuānu, ir augstākas ražošanas izmaksas un ražotāja nepieciešamība kompensēt pētniecībā ieguldītos līdzekļus, kas ietekmē tā cenu. Cits trūkums ir mazāks iedarbības ātrums kā iztvacētai vai smēķētai marihuānai, jo tas nozīmē, ka paiet ilgāks laiks līdz ir skaidrs, vai doza ir bijusi pareiza. Piemēram, Marinol jeb dronabinola (galvenā marihuānas aktīvā viela, biežāk saukta par THC) tablešu gadījumā tas ir īpaši izteikti, jo tabletes iedarbojas tik lēni, ka lietotājs var nokļūt situācijās, kur zāļu iedarbība vai tās trūkums traucē darīt ieplānoto vairākas stundas pēc to lietošanas.

Šie apstākļi nozīmē, ka Sativex nav piemērota altneratīva medicīniskajai marihuānai visās situācijās. Tajā pašā laikā, atšķirībā no jau minētā Marinol, tas piedāvā pilnvērtīgus marihuānas efektus, jo satur ne tikai dronabinolu, bet arī tikpat daudz kanabidiola (CBD) un citus kanabinoīdus, kas modulē dronabinola efektus un samazina blaknes. Tādā ziņā tā ir pirmā farmakoloģiskā alternatīva marihuānai, kas attaisno savu pastāvēšanu, nevis tikai pilda politisku funkciju. Marinol, salīdzinājumā ar marihuānu, ir izdevīgāks ražotājiem, jo ir patentēts, bet nav izdevīgāks pacientiem, jo ir ievērojami dārgāks un nedarbojas tik labi.[3] Sativex šajā ziņā ir uz pareizā ceļa, jo galvenais ir zāļu iedarbība, nevis tas, cik parasts vai neparasts ir ievades veids vai ražošana, salīdzinot ar citām zālēm.