Filmas par marihuānu

Es iesaku noskatīties divas ar Aizliegtā Augļa tēmu saistītas dokumentālās filmas, jo tās ir izglītojošas un man likās arī izklaidējošas.

Pirmā filma ir The Union: The Business Behind Getting High (2007). Filmas centrā ir marihuānas industrija Kanādas provincē Britu Kolumbijā, bet tā sniedz arī ieskatu marihuānas vēsturē un problemātikā kopumā. Viena no intervijām ir ar komiķi Tomiju Čongu no Cheech & Chong, un The Union ir rādīta virknē filmu festivālu un saņēmusi apbalvojumus.

http://video.google.com/videoplay?docid=-9077214414651731007

Otrā filma ir Grass (1999). Tajā ir daudz interesantu kadru no arhīviem, un šīs filmas stils man liekas simpātisks.

Gadījumā, ja tās jau ir redzētas, šajā blogā ir saraksts ar vēl 9 citām filmām par to pašu tēmu.

Reklāmas kampaņas

Narkotiku likumu reformu kustība reizēm tiek atainota kā mēģinājums padarīt aizliegtās vielas pieejamas visiem bez ierobežojuma, bet patiesība ir tāda, ka neviens apzinīgs un informēts cilvēks uz to neaicina. Jauniešu gadījumā ir vispārēji iemesli atturēties no psihoaktīvu vielu lietošanas, jo vismaz līdz 18 gadiem smadzenēs norisinās nozīmīgas pārmaiņas, kas padara tās jūtīgas pret iejaukšanos no malas un palielina risku kļūt atkarīgam, un ir konkrēti pierādījumi, piemēram, marihuānas gadījumā, ka hroniska lietošana traucē attīstībai. Tas pats attiecas uz alkoholu un tabaku, tāpēc principā uz jauniešiem mērķētas izglītības kampaņas ir ļoti atbalstāmas. Tām nav pat jāizmanto nekāda veida pārspīlējumi, jo fakti ir tik skaidri, lai tos spētu saprast jebkurš. Traģiski ir tas, ka visi reālie izglītošanas mēģinājumi, ar ko es saskaros, tā vietā izmanto ideoloģisku pieeju, kas neuzticas jaunu cilvēku spējai pieņemt lēmumus, balstoties uz pierādījumiem, bet cenšas būtībā prasti manipulēt ar psiholoģiju. Jaunākais Valsts policijas un ES projekta “Jaunieši pret narkotikām” ietvaros īstenotais reklāmas klips ir piemērs tam, par ko es runāju.

Tas ir labs klips, ja mērķis ir ielikt ķeksīti darāmo lietu sarakstā, ka ir iztērēta nauda. Tas nevar būt labs klips, ja mērķis ir izglītot kādu. Visa klipa ideja balstās uz tā, ka viens skolnieks lielās draugiem un izskaistina savu pieredzi, lietojot tabletes klubā, lai gan viņam patiesībā beigās ir bijis jāvemj. Citiem vārdiem, viņi mēģina biedēt jaunatni, kas dzeršanas un smēķēšanas ziņā ir līdere Eiropā, ar vemšanu.

Salīdzinājumam, te ir piemērs no līdzīgas kampaņas ārzemēs. Klipa ideja ir tāda, ka stilīga meitene iet un stāsta, ka ir tik individuāla, ka neļauj sevi ietekmēt no malas, un viņai tikmēr neskaidru iemeslu dēļ mainās drēbes un frizūras.

Vienojošais kampaņām pret aizliegtajām vielām parasti ir tas, ko es kopumā gribētu saukt par “ķeksīša mentalitāti”, jo netiek veikti pētījumi par kampaņu konkrēto ietekmi. Gadījumos, kad tie vēsturiski ir tikuši veikti, ir atklājies, piemēram, ka likt cietumniekiem baidīt skolēnus ar narkotiku postu neko īsti nedod. Latvijas gadījumā “Jaunieši pret narkotikām” kampaņa ir labi finansēta, un valsts tajā iegulda 180 tūkstošus eiro, bet Eiropas Komisija sniedz 420 tūkstošu eiro līdzsfinansējumu. Tās ietvaros ir veikts pētījums par jauniešu informētību, kas parāda, ka zināšanas par narkotikām ir virspusējas un attieksme pavirša. Viens no redzamākajiem mēģinājumiem to labot ir bijis, piemēram, piepildīt Rīgu ar vides reklāmām, kurās ir parādīta marihuāna ar atgādinājumu par kriminālatbildību, kas sākas no 14 gadiem. No pašiem plakātiem gan to skaidri saprast nevarēja, jo tie nebija īpaši informatīvi. No visām lietām, ar ko varētu baidīt, kampaņas autori tajā vides reklāmā arī bija izvēlējušies to, kas ir atkarīga no politikas, nevis vielu īpašībām. Es visas kampaņas laikā tikai uzjautrinājos, ka marihuāna tiek normalizēta, jo ir redzama uz katra stūra.

Jelgavas apkārtnē atrod kaņepju audzētavu

Pirmdien nomaļā lauku mājā Jelgavas apkārtnē policija ir atradusi kārtējo kaņepju audzētavu un aizturējusi četrus agrāk nesodītus vīriešus. Policijas pārstāvis māju apraksta kā “labi apsargātu”, bet tas vairāk izklausās pēc attaisnojuma tam, ka bija iesaistīta pretterorisma vienība “Omega”, jo ziņās nav pieminēts nekas vairāk par sargsuni. Bildēs var redzēt, ka audzēšana notika augstā līmenī, jo tur ir hidroponikas iekārtas un ogļskābās gāzes baloni. Paši augi gan nav redzami, jo policija it kā ieradās pārvākšanās laikā.

Hidroponika nozīmē audzēšanu bez augsnes, pievadot saknēm šķīdumu ar barības vielām, lai panāktu straujāku augšanu. Papildu ogļskābā gāze var būt vajadzīga, lai augi varētu izmantot visas barības vielas un gaismu. Audzēšanai iekštelpās izmanto īpašu apgaismojumu, un šajā gadījumā tās visdrīzāk bija augstspiediena nātrija lampas. Bildēs ir redzamas vēl dažādas ierīces, un es negribu minēt, kas tieši tās ir, bet tie varētu būt sūkņi un filtri. Vēl vienā bildē var redzēt, ka pie sienas ir zaļa luminiscējošā lampa, un tā ir vajadzīga, lai varētu uzturēties telpā ziedēšanas posmā, kad augiem katru dienu ir vajadzīgs 12 stundu tumsas periods. Katrā gadījumā, tādā audzētavā ir bijis ieguldīts nopietns darbs un līdzekļi, un varbūt tā pat ir profesionālākā starp līdz šim atrastajām. Policija teica, ka audzēšana it kā notika eksportam.

Latvijā tagad ir par vienu audzētavu mazāk, ir iztērēts policistu laiks un valsts nauda, kādam no aizturētajiem droši vien tiks atņemta brīvība uz daudziem gadiem, un tad, ja ar to visu ir sasniegts kaut kas noderīgs, tas ir noticis nejauši, nevis kā daļa no saprātīga plāna.

EMCDDA 2010. gada ziņojums

Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (EMCDDA) šomēnes publicēja savu ikgadējo ziņojumu par situāciju narkomānijas problēmas jomā Eiropā, un tas ir atspoguļots arī Latvijas presē. “Diena” par to publicēja divus rakstus, un viens no tiem šajā blogā jau ir pieminēts, un narkologs un Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš izmantoja izdevību, lai aicinātu Latvijas valdību pieņemt un finansēt jaunu nelegālo narkotiku apkarošanas stratēģiju, jo iepriekšējā izbeidzās 2008. gadā. Es gribu citēt un komentēt daļas no ziņojuma, kas piesaistīja manu uzmanību.

Šobrīd Eiropas Savienībā ieslodzījuma vietās ir vairāknekā 600 000 cilvēku, un vidējais ieslodzīto rādītājs ir aptuveni 120 ieslodzītie uz 100 000 iedzīvotāju. Valstīs cietumnieku skaits ir vidēji no 66 līdz 285 cietumniekiem uz 100 000 iedzīvotāju, kur galvenokārt dalībvalstis no Centrāleiropas un Austrumeiropas ziņo par rādītājiem, kas ir augstāki par vidējiem. Tomēr valstu skaitļi un ES vidējie rādītāji ir ievērojami zemāki par rādītājiem, par kuriem ziņo Krievija (609) un ASV (753).

Lielākajā daļā ES valstu cietumnieku, kas notiesāti par narkotiku likumu pārkāpumiem, ir aptuveni no 10 % līdz 30 %. Nav zināms to cietumnieku īpatsvars, kuri notiesāti par noziegumiem pret īpašumu narkotiku atkarības dēļ vai par citiem ar narkotikām saistītiem noziegumiem.

Latvijā pēc 2006. gada datiem cietumā par ar narkotikām saistītiem noziegumiem bija 10% no apmēram 7000 ieslodzītajiem.

Par ASV ieslodzīto skaita rādītājiem ir būtiski pieminēt, ka ceturtā daļa no visiem ieslodzītajiem atrodas cietumā par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpumiem, un ASV ir pirmajā vietā gan pēc apkarošanā ieguldītā finansējuma, gan pēc vidējā ieslodzīto skaita. Turklāt ASV ir arī īpaši stingri policijas uzraudzības (parole) un kriminālās uzskaites noteikumi, un tas nozīmē, ka brīvība ir ierobežota salīdzinoši vēl vairāk cilvēkiem kā Eiropā. Citiem vārdiem, ASV cietumos tikai par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpšanu atrodas vidēji par 50% vairāk cilvēku kā Eiropā par visiem noziegumiem kopā, un ASV vienalga ir visvairāk narkotiku lietotāju pasaulē. ASV ir arī valsts, kuras himnā ir frāze “land of the free“.

Cita starpā, Šveicē šobrīd ir plaša ažiotāža par viena cilvēka bada streiku, kurš protestē pret cietsirdīgajiem likumiem, jo viņam par kaņepju audzēšanu tiesa ir piespriedusi piecu gadu cietumsodu.

Turpinot par cietumiem:

Esošie pētījumi [par narkotiku lietošanu cietumos] atklāj, ka cietumnieku vidū narkotiku lietošana ir daudz izplatītāka nekā pārējā sabiedrībā. [..] Gan cietumu eksperti, gan politikas veidotāji Eiropā atzīst to, ka nelegālās narkotikas nonāk lielākajā daļā cietumu neatkarīgi no visiem pasākumiem, ko īsteno, lai samazinātu narkotiku piedāvājumu. Pētījumos, kas veikti pēc 2003. gada, aplēses par narkotiku lietošanu cietumos svārstās no 1 % līdz 56 % ieslodzīto.

Citās vietās EMCDDA ziņojums runā par pasauli, kurā būtu “izskausta” narkotiku lietošana, lai gan to nav iespējams izskaust pat cietumos jeb vienās no visstingrāk uzraudzītajām vietām uz pasaules. Tas parāda, ka vielu aizliegums ir nereāls mērķis pat vislabvēlīgākajos apstākļos, un tas nozīmē, ka jebkura ar vielu lietošanu saistīto problēmu risināšanas stratēģija, kas balstās uz aizlieguma, zināmā mērā nav balstīta uz īstenības.

EMCDDA ziņojumā viena nodaļa ir veltīta tieši kaņepēm, un tajā ir minēts, ka kaņepju lietotāju skaits ir nedaudz krities.

Iespējams, Eiropā [kaņepju lietošanas] ziņā sākas jauns posms, jo dati, kas iegūti iedzīvotāju un skolu apsekojumos, norāda, ka kaņepju lietošanas tendence stabilizējas vai pat samazinās. Tomēr no vēsturiskā skatupunkta lietošanas līmenis joprojām ir augsts, un Eiropas diskusijā par narkotikām joprojām ir palicis neatbildēts svarīgais jautājums — kā efektīvi risināt kaņepju lietošanas problēmu.

Šādā kontekstā man šķiet bezatbildīga to cilvēku attieksme, kas vēlas slāpēt diskusiju par alternatīvām pieejām. Stingra aizlieguma režīms ir saņēmis būtībā nekritisku starptautisku atbalstu jau pusi gadsimta, bet tā pastāvēšanai nav skaidra attaisnojuma, toties tam ir skaidri trūkumi. EMCDDA ziņojums būtu pilnīgāks, ja tas analizētu veiksmīgākos piemērus tādu legālu vielu kā alkohola vai  tabakas ierobežošanai. Es zinu, ka vismaz tabakas izplatības gadījumā ir konkrēti piemēri, kuros tās tendences ir bijušas tieši pretējas nelegālajām narkotikām, neskatoties uz to, ka tabaka ir viena no visvairāk atkarību izraisošajām vielām.

Kaņepju audzēšana Eiropā ir visai izplatīta, un šķiet, ka tā palielinās. 2008. gadā visas 29 Eiropas valstis minēja mājas kaņepju audzēšanu, lai gan šīs parādības mērogs un raksturs, šķiet, ir krietni mainīgs. Tomēr ievērojama daļa kaņepju, ko izmanto Eiropā, drīzāk ir starpreģionu tirdzniecības rezultāts.

Kaņepes būtībā ir nezāle, kaņepju audzēšanai nav nepieciešami lieli ieguldījumi, un tās ir ļoti vienkārši sagatavot lietošanai. Šādā ziņā tās ir būtiski atšķirīgas, piemēram, no alkohola, jo kaņepju produktu kvalitāti pamatā nosaka auga ģenētika, savukārt alkohola kvalitāte ir pamatā atkarīga no izgatavotāja prasmēm, jo tajā ir lielāka loma apstrādei.

Kaņepju audzēšanas tehnoloģija arī nestāv uz vietas, un pamazām kļūst arvien pieejamākas audzēšanai piemērotas gaismas diožu (LED) lampas, kas ievērojami samazina enerģijas patēriņu, un, tendencēm turpinoties, kaņepju audzēšana mājās solās kļūt arvien vienkāršāka. To atvieglo arī jaunas C. ruderalis hibrīdu šķirnes, kas ir kompaktākas un vieglāk kopjamas, un selekcionāri turpina darbu, lai tās uzlabotu. Es prognozēju, ka, neskatoties uz neko, kaņepju audzēšana mājās turpinās izplatīties.

Ziņojumā ir minēts, ka vidējās marihuānas mazumtirdzniecības cenas Eiropā ir ir 3–16 eiro par gramu diapazonā jeb 2–11 lati par gramu. Tas nozīmē, ka Latvijā marihuānas cenas ir vienas no augstākajām Eiropā.

Par kopējo marihuānas lietošanas izplatību ir minēti šādi skaitļi:

No piesardzīgām aplēsēm izriet, ka aptuveni 75,5 miljoni eiropiešu jeb vairāk nekā viena piektdaļa visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem ir vismaz reizi (ilgstošas lietošanas izplatība) pamēģinājuši kaņepes. Starp valstīm ir vērojamas būtiskas atšķirības, un valstu izplatības rādītāji svārstās no1,5 % līdz 38,6 %. Lielākajā daļā valstu izplatība iraptuveni 10–30 %. Saskaņā ar aplēsēm pēdējā gada laikā kaņepes ir lietojuši aptuveni 23 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 6,8 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem. Aprēķini par lietošanu pēdējā mēneša laikā aptver iedzīvotājus, kas lieto šīs narkotikas regulārāk, tomēr tas nenozīmē, ka ik dienas vai intensīvi. Saskaņā ar aplēsēm iepriekšējā mēneša laikā šīs narkotikas ir lietojuši apmēram 12,5 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 3,7 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem.

Kaņepju lietotāji galvenokārt ir jaunieši (15–34 gadus veci), un kaņepju lietošana pēdējā gada laikā kopumā visvairāk bija izplatīta 15–24 gadus vecu iedzīvotāju vidū.

Šīs un citas aplēses būtībā ir zīlēšana, un šāda datu neuzticamība ir kārtējais aizlieguma rezultāts. Es ziņojumā neatradu neko par konkrētām apsekojumu metodēm, uz kurām ir balstīti šie skaitļi, tāpēc nevaru teikt vairāk. Es gribēju atrast arī informāciju par to, cik lielu daļu kaņepju lietotāju uz ārstniecības iestādēm nosūta kriminālās tiesvedības sistēma, bet neatradu. Tas ir svarīgi, jo kopējais pacientu skaits bieži tiek minēts kā piemērs tam, ka kaņepes izraisa problēmas, bet īstenībā daudzi cilvēki tiek nosūtīti piespiedu kārtā, lai izvairītos no soda, un vienīgā viņu problēma ir ar likumu, nevis kaņepēm. Piemēram, ziņojumā bija minēts, ka Francijā kaņepju klīnikās pusei pacientu nav iespējams diagnosticēt atkarību vai pārmērīgas lietošanas simptomus, un biežāk tā notiek ar pacientiem, kas tur nav nokļuvuši pēc savas iniciatīvas.

EMCDDA ir salīdzinoši draudzīga institūcija, ja runa ir par zinātni un pierādījumiem, tāpēc tā ir kritiska par esošo praksi, kurā pārāk liela loma ir ideoloģijai:

Narkomānijas ārstniecība bieži pārāk lēni ir pārņēmusi zinātniski pārbaudītas metodes savā klīniskajā praksē. Opioīdu aizvietotājterapijas nepietiekamā izmantošana vairākās Eiropas valstīs un apstākļu pārvaldības retā piemērošana kokaīna atkarības ārstniecībā ir daži piemēri, kas raksturo šādu zinātnes neatbilstību praksei. [..]

Salīdzinoši maz pētījumu ir vērtējuši mērķorientēto iejaukšanās pasākumu efektivitāti attiecībā uz kaņepju lietotājiem, neraugoties uz ārstniecības pieprasījumu skaita pieaugumu. Pētīti ir gan farmakoterapeitiskie, gan psihosociālie iejaukšanās pasākumi, tomēr rezultāti nav pārliecinoši. Nesen publicētā informācija par nejaušās kontroles eksperimentu, kurā novērtēja motivējošās intervijas efektivitāti, salīdzinot ar informēšanu un konsultēšanu, neatklāja būtiskas atšķirības attiecībā uz kaņepju lietošanu. [..] Nesen tika publicēti divi pētījumi par kaņepju atkarības farmakoterapiju; un neviens no tiem nebija sniedzis būtiskus rezultātus.

Nākošo daļu vajag atcerēties kontekstā ar “Dienas” publicētajiem rakstiem un Jāņa Strazdiņa izteikumiem, kas izcēla marihuānas lietošanas saistību ar garīgās veselības traucējumiem, lai gan pierādījumi tādu viedokli īpaši neatbalsta:

Kaņepju lietošanas saistība ar depresiju un pašnāvībām vēl nav līdz galam noskaidrota. Kaņepju ietekme uz kognitīvajām spējām un tās atgriezeniskums vēl nav skaidrs. [izcēlums mans — Lilita] Regulāra kaņepju lietošana pusaudža gados var nelabvēlīgi ietekmēt gados jauno pusaudžu garīgo veselību, un ir pierādījumi, ka palielinās psihozes simptomu un traucējumu rašanās risks, kas pieaug līdz ar lietošanas biežumu.

Kaut arī ar kaņepju lietošanu saistītais individuālais risks ir zemāks nekā heroīna vai kokaīna gadījumā, veselības problēmas pastāv, un saistībā ar lietošanas plašo izplatību kaņepju ietekme uz sabiedrības veselību var būt būtiska. Īpaša uzmanība kaņepju lietošanai ir jāpievērš, kad to dara pusaudži un cilvēki ar garīgās veselības problēmām. Bieža kaņepju lietošana, lietošana ilgos laika periodos, transportlīdzekļa vadīšanas laikā vai veicot citas potenciāli bīstamas darbības — tās ir situācijas, kas izraisa papildu bažas.

Man šķiet, ka ir liela atšķirība starp EMCDDA piesardzīgo un zinātniski pamatoto toni un to, kā tas tika atspoguļots “Dienā”. Cita starpā, EMCDDA viedoklis saskan arī ar to, kas iepriekš ir rakstīts Aizliegtajā Auglī.

Nīderlandē sola aizliegt tūristiem iepirkties kofīšopos

Jaunā, konservatīvā Nīderlandes valdība sola pārvērst kofīšopus par ierobežotām biedrībām, kur legāli nopirkt marihuānu varētu tikai ar biedra karti, un saņemt šādu karti varētu tikai Nīderlandes iedzīvotāji. Nīderlandes iecietīgā marihuānas kontroles kārtība ir jau vairāk kā 30 gadus veca, un politiskie viedokļi par to tradicionāli ir bijuši šķelti, konservatīvajām partijām vēloties ierobežot marihuānas pieejamību. Tagadējo iniciatīvu izbeigt marihuānas tūrismu vada Kristīgo demokrātu partija (CDA), kas pirms vairākiem gadiem aicināja pārtraukt uzturēt kofīšopu sistēmu kā tādu.

Marihuāna Nīderlandē nav pa īstam legāla, bet atrodas likumu pelēkajā zonā, jo Nīderlande ir ANO narkotiku aizlieguma konvenciju dalībvalsts. Tas var izrādīties par šķērsli solītajām izmaiņām marihuānas apritē, jo marihuāna tehniski ir nelegāla, un tas traucē regulēt tās tirgu ar likumiem. Eiropas Savienības (ES) ietvaros pastāv arī likumi, kas neļauj ierobežot tirdzniecību ar citu ES valstu iedzīvotājiem, bet ir piemēri tam, ka šie likumi var neattiekties uz nelegālajām narkotikām. Katrā gadījumā, ieviest biedru karšu sistēmu kofīšopos būtu problemātiski, un par to nav vienprātības, tāpēc nav garantijas, ka tas patiešām notiks. Pagaidām tie ir tikai solījumi, jo vienai no valdošās koalīcijas partijām marihuānas ierobežošana bija priekšnoteikums, lai veidotu koalīciju, un šai partijai var izrādīties izdevīgāk tikai izrādīt savu nostāju, bet nemēģināt to īstenot.

Zīmīgi ir tas, ka visas redzamās marihuānas legalizācijas izraisītās problēmas Nīderlandē ir saistītas ar aizlieguma režīmu pasaulē, nevis ar pašas vielas īpašībām. Marihuānas tūristi no kaimiņvalstīm ar stingrākiem likumiem izraisa sastrēgumus pilsētās pie Nīderlandes robežām, un marihuānas tirdzniecībā joprojām ir iesaistīta noziedzība, jo komerciāla marihuānas ražošana Nīderlandē ir aizliegta. Saskaņā ar valdības aprēķiniem, Nīderlandē pastāv vismaz 40 tūkstoši nelegālo audzētavu, un cīņā pret tām tiek ieguldīti nozīmīgi līdzekļi. Iecietības politika nozīmē arī starptautisko spiedienu, jo Nīderlande ir marihuānas kontrabandas avots, bet vēl būtiskāk ir tas, ka tās piemērs traucē citām valstīm attaisnot savu aizlieguma politiku, jo Nīderlandē ir vieni no labākajiem statistikas rādītājiem, kas saistīti ar narkotikām.

Latvijā Nīderlandes valdības solījums droši vien tiks attainots vietējā naratīva ietvaros, ka marihuāna it kā padara traku vai nogalina. Galu galā, vietējā eksperte Astrīda Stirna varēja vasarā apgalvot, ka “ik mēnesi Holandē no legalizētās narkotikas lietošanas mirst vidēji 30 cilvēki”, lai gan gadā no visām narkotikām Nīderlandē mirst ap 70 cilvēku, un marihuāna nav starp tām, jo to praktiski nevar pārdozēt. Stirna mēģināja arī vainot marihuānu pie heroīna izplatības, lai gan Nīderlandes politika tika ieviesta galvenokārt tāpēc, lai apturētu heroīna lietotāju skaita pieaugumu, un rādītāji liecina, ka viņiem tas izdevās. Narkologs Jānis Strazdiņš arī ir iepriekš izmantojis kofīšopu ierobežojumu ieviešanu noteiktās Nīderlandes pilsētās kā pierādījumu tam, ka legalizācija nedarbojas, lai gan reālais problēmu cēlonis bija aizlieguma režīms. Kā oficiālie eksperti viņi var teikt jebko, un tas tiks nekritiski atkārtots, jo narkotikas tiek uztvertas kā tik biedējošas, ka pret tām ir jācīnas par katru cenu, kaut vai ar nepatiesībām.

Jānis Strazdiņš legalizācijas kustību Latvijā skaidro ar Sorosa ietekmi

ES Māja vakar ir publicēts raksts par legalizācijas kustību, kurā ir pieminēts arī Aizliegtais Auglis. Viens cilvēks rakstā ir sašutis, ka par legalizāciju vispār pastāv diskusija, jo viņam viss ir skaidrs tāpat, un kāda psihoterapeite apgalvo, ka “zālītes lietošanas sekas ir briesmīgas” (laikam tāpēc tā ir tik populāra), bet man interesants šķita Saeimas deputāta un narkologa Jāņa Strazdiņa viedoklis:

Soross grib atvērt jaunu atkarības vielu tirdzniecības tīklu, ir liela interese nopelnīt. Viņu maz interesē veselības un morāles jautājumi, bet gan tas, kādu summu viņš iegūs ar savām mahinācijām. Laikam kāda daļa no viņa naudas peld arī uz Latviju.

Es arī varētu paziņot, ka Jāni Strazdiņu ir uzpircis alkohola lobijs, un tam būtu tikpat daudz pierādījumu. Tas patiesībā būtu ticamāk par ideju, ka Sorosa fonds ir sācis slepeni maksāt Jurģim Liepniekam, lai viņš savā Twitter kontā aizstāvētu legalizāciju. Strazdiņš savas aizdomas balsta tikai nepatikā pret Džordžu Sorosu un tajā, ka Soross pēdējā brīdī ziedoja miljonu dolāru Kalifornijas referenduma atbalsta kampaņai.

Par marihuānu Strazdiņš domā šādi:

Ziemeļu tautām nav vajadzīga šāda viela. Esam krietni ieturētāki, noslēgtāki, mums nevajag vielu, kas izraisa psihiskas problēmas, rada psihes izmaiņas, kas robežojas ar interešu zudumu, motivācijas zudumu, noslēgtību, tukšu fantazēšanu, bezdarbību, rada sarūkošas darba un prāta spējas, kā arī nožēlojamu sociālo stāvokli. Marihuāna atkarību neizraisa tik strauju kā heroīns, kokaīns vai amfetamīns, taču tās lietošanas sekas ir daudz psihisku traucējumu. Turklāt marihuāna izdalās ļoti lēni — apmēram astoņas dienas. Ja cilvēks to katras brīvdienas smēķē, tad principā visu laiku atrodas vielas ietekmē.

Man šķiet, ka viņa izteikumi atklāj autoritāru attieksmi, jo brīvas sabiedrības kontekstā viena cilvēka subjektīvajam viedoklim par kādas lietas vērtību nebūtu vietas diskusijā par aizliegšanu vai atļaušanu. Piemēram, man patīk marihuāna, un es domāju, ka Strazdiņa apraksts par tās iedarbību ir naivs, bet tas nav arguments par labu likumu reformai, tāpat kā mana nepatika, teiksim, pret tabaku nav iemesls to aizliegt citiem. Tā vietā marihuānu vajadzētu atļaut, jo aizliegums neņem vērā tirgus ekonomikas, cilvēku dabas un zinātnisko realitāti un attiecīgi nepamatoti pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi un veselību, iznieko līdzekļus un izraisa lieku korupciju, neiecietību un citas problēmas.

Ar zinātnisko realitāti es domāju to, ka Strazdiņa un citu biedējošie izteikumi par hroniskas marihuānas lietošanas ilgtermiņa ietekmi uz garīgo veselību balstās selektīvā pieejā zinātniskajiem pierādījumiem un maldinošā valodas lietojumā. Ir pētījumi, kas tikai parāda marihuānas saistību ar psihiskiem traucējumiem, un ir pētījumi, kas norāda uz marihuānu kā cēloni, bet ir arī ne mazāk vērā ņemami pētījumi, kas norāda uz pretējo. Zinātniski tas joprojām ir atvērts jautājums, vai, kā un cik bieži marihuāna var būt cēlonis garīgām slimībām, un Strazdiņa vienpusējā pieeja aicina domāt, ka to ietekmē morāle, politika vai citi subjektīvi apstākļi. Tas pats attiecas uz veidu, kā viņš pasniedz marihuānas ietekmi uz psihi kā saslimšanu pašu par sevi. Piemēram, ¼ Satori diskusijā viņš runāja par marihuānas izraisītu “amotivācijas sindromu”, bet tā nav atzīta psihiatriska slimība, un Pasaules Veselības organizācija to skaidro drīzāk kā hronisku marihuānas ietekmi. Citiem vārdiem, tu esi “slims” tikai tik ilgi, kamēr tev asinīs ir marihuānas aktīvās vielas.

Runājot par marihuānas ilgstošo ietekmi, Strazdiņš noklusē, ka tā strauji vairs nav manāma. Marihuānas aktīvās vielas vielmaiņas procesā tiek pārstrādātas par neaktīviem blakusproduktiem, un parasti tas ir stundu jautājums līdz manāma ietekme izbeidzas. Daļa no šīm vielām un blakusproduktiem uzsūcas taukos un izdalās atpakaļ asinīs ilgstošā laika posmā, bet pat regulāros marihuānas lietotājos tas nenozīmē, ka viņi vienreiz nedēļā var lietot marihuānu un visu nedēļu just tās pēdas, un vēl mazāk to var just Jānis Strazdiņš no malas.

Ar maldinošu valodu es domāju to, ka vielas var būt kaitīgas, un tās vienalga var būt iespējams lietot bez kaitīgām sekām. Piemēram, par alkoholu ir droši zināms, ka tas var izraisīt psihozi, bet tas acīmredzami nenozīmē, ka to varētu diagnosticēt visiem alkohola lietotājiem. ¼ Satori diskusijā Strazdiņš apstiprināja, ka to apzinās, bet viņš un citi vienalga regulāri neierobežo apgalvojumus par marihuānas lietošanas riskiem, un tas rada iespaidu, ka to vispār nevar lietot bez kaitīgām sekām.

Pēc ¼ Satori diskusijas noskatīšanās un šiem komentāriem manī ir nostiprinājies iespaids, ka Strazdiņš patiešām nav kompetents runāt par marihuānu. Diskusijā viņš nevarēja atbildēt, kāds ir relatīvais marihuānas atkarības risks, lai gan citās valstīs par to ir veikti un publicēti pētījumi, un viņš būtībā apgalvoja, ka marihuāna neizraisa paģiras, jo tā un tās blakusprodukti šķīst taukos un tāpēc ilgstoši izdalās no organisma. Patiesībā marihuāna neizraisa paģiras, jo tai neseko tik strauja dehidrācija kā pēc alkohola lietošanas, un tā un tās vielmaiņas blakusprodukti gandrīz nemaz nav indīgi organismam, atšķirībā no alkohola.

Pirms laika es rakstīju par LR1 diskusiju ar Tatjanu Justu, kas ir Jāņa Strazdiņa kolēģe, bet es nepieminēju, ka starp mums ir bijusi sarakste. Konteksts šeit nav tik svarīgs, bet es gribu teikt, ka sarakste pārtrūka, jo mani aizskāra tas, cik noniecinoša bija viņas attieksme, nešķirojot marihuānas lietotājus. DSM-IV psihiatrijas diagnožu rokasgrāmatā, kas plaši tiek uzskatīta par standartu, atkarībai ir konkrēti kritēriji. Rupji sakot, atkarīgie ir tie, kam ir nepārvarama tieksme turpināt lietot vielas, neskatoties uz konkrētu kaitīgu ietekmi. Man šķiet, ka narkologi kā Justa un Strazdiņš ir tik bieži atkārtojuši dežūrfrāzes par marihuānas kaitīgumu, ka viņiem ir zudusi īsta izjūta par apstākli, ka tā ir kaitīga tikai daļai cilvēku. Tas izskaidro to, kāpēc viņi šīs robežas it kā apzinās, ja jautājums tiek uzdots tieši, bet tik bieži lieto tādu valodu, it kā riski būtu absolūti. Piemēram, no šīs relatīvo risku izjūtas trūkuma rodas aicinājumi “ārstēt no marihuānas”, kā “Diena” piedēvē Volfgangam Gecam. Tādā skatījumā marihuāna patiešām vienmēr kaitē garīgajai veselībai, jo tas ir ietverts psihoaktīvas vielas definīcijā.

Piemērs sliktam žurnālismam par marihuānu un šizofrēniju no Diena.lv

Drukas kļūdas oriģinālajā rakstā

Diena.lv šorīt ir publicēts raksts ar nosaukumu “Zālītes pīpēšana — ceļš uz šizofrēnijas izpausmēm”, un es gribu to izmantot kā piemēru sliktam žurnālismam, kas atsaucas uz izplatītām bailēm, bet nepienes noderīgu informāciju, kas palīdzētu saprast marihuānas saistību ar garīgajām slimībām. Tiek minēti mediķi, kas esot pret legalizāciju, jo psihiatrijas nodaļās viņiem esot jāarstē hroniski zāles lietotāji, kuriem smadzenēs esot radušās “šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas”. Par “līdzīgiem veselības traucējumiem” esot rakstīts arī nekonkrētos “ārvalstu pētījumos”. Tiek citēts Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra (EMCDDA) vadītājs Volfgangs Gecs, kurš vienkārši atkārto, ka marihuāna esot saistīta ar psihozēm, un tāpēc esot nepieciešama “ārstēšana no marihuānas”. Viņam īpašas raizes darot tas, ka marihuānas lietošana esot tik izplatīta, un četri miljoni eiropiešu to lietojot ikdienā. Beigās tiek minēta arī narkoloģe Astrīda Stirna, kas saka, ka “psihiatrijas nodaļās ir ievietoti pacienti, kuriem ir šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas,” un vēl viņa skaidro, ka izmaiņas no marihuānas lietošanas var sajaukt ar garīgajām slimībām, tāpēc katrs gadījums ir īpaši jāvērtē.

Sausais atlikums no raksta ir tāds, ka pastāv kaut kāda saistība starp marihuānu un garīgu saslimšanu, un to atbalsta noteiktas autoritātes un kaut kādi pētījumi. Tajā pašā laikā nav paskaidrots, ka saistībai nav noteikti jābūt cēloņsakarīgai, un var būt tā, ka šizofrēnijas slimnieki izvēlas lietot marihuānu, jo viņiem liekas, ka tā palīdz. Var būt tā, ka marihuāna paātrina slimības gaitu, bet neizraisa to veselos cilvēkos. Var būt tā, ka hroniska marihuānas lietošana paaugstina šizofrēnijas risku tikai jauniešos. Tas ir problemātisks jautājums, un par to ir plaša zinātniskā literatūra, kas aizstāv dažādus skaidrojumus. Piemēram, Volfgangs Gecs uztraucās par to, ka tik daudzi lieto marihuānu, bet Austrālijā 2003. gadā ir publicēts pētījums, kurā ir minēts, ka pēdējos 30 gados šizofrēnijas diagnožu skaits ir palicis vienmērīgs, lai gan marihuānas izplatība ir strauji augusi. Britu psihiatrijas žurnālā šogad ir publicēts pētījums par to, ka šizofrēnijas slimnieki ir jūtīgāki uz marihuānas iedarību un tās izraisītās izjūtas novērtē labāk kā veseli cilvēki. Vēl šogad ir publicēts pētījums par to, ka šizofrēnijas slimniekiem marihuānas iedarbība uzlabo atmiņu un spēju koncentrēties, atšķirībā no veseliem cilvēkiem. Marihuāna kā tāda ir pazīstama kā viena no drošākajām terapeitiski iedarbīgākajām vielām, un ir virkne pētījumu par tās neiroprotektīvajām un dažos gadījumos neiroģeneratīvajām īpašībām. Tas nenozīmē, ka tā nevar būt kaitīga citos veidos, bet nozīmē, ka tās kaitējums nav pašsaprotams, un it īpaši tādas slimības kā šizofrēnija gadījumā, kas ir saistīta ar plašiem bojājumiem dažādās smadzeņu daļās. Visplašāk presē atspoguļotie pētījumi, kas uzrāda šizofrēnijas risku, runā tikai par hronisku lietošanu no agra vecuma, un ar vecumu šis risks strauji rūk. Iespējams, ka “šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas smadzenēs” Diena.lv rakstā atsaucas uz diviem pētījumiem, kuros tika salīdzināta smadzeņu aktivitāte marihuānas lietotājos un šizofrēnijas slimniekos, un tika atklāta līdzība, bet tas pats par sevi vienalga nenorāda uz cēloņsakarību. Ir arī pētījums, kas meklēja, bet neatrada īpašas marihuānas izraisītas strukturālas izmaiņas jauniešu smadzenēs.

Tas ir acīmredzami sarežģīts temats, un man pagaidām liekas, ka droši var teikt tikai to, ka no marihuānas vajadzētu atturēties šizofrēnijas slimniekiem, jo tas var pasliktināt prognozi, un visiem citiem vismaz līdz 18 vai 19 gadu vecumam. Nav pārliecinošu pētījumu, kas liecinātu par to, ka risks saslimt būtu arī veseliem pieaugušajiem, un ir pierādījumi par pretējo. “Dienas” lasītāji gan par to neuzzinās un varbūt tikai būs mazliet vairāk iebiedēti par marihuānu kā tādu. Pirmais raksta komentārs bija par to, ka “inde paliek inde”, un tas ir divkārt ironiski, jo visa toksikoloģijas zinātne balstās uz atziņas, ka indīgums ir atkarīgs no devas, un konkrēti marihuānai manāma toksiska ietekme uz organismu sākas tikai ar gandrīz nesasniedzamām devām, tāpēc nav neviena zināma gadījuma, kurā kāds būtu miris no marihuānas pārdozēšanas. Atšķirībā, piemēram, no aspirīna vai alkohola, kas regulāri izraisa nāves no aknu slimībām un pārdozēšanas.

Latvijas Radio 1 diskusija par marihuānas legalizāciju

Latvijas Radio 1 nupat skanēja raidījums “Ģimenes Studija”, kurā piedalījās narkoloģe Tatjana Justa, un sarunas tēma bija par marihuānas legalizāciju. Viens no zvanītājiem bija Jurģis Liepnieks, un es arī zvanīju, bet netiku ēterā. Man toties bija interesanti, ka kāds cits zvanītājs pieminēja pētījumu par iespējamajām marihuānas neiroprotektīvajām īpašībām, par ko šajā blogā ir rakstīts iepriekš.

Es savā zvanā gribēju teikt, ka viss diskusijas uzstādījums tiek formulēts savādi, tā it kā legalizācija nozīmētu ieviest marihuānu, lai gan tā patiesībā jau ir pieejama. Jautājums ir par to, kādā formā tās tirgus pastāvēs, jo Tatjana Justa var turpināt aicināt “dzīvot skaidri”, varas iestādes var turpināt žvadzināt ieročus, bet vienalga būs cilvēki, kas uzskatīs, ka šāda viela bagātina viņu dzīvi. Tagad marihuānas tirgus ir pagrīdē, un no tā galvenie ieguvēji pēc definīcijas ir noziedzinieki, un dabiskas viņu uzņēmējdarbības sekas ir likumsargu korupcija, kuri augstā peļņas motīva dēļ sāk nevis apkarot apriti, bet tikai ierobežot konkurenci atsevišķiem nelegālajiem izplatītājiem. Tie ir elementāri ekonomikas likumi, kas nosaka, ka ierobežots piedāvājums un lielāks pieprasījums nozīmē augstākas cenas, un šajā gadījumā aizliegums mākslīgi ierobežo legālo piedāvājumu. Aizlieguma apstākļos valsts arī zaudē pat tādu kontroli, kāda tai ir pār alkoholu un tabaku, jo tā atsakās regulēt marihuānas tirgu. Šobrīd nepilngadīgie var nopirkt alkoholu un tabaku, bet valstij ir vismaz kaut kādi reāli paņēmieni, kā pret to cīnīties, bet pagrīdes tirgū tai nav pat tā. Pagrīdes tirgū tā nevar arī aizstāvēt patērētāju tiesības, un tā nevar pat uzticami noteikt šī tirgus un ar to saistīto problēmu apjomus. Citiem vārdiem, tā nevar pildīt savu pienākumu rūpēties par savu pilsoņu tiesībām uz veselību. Tā vietā tā pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi un cenšas ar varu piespiest ievērot noteiktu dzīvesstilu, lai gan pat tādi aizlieguma aizstāvji kā Justa nevar neatzīt, ka tikai nelielai daļai no visiem marihuānas lietotājiem ir problēmas ar atkarību.

Esošās kārtības posts ir daudzējāds, un tas izpaužas, piemēram, arī tajā, ka cilvēki jebkurā gadījumā gribēs izmainīt savu apziņu un justies labi, savā ziņā aiziet atvaļinājumā no īstenības, un legāli viņi varēs lietot tikai alkoholu vai neko, lai gan ir ļoti labi iemesli domāt, ka marihuāna var būt nekaitīgāka alternatīva. Alkohols “atlaiž bremzes”, bet marihuāna padara piesardzīgāku. Ejot vakarā pa ielu, saprātīgāk ir baidīties, ka pretīm nākošā kompānija var būt sadzērusies kā sapīpējusies. Marihuāna nav indīga aknām, un to praktiski nevar pārdozēt. Nākamajā dienā paģiras tev netraucēs būt produktīvam. Ar marihuānu tev ir mazāk iespējas sarunāt vai izdarīt lietas, ko tu vēlāk nožēlosi. Narkologi, kā Justa vai Jānis Strazdiņš, vienmēr uzsver riskus psihei un pētījumus par saistību ar šizofrēniju, bet viņi nepiemin, ka šie pētījumi vairāk attiecas uz jauniešiem, un neviens neaicina atļaut marihuānu bez vecuma ierobežojuma. Tam, ka marihuāna ir saistīta ar šizofrēniju, nav arī jānozīmē, ka marihuāna ir šizofrēnijas cēlonis. Tikpat labi var būt tā, ka cilvēkiem ar šizofrēnijas simptomiem vairāk patīk marihuāna, jo tā ļauj viņiem ar šiem simptomiem tikt galā.

Kritizējot legalizāciju, tiek pieminēta Nīderlande, bet tā arī nav tāda legalizācija, kā aizstāvu, piemēram, es. Precīzāk to būtu saukt par “kvazilegalizāciju”, jo marihuāna Nīderlandes likumos ir pelēkajā zonā, un starptautiskās saistības nemaz neļauj viņiem to legalizēt pa īstam. Cilvēki Nīderlandē var glabāt un iegādāties līdz pieciem gramiem marihuānas, lietot to, audzēt līdz pieciem stādiem, bet viņiem vienkārši ir apsolīts, ka policija to neņems vērā. Nīderlandē tajā pašā laikā nav atļauts audzēt marihuānu pārdošanai, un “kofīšopu” avoti tiek aktīvi apkaroti, un pavisam nesen tur tika izdalītas kartiņas ar marihuānas smaržu, lai iedzīvotāji varētu palīdzēt atklāt audzētavas. Galvenās ar to saistītās problēmas rodas no aizlieguma, jo pagrīdes audzētavās nevar kontrolēt drošības standartus, tāpēc mākslīgais apgaismojums rada ugunsnelaimes riskus utt. Robežpilsētas cenšas ierobežot marihuānas izplatīšanu, jo narkotiku tūristi traucē sabiedrisko kārtību, radot sastrēgumus. Neskatoties uz visu to, Nīderlandes kārtība sniedz īstus ieguvumus. Tās ar narkotikām saistīto problēmu rādītāji ir starp zemākajiem Eiropā, marihuānas aprite rada valstij ienākumus ar nodokļiem, tā piesaista tūrismu, ir atvieglots policijas darbs utt. Latvijas sabiedrība arī būtu ieguvēja, ja mēs ieviestu kaut vai Nīderlandes ierobežoto legalizācijas modeli. Tā vietā tiek saglabāta sistēma, ko aizstāv cilvēki, kas par tās pamatotību spriež galvenokārt pēc tās popularitātes, nevis reāliem pierādījumiem.

The Lancet: Alkohols ir viena no kaitīgākajām narkotikām

Vairums cilvēku, ar ko es saskaros, pieņem, ka esošā nelegālo narkotiku klasifikācija ir saprātīga. Tas nozīmē, ka bīstamo vielu saraksts viņuprāt ir balstīts zinātniski pamatotā speciālistu viedoklī, un, ka alkohols ar tabaku tradicionāli ir bijuši izņēmumi, jo tie ir salīdzinoši mazāk bīstami.

Patiesībā vielu klasifikācija visā pasaulē ir vairāk saistīta ar morāli, politiku un tradīcijām kā zinātni, un pētījumi aizliedzējiem bieži interesē tikai tik lielā mērā, cik tie atbalsta viņu iepriekš pieņemtos uzskatus. Zinātnes ignorēšanai, ja tā runā pretī aizspriedumiem, ir sena un bagāta vēsture starp politiķiem un sabiedrību. Par to liecina, piemēram, tas, ka marihuāna pirmoreiz pasaulē tika aizliegta vēl pirms to vispār bija sākts pētīt. Attiecībā uz sabiedrības uzskatiem, kas pirmais nāk, tas pirmais maļ, jo īpaši, ja no šiem uzskatiem ir iespējams iegūt politisko kapitālu, solot aizsargāt cilvēkus no uztvertā drauda, kā arī pasargāt ieguvējus esošajā sistēmā no konkurences.

Tā, protams, ir mana faktu interpretācija, un tie, kas tai jau nepiekrīt, netiks pārliecināti. Svarīgākais tikai sekos.

Šomēnes The Lancet jeb prestižākais medicīnas žurnāls pasaulē ir publicējis neatkarīgu pētījumu, kas cenšas salīdzināt izplatītāko narkotiku kaitējumu Apvienotajā Karalistē, un alkohols tajā pārspēj, piemēram, heroīnu. Tas nav nekas pa īstam jauns, jo zinātniskajā literatūrā alkohols pēc kaitējuma kritērijiem vienmēr ir ierindojies augšgalā, bet par to ir vērts runāt, jo pašreizējie likumi šīs attiecības starp vielām gandrīz nemaz neatspoguļo.

Īpaši aktuāli tas ir Latvijā, kur jebkādas alternatīvas alkoholam tiek plaši uzskatītas par kaut ko nesalīdzināmi sliktāku. Es ar to negribu teikt, ka cilvēki neapzinās, ka alkohols ir kaitīgs, vai arī to, ka alternatīvas būtu nekaitīgas, bet runa ir par salīdzināšanu, un par to, ka alkohols tiek uztverts kā esam atsevišķā kategorijā no narkotikām.

The Lancet publicēta diagramma par vielu kaitējumu sev un citiem.

Runājot konkrēti par marihuānu, ir iespējams, ka marihuāna varētu atrasties vēl zemāk, jo smēķēšana ir izplatītākais tās uzņemšanas veids, bet to ir arī iespējams iztvaicēt, un tas atceļ ar gruzdošu augu un dūmu ieelpošanu saistīto kaitējumu plaušām un asinsritei. Es šim uzņemšanas veidam noteikti veltīšu vairāk vārdu kādā citā ierakstā.

Ja skatās tikai uz kaitējumu indivīdam, alkohols nav pirmais, bet tas vienalga ir “topā”, un ietvert sabiedrisko aspektu nozīmē redzēt pilnīgāku ainu.

Šī ir diagramma no cita pētījuma, kurā ir atzīmēti vielām atbilstošie saraksti. Apvienotās Karalistes likumos aizliegtajām narkotikām ir trīs bīstamības kategorijas, A, B un C, bet Latvijā visas bīstamās vielas ir vienā sarakstā, otrā ir recepšu zāles, un trešajā ir prekursori jeb 1. saraksta vielu ražošanā izmantojamās sastāvdaļas. Vienīgais, kas Latvijā atšķiras attiecībā uz bīstamajām vielām, ir liela apjoma robeža. Piemēram, vairāk par vienu gramu marihuānas vai 0,1 gramu hašiša jau ir “dīleru apjoms”.

Visbeidzot, šajā diagrammā vielas ir novērtētas pēc 16 dažādiem kritērijiem. Tie visi nav vienlīdz uzticami, un “drug-specific inmpairment of mental functioning” kā arī “drug-related impairment of mental functioning” pat nav obligāti kaitējums, bet iemesls, kāpēc vielas vispār tiek lietotas. Maģiskās sēnes un LSD tādā ziņā izceļas, jo tās vispār ir redzamas sarakstā tikai tāpēc, ka darbojas, un pārējās vielas tās pilnībā aizēno pēc citiem kritērijiem.

TVNET raksts par The Lancet publicēto pētījumu ir nosaukts šādi: “Alkohols ir kaitīgāks par narkotikām?!”

Šoks! Neviens to negaidīja.

Apollo: “Alkohols ir kaitīgāks par narkotikām”.

Citur nosaukumi ir līdzīgi, un tas atspoguļo sākumā rakstīto, ka sabiedrības acīs alkohols ir alkohols, nevis narkotikas, un es patiesībā brīnos, ka rakstā vai komentāros nav iebildumu pret alkohola un aizliegto vielu salīdzinājumu principā. Parastie automātiskie izskaidrojumi gan ir plaši pārstāvēti, jo vairuma cilvēku prātos drīzāk pasaules prestižākais zinātniskais izdevums par medicīnu piedalīsies sazvērestībā vai būs publicējis klaji nekompetentu pētījumu kā šim cilvēkam līdz šim būs bijuši maldīgi priekšstati.

Pētījums: Zāles lietošana samazina regulāras dzeršanas kaitējumu jauniešu atmiņai un spējai mācīties

Šomēnes Journal of studies on alcohol and drugs ir publicēts klīnisks pētījums, kas liecina, ka marihuāna var samazināt hroniskas alkohola lietošanas negatīvo ietekmi uz jauniešu mācībām un atmiņu.

Pētījuma autori pārbaudīja 130 regulāri alkoholu lietojošus jauniešus vecumā no apmēram 16 līdz 19 gadiem, un puse no tiem regulāri lietoja arī marihuānu. Tiem, kas lietoja arī marihuānu, atmiņas un mācīšanās pārbaudēs bija labāki rezultāti. Kopsavilkumā ir minēts, ka tas ir saistīts ar paģirām, bet man nav skaidrības, kā to pareizi interpretēt.

Pasaules Veselības organizācija 2009. gadā ir publicējusi līdzīgu pētījumu, kas liecināja, ka marihuāna ir saistīta ar mazāku alkohola kaitējumu jauniešu smadzeņu baltajai vielai. Pētnieku secinājumi bija tādi, ka marihuānai varētu būt neiroprotektīvas īpašības.

Pētījums: CBD marihuānā atceļ THC ietekmi uz atmiņu

THC un CBD molekulas.

Britu psihiatrijas žurnālā oktobrī tika publicēts pētījums, kurā tika salīdzināta dažādu marihuānas veidu ietekme uz atmiņu. Konkrēti tika pievērsta uzmanība kanabidiola (CBD) koncentrācijai salīdzinājumā ar dronabinola (THC) koncentrāciju. CBD ir otrā svarīgākā psihoaktīvā viela marihuānā pēc THC.

Pētnieku izmantotā metode bija tāda, ka 134 cilvēki smēķēja pašu izvēlētu “ielas” marihuānu, un tika pārbaudīta viņu atmiņa, psihotiskie (psihomimētiskie) simptomi un marihuānas sastāvs. Parasti pētījumos ir ticis izmantots viens marihuānas veids, bet šī metode ļāva salīdzināt atšķirīgu marihuānas veidu ietekmi dabiskākos apstākļos.

Tika salīdzinātas divas grupas ar vienādu THC koncentrāciju marihuānā, bet atšķirīgu CBD koncentrāciju, un tām bija vienādi psihotiskie simptomi, bet vairāk CBD nozīmēja, ka marihuānas lietošana neietekmēja atmiņas pārbaužu rezultātus. Citiem vārdiem, marihuāna ar augstāku CBD proporciju manāmi neietekmēja pētījuma dalībnieku atmiņu.

Legalizācija Kalifornijā un pasaulē ir laika jautājums

Prop 19 par zāles legalizāciju Kalifornijā netika apstiprināts vēlēšanās, bet līdz vairākumam tam pietrūka 4% balsu. Zīmīgi ir tas, ka visai legalizācijas kampaņai, ieskaitot sākotnējo parakstu vākšanu, tika iztērēti tikai 4 miljoni dolāru. ASV vēlēšanu kampaņu budžetu kontekstā tā ir maza summa, taču aptaujās pēc balsošanas 10% vēlētāju atbildēja, ka zāles likumu reforma bija viņu galvenais iemesls piedalīties.

Kalifornija, starp citu, ir visvairāk apdzīvotais ASV štats. Gandrīz puses vēlētāju atbalsts tāpēc nozīmē daudz, un tas turpinās traucēt legalizācijas jautājumu atainot kā kaut ko nebūtisku un populāru tikai ierobežotās aprindās. Nākamais referendums notiks 2012. gadā, un tas, cik plaši medijos atspoguļots tika Prop 19, būs sagatavojis labvēlīgāku augsni uzvarai.

Gallup regulāri aptaujā visas ASV iedzīvotājus par atbalstu marihuānas legalizācijai, un tendence par labu atbalstam ir pavisam skaidra, turklāt šis izskatās pēc pēdējā gada, kad legalizācijas pretinieki vēl ir vairākumā.

Latvijā situācija noteikti ir daudz citādāka, bet pasaule nevarēs nesekot ASV, un Latvija nevarēs nesekot pasaulei. Apkarošanas stratēģija līdz šim ir balstījusies uz ideju par starptautisku sadarbību, bet apkarotāji nav spējuši sasniegt savus mērķus pat laikā, kad starptautiskais atbalsts bija visplašākais, un virkne valstu ir uz to reaģējusi, reformējot savus likumus legalizācijas virzienā. Tas nozīmē, ka jau tā nereālais plāns izskaust nelegālās narkotikas kļūst tikai nereālāks. Diezin vai cilvēki, kas ir pieķērušies melnbaltajam pasaules skatījumam, tāpēc vien spēs mainīt savas domas, jo viņu skatījums nekad nav pa īstam bijis balstīts īstenībā, bet pārmaiņas šobrīd vienalga ir tikai laika jautājums. Cita lieta ir, vai Latvija izmantos izdevību tās pavērst sev par labu, vai arī tikai sekos citiem.