Pētnieciskā žurnālistika

DELFI ir publicēts raksts ar nosaukumu “Latvijas mazpilsētas narkoaprindu anatomija”, un tas ir iecerēts kā piemērs pētnieciskajai žurnālistikai. Rakstā ir pieminēta “vairāku nedēļu datu vākšana un sarunas ar avotiem”, bet tas ir diezgan īss un lielākoties sastāv no publiski pieejamas informācijas, pieļaujot pāris kļūdas. Piemēram, kokaīna cena “par devu” tiek minēta 70–100 Ls robežās, lai gan tā varētu būt tikai cena par gramu. Saskaņā ar EMCDDA datiem vidēji Eiropā grams kokaīns maksā 50–70 eiro, un Latvijā tā cenas ir vienas no augstākajām.

Interesantāks piemērs līdzīga veida informācijai no pirmavotiem ir Jēkabpils Jauniešu kluba novembrī publicēts video ar nosaukumu “Intervija ar 2 narkomāniem”.

Abos gadījumos mērķauditorija ir cilvēki, kas ar šiem jautājumiem paši nesaskaras vai par tiem neinteresējas, un es to atbalstu vairāk kā tādu narkologu kā Jāņa Strazdiņa mēģinājumus autoritatīvi izteikties par vielām, par kuru ietekmi viņi var spriest tikai no malas un ierobežotos apstākļos. Veselības aprūpes darbinieki un policisti darba pienākumu īpatnību dēļ īpaši bieži saskaras ar cilvēkiem, kuriem tobrīd ir īpašas problēmas un sarežģīts dzīves posms, un tas var radīt maldīgu priekšstatu par situāciju kopumā. Narkotiku lietošana ir pagrīdes parādība, tāpēc to ir grūti uzticami novērtēt, bet gadījumos, kad tas ir ticis pētīts, par pēc konkrētiem kritērijiem diagnosticējamiem problemātiskiem lietotājiem var runāt mazākumā gadījumu pat ar tādām īpaši riskantām vielām kā heroīns. Tas saskan, piemēram, ar labāk izprasto situāciju ar alkoholu, kas pēc savām īpašībām ierindojas starp vienām no bīstamākajām atkarību izraisošajām vielām, bet ir plaši atzīts, ka vairums cilvēku to spēj lietot atbildīgi.

Zīmīgi ir tas, ka tādās valstīs kā Šveice, kurās dažādu apstākļu dēļ ar nelegālajām narkotikām saistītās problēmas vēsturiski ir atradušās plašākās sabiedrības redzeslaukā, tāpēc ir bijis iespējams ieviest kaitējuma mazināšanas programmas, kas ir sniegušas pārbaudāmus un pozitīvus rezultātus, samazinot, teiksim, intravenozo lietotāju izplatību, ar šo lietošanu saistīto slimību izplatību utt. Valstīs, kas vairāk seko ortodoksijai un iedzen nelegālo narkotiku parādību dziļāk pagrīdē, pastāv arī vairāk mitoloģizēts priekšstats par to un attiecīgi mazāk iespēju panākt sabiedrības atbalstu uz pierādījumiem balstītai politikai, kas runā pretī aizlieguma intuīcijai. Latvija tam ir parasts piemērs, jo narkotiku problēmas pārspīlējumu ceļā ir pārtapušas par bubuli, un to uztur būtībā lētticīga publika, sensacionālistiski mediji un oportūnistiski politiķi. Publika pati šajā gadījumā ir arī galvenais upuris, jo tā maksā augstu cenu gan par apkarošanas politiku, kuras pamatotībai nav derīgu pierādījumu un baiļu klimata dēļ tos pat nav iespējams pieprasīt, gan par samazinātajām iespējām narkotiku lietojošajai sabiedrības daļai iekļauties normālajā sabiedrības dzīvē. Stratēģija par katru cenu sarežģīt narkotiku lietotāju apstākļus, mēģinot tādējādi cīnīties pret pieprasījumu, atspēlējas sabiedrībai caur viegli saprotamu dinamiku. Ierobežotais piedāvājums nozīmē augstas aizliegto vielu cenas, un kopā ar samazinātajām iespējām uzturēt sevi, pateicoties pret nelegālo narkotiku lietotājiem pastāvošajai stigmai un sankcijām, problemātiskajiem lietotājiem ir vairāk iemeslu pievērsties noziedzībai, lai finansētu savus ieradumus. Citiem vārdiem, aizlieguma dēļ narkotikas un to lietotāji nekur nepazūd, bet kļūst bīstamāki. Tajā pašā laikā par to netiek skaidri runāts, un pat DELFI raksts, kas jau tā ir diezgan konservatīvs, sastapās ar protestiem no komentētājiem, kas neatbalsta novirzīšanos no pašām vienkāršākajām kategorijām, kurās visas vielas it kā ir būtībā vienādas un tikai sliktas un aizliegums ir tikai labs. Patiesajai pētnieciskajai žurnālistikai būtu jāstāv tam pāri un vismaz konkrēti jāpiemin citi iespējamie skaidrojumi, kas uzliek zināmu daļu vainas arī pašam aizliegumam, bet bubuļi ir laika pārbaudi izgājis mediju un politiķu reitingu avots, kamēr runāt pretī tautas gudrībai nozīmē risku reitingus zaudēt, kā arī tas vienkārši prasa ieguldīt vairāk darba.

EMCDDA 2010. gada ziņojums

Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (EMCDDA) šomēnes publicēja savu ikgadējo ziņojumu par situāciju narkomānijas problēmas jomā Eiropā, un tas ir atspoguļots arī Latvijas presē. “Diena” par to publicēja divus rakstus, un viens no tiem šajā blogā jau ir pieminēts, un narkologs un Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš izmantoja izdevību, lai aicinātu Latvijas valdību pieņemt un finansēt jaunu nelegālo narkotiku apkarošanas stratēģiju, jo iepriekšējā izbeidzās 2008. gadā. Es gribu citēt un komentēt daļas no ziņojuma, kas piesaistīja manu uzmanību.

Šobrīd Eiropas Savienībā ieslodzījuma vietās ir vairāknekā 600 000 cilvēku, un vidējais ieslodzīto rādītājs ir aptuveni 120 ieslodzītie uz 100 000 iedzīvotāju. Valstīs cietumnieku skaits ir vidēji no 66 līdz 285 cietumniekiem uz 100 000 iedzīvotāju, kur galvenokārt dalībvalstis no Centrāleiropas un Austrumeiropas ziņo par rādītājiem, kas ir augstāki par vidējiem. Tomēr valstu skaitļi un ES vidējie rādītāji ir ievērojami zemāki par rādītājiem, par kuriem ziņo Krievija (609) un ASV (753).

Lielākajā daļā ES valstu cietumnieku, kas notiesāti par narkotiku likumu pārkāpumiem, ir aptuveni no 10 % līdz 30 %. Nav zināms to cietumnieku īpatsvars, kuri notiesāti par noziegumiem pret īpašumu narkotiku atkarības dēļ vai par citiem ar narkotikām saistītiem noziegumiem.

Latvijā pēc 2006. gada datiem cietumā par ar narkotikām saistītiem noziegumiem bija 10% no apmēram 7000 ieslodzītajiem.

Par ASV ieslodzīto skaita rādītājiem ir būtiski pieminēt, ka ceturtā daļa no visiem ieslodzītajiem atrodas cietumā par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpumiem, un ASV ir pirmajā vietā gan pēc apkarošanā ieguldītā finansējuma, gan pēc vidējā ieslodzīto skaita. Turklāt ASV ir arī īpaši stingri policijas uzraudzības (parole) un kriminālās uzskaites noteikumi, un tas nozīmē, ka brīvība ir ierobežota salīdzinoši vēl vairāk cilvēkiem kā Eiropā. Citiem vārdiem, ASV cietumos tikai par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpšanu atrodas vidēji par 50% vairāk cilvēku kā Eiropā par visiem noziegumiem kopā, un ASV vienalga ir visvairāk narkotiku lietotāju pasaulē. ASV ir arī valsts, kuras himnā ir frāze “land of the free“.

Cita starpā, Šveicē šobrīd ir plaša ažiotāža par viena cilvēka bada streiku, kurš protestē pret cietsirdīgajiem likumiem, jo viņam par kaņepju audzēšanu tiesa ir piespriedusi piecu gadu cietumsodu.

Turpinot par cietumiem:

Esošie pētījumi [par narkotiku lietošanu cietumos] atklāj, ka cietumnieku vidū narkotiku lietošana ir daudz izplatītāka nekā pārējā sabiedrībā. [..] Gan cietumu eksperti, gan politikas veidotāji Eiropā atzīst to, ka nelegālās narkotikas nonāk lielākajā daļā cietumu neatkarīgi no visiem pasākumiem, ko īsteno, lai samazinātu narkotiku piedāvājumu. Pētījumos, kas veikti pēc 2003. gada, aplēses par narkotiku lietošanu cietumos svārstās no 1 % līdz 56 % ieslodzīto.

Citās vietās EMCDDA ziņojums runā par pasauli, kurā būtu “izskausta” narkotiku lietošana, lai gan to nav iespējams izskaust pat cietumos jeb vienās no visstingrāk uzraudzītajām vietām uz pasaules. Tas parāda, ka vielu aizliegums ir nereāls mērķis pat vislabvēlīgākajos apstākļos, un tas nozīmē, ka jebkura ar vielu lietošanu saistīto problēmu risināšanas stratēģija, kas balstās uz aizlieguma, zināmā mērā nav balstīta uz īstenības.

EMCDDA ziņojumā viena nodaļa ir veltīta tieši kaņepēm, un tajā ir minēts, ka kaņepju lietotāju skaits ir nedaudz krities.

Iespējams, Eiropā [kaņepju lietošanas] ziņā sākas jauns posms, jo dati, kas iegūti iedzīvotāju un skolu apsekojumos, norāda, ka kaņepju lietošanas tendence stabilizējas vai pat samazinās. Tomēr no vēsturiskā skatupunkta lietošanas līmenis joprojām ir augsts, un Eiropas diskusijā par narkotikām joprojām ir palicis neatbildēts svarīgais jautājums — kā efektīvi risināt kaņepju lietošanas problēmu.

Šādā kontekstā man šķiet bezatbildīga to cilvēku attieksme, kas vēlas slāpēt diskusiju par alternatīvām pieejām. Stingra aizlieguma režīms ir saņēmis būtībā nekritisku starptautisku atbalstu jau pusi gadsimta, bet tā pastāvēšanai nav skaidra attaisnojuma, toties tam ir skaidri trūkumi. EMCDDA ziņojums būtu pilnīgāks, ja tas analizētu veiksmīgākos piemērus tādu legālu vielu kā alkohola vai  tabakas ierobežošanai. Es zinu, ka vismaz tabakas izplatības gadījumā ir konkrēti piemēri, kuros tās tendences ir bijušas tieši pretējas nelegālajām narkotikām, neskatoties uz to, ka tabaka ir viena no visvairāk atkarību izraisošajām vielām.

Kaņepju audzēšana Eiropā ir visai izplatīta, un šķiet, ka tā palielinās. 2008. gadā visas 29 Eiropas valstis minēja mājas kaņepju audzēšanu, lai gan šīs parādības mērogs un raksturs, šķiet, ir krietni mainīgs. Tomēr ievērojama daļa kaņepju, ko izmanto Eiropā, drīzāk ir starpreģionu tirdzniecības rezultāts.

Kaņepes būtībā ir nezāle, kaņepju audzēšanai nav nepieciešami lieli ieguldījumi, un tās ir ļoti vienkārši sagatavot lietošanai. Šādā ziņā tās ir būtiski atšķirīgas, piemēram, no alkohola, jo kaņepju produktu kvalitāti pamatā nosaka auga ģenētika, savukārt alkohola kvalitāte ir pamatā atkarīga no izgatavotāja prasmēm, jo tajā ir lielāka loma apstrādei.

Kaņepju audzēšanas tehnoloģija arī nestāv uz vietas, un pamazām kļūst arvien pieejamākas audzēšanai piemērotas gaismas diožu (LED) lampas, kas ievērojami samazina enerģijas patēriņu, un, tendencēm turpinoties, kaņepju audzēšana mājās solās kļūt arvien vienkāršāka. To atvieglo arī jaunas C. ruderalis hibrīdu šķirnes, kas ir kompaktākas un vieglāk kopjamas, un selekcionāri turpina darbu, lai tās uzlabotu. Es prognozēju, ka, neskatoties uz neko, kaņepju audzēšana mājās turpinās izplatīties.

Ziņojumā ir minēts, ka vidējās marihuānas mazumtirdzniecības cenas Eiropā ir ir 3–16 eiro par gramu diapazonā jeb 2–11 lati par gramu. Tas nozīmē, ka Latvijā marihuānas cenas ir vienas no augstākajām Eiropā.

Par kopējo marihuānas lietošanas izplatību ir minēti šādi skaitļi:

No piesardzīgām aplēsēm izriet, ka aptuveni 75,5 miljoni eiropiešu jeb vairāk nekā viena piektdaļa visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem ir vismaz reizi (ilgstošas lietošanas izplatība) pamēģinājuši kaņepes. Starp valstīm ir vērojamas būtiskas atšķirības, un valstu izplatības rādītāji svārstās no1,5 % līdz 38,6 %. Lielākajā daļā valstu izplatība iraptuveni 10–30 %. Saskaņā ar aplēsēm pēdējā gada laikā kaņepes ir lietojuši aptuveni 23 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 6,8 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem. Aprēķini par lietošanu pēdējā mēneša laikā aptver iedzīvotājus, kas lieto šīs narkotikas regulārāk, tomēr tas nenozīmē, ka ik dienas vai intensīvi. Saskaņā ar aplēsēm iepriekšējā mēneša laikā šīs narkotikas ir lietojuši apmēram 12,5 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 3,7 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem.

Kaņepju lietotāji galvenokārt ir jaunieši (15–34 gadus veci), un kaņepju lietošana pēdējā gada laikā kopumā visvairāk bija izplatīta 15–24 gadus vecu iedzīvotāju vidū.

Šīs un citas aplēses būtībā ir zīlēšana, un šāda datu neuzticamība ir kārtējais aizlieguma rezultāts. Es ziņojumā neatradu neko par konkrētām apsekojumu metodēm, uz kurām ir balstīti šie skaitļi, tāpēc nevaru teikt vairāk. Es gribēju atrast arī informāciju par to, cik lielu daļu kaņepju lietotāju uz ārstniecības iestādēm nosūta kriminālās tiesvedības sistēma, bet neatradu. Tas ir svarīgi, jo kopējais pacientu skaits bieži tiek minēts kā piemērs tam, ka kaņepes izraisa problēmas, bet īstenībā daudzi cilvēki tiek nosūtīti piespiedu kārtā, lai izvairītos no soda, un vienīgā viņu problēma ir ar likumu, nevis kaņepēm. Piemēram, ziņojumā bija minēts, ka Francijā kaņepju klīnikās pusei pacientu nav iespējams diagnosticēt atkarību vai pārmērīgas lietošanas simptomus, un biežāk tā notiek ar pacientiem, kas tur nav nokļuvuši pēc savas iniciatīvas.

EMCDDA ir salīdzinoši draudzīga institūcija, ja runa ir par zinātni un pierādījumiem, tāpēc tā ir kritiska par esošo praksi, kurā pārāk liela loma ir ideoloģijai:

Narkomānijas ārstniecība bieži pārāk lēni ir pārņēmusi zinātniski pārbaudītas metodes savā klīniskajā praksē. Opioīdu aizvietotājterapijas nepietiekamā izmantošana vairākās Eiropas valstīs un apstākļu pārvaldības retā piemērošana kokaīna atkarības ārstniecībā ir daži piemēri, kas raksturo šādu zinātnes neatbilstību praksei. [..]

Salīdzinoši maz pētījumu ir vērtējuši mērķorientēto iejaukšanās pasākumu efektivitāti attiecībā uz kaņepju lietotājiem, neraugoties uz ārstniecības pieprasījumu skaita pieaugumu. Pētīti ir gan farmakoterapeitiskie, gan psihosociālie iejaukšanās pasākumi, tomēr rezultāti nav pārliecinoši. Nesen publicētā informācija par nejaušās kontroles eksperimentu, kurā novērtēja motivējošās intervijas efektivitāti, salīdzinot ar informēšanu un konsultēšanu, neatklāja būtiskas atšķirības attiecībā uz kaņepju lietošanu. [..] Nesen tika publicēti divi pētījumi par kaņepju atkarības farmakoterapiju; un neviens no tiem nebija sniedzis būtiskus rezultātus.

Nākošo daļu vajag atcerēties kontekstā ar “Dienas” publicētajiem rakstiem un Jāņa Strazdiņa izteikumiem, kas izcēla marihuānas lietošanas saistību ar garīgās veselības traucējumiem, lai gan pierādījumi tādu viedokli īpaši neatbalsta:

Kaņepju lietošanas saistība ar depresiju un pašnāvībām vēl nav līdz galam noskaidrota. Kaņepju ietekme uz kognitīvajām spējām un tās atgriezeniskums vēl nav skaidrs. [izcēlums mans — Lilita] Regulāra kaņepju lietošana pusaudža gados var nelabvēlīgi ietekmēt gados jauno pusaudžu garīgo veselību, un ir pierādījumi, ka palielinās psihozes simptomu un traucējumu rašanās risks, kas pieaug līdz ar lietošanas biežumu.

Kaut arī ar kaņepju lietošanu saistītais individuālais risks ir zemāks nekā heroīna vai kokaīna gadījumā, veselības problēmas pastāv, un saistībā ar lietošanas plašo izplatību kaņepju ietekme uz sabiedrības veselību var būt būtiska. Īpaša uzmanība kaņepju lietošanai ir jāpievērš, kad to dara pusaudži un cilvēki ar garīgās veselības problēmām. Bieža kaņepju lietošana, lietošana ilgos laika periodos, transportlīdzekļa vadīšanas laikā vai veicot citas potenciāli bīstamas darbības — tās ir situācijas, kas izraisa papildu bažas.

Man šķiet, ka ir liela atšķirība starp EMCDDA piesardzīgo un zinātniski pamatoto toni un to, kā tas tika atspoguļots “Dienā”. Cita starpā, EMCDDA viedoklis saskan arī ar to, kas iepriekš ir rakstīts Aizliegtajā Auglī.

Jānis Strazdiņš legalizācijas kustību Latvijā skaidro ar Sorosa ietekmi

ES Māja vakar ir publicēts raksts par legalizācijas kustību, kurā ir pieminēts arī Aizliegtais Auglis. Viens cilvēks rakstā ir sašutis, ka par legalizāciju vispār pastāv diskusija, jo viņam viss ir skaidrs tāpat, un kāda psihoterapeite apgalvo, ka “zālītes lietošanas sekas ir briesmīgas” (laikam tāpēc tā ir tik populāra), bet man interesants šķita Saeimas deputāta un narkologa Jāņa Strazdiņa viedoklis:

Soross grib atvērt jaunu atkarības vielu tirdzniecības tīklu, ir liela interese nopelnīt. Viņu maz interesē veselības un morāles jautājumi, bet gan tas, kādu summu viņš iegūs ar savām mahinācijām. Laikam kāda daļa no viņa naudas peld arī uz Latviju.

Es arī varētu paziņot, ka Jāni Strazdiņu ir uzpircis alkohola lobijs, un tam būtu tikpat daudz pierādījumu. Tas patiesībā būtu ticamāk par ideju, ka Sorosa fonds ir sācis slepeni maksāt Jurģim Liepniekam, lai viņš savā Twitter kontā aizstāvētu legalizāciju. Strazdiņš savas aizdomas balsta tikai nepatikā pret Džordžu Sorosu un tajā, ka Soross pēdējā brīdī ziedoja miljonu dolāru Kalifornijas referenduma atbalsta kampaņai.

Par marihuānu Strazdiņš domā šādi:

Ziemeļu tautām nav vajadzīga šāda viela. Esam krietni ieturētāki, noslēgtāki, mums nevajag vielu, kas izraisa psihiskas problēmas, rada psihes izmaiņas, kas robežojas ar interešu zudumu, motivācijas zudumu, noslēgtību, tukšu fantazēšanu, bezdarbību, rada sarūkošas darba un prāta spējas, kā arī nožēlojamu sociālo stāvokli. Marihuāna atkarību neizraisa tik strauju kā heroīns, kokaīns vai amfetamīns, taču tās lietošanas sekas ir daudz psihisku traucējumu. Turklāt marihuāna izdalās ļoti lēni — apmēram astoņas dienas. Ja cilvēks to katras brīvdienas smēķē, tad principā visu laiku atrodas vielas ietekmē.

Man šķiet, ka viņa izteikumi atklāj autoritāru attieksmi, jo brīvas sabiedrības kontekstā viena cilvēka subjektīvajam viedoklim par kādas lietas vērtību nebūtu vietas diskusijā par aizliegšanu vai atļaušanu. Piemēram, man patīk marihuāna, un es domāju, ka Strazdiņa apraksts par tās iedarbību ir naivs, bet tas nav arguments par labu likumu reformai, tāpat kā mana nepatika, teiksim, pret tabaku nav iemesls to aizliegt citiem. Tā vietā marihuānu vajadzētu atļaut, jo aizliegums neņem vērā tirgus ekonomikas, cilvēku dabas un zinātnisko realitāti un attiecīgi nepamatoti pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi un veselību, iznieko līdzekļus un izraisa lieku korupciju, neiecietību un citas problēmas.

Ar zinātnisko realitāti es domāju to, ka Strazdiņa un citu biedējošie izteikumi par hroniskas marihuānas lietošanas ilgtermiņa ietekmi uz garīgo veselību balstās selektīvā pieejā zinātniskajiem pierādījumiem un maldinošā valodas lietojumā. Ir pētījumi, kas tikai parāda marihuānas saistību ar psihiskiem traucējumiem, un ir pētījumi, kas norāda uz marihuānu kā cēloni, bet ir arī ne mazāk vērā ņemami pētījumi, kas norāda uz pretējo. Zinātniski tas joprojām ir atvērts jautājums, vai, kā un cik bieži marihuāna var būt cēlonis garīgām slimībām, un Strazdiņa vienpusējā pieeja aicina domāt, ka to ietekmē morāle, politika vai citi subjektīvi apstākļi. Tas pats attiecas uz veidu, kā viņš pasniedz marihuānas ietekmi uz psihi kā saslimšanu pašu par sevi. Piemēram, ¼ Satori diskusijā viņš runāja par marihuānas izraisītu “amotivācijas sindromu”, bet tā nav atzīta psihiatriska slimība, un Pasaules Veselības organizācija to skaidro drīzāk kā hronisku marihuānas ietekmi. Citiem vārdiem, tu esi “slims” tikai tik ilgi, kamēr tev asinīs ir marihuānas aktīvās vielas.

Runājot par marihuānas ilgstošo ietekmi, Strazdiņš noklusē, ka tā strauji vairs nav manāma. Marihuānas aktīvās vielas vielmaiņas procesā tiek pārstrādātas par neaktīviem blakusproduktiem, un parasti tas ir stundu jautājums līdz manāma ietekme izbeidzas. Daļa no šīm vielām un blakusproduktiem uzsūcas taukos un izdalās atpakaļ asinīs ilgstošā laika posmā, bet pat regulāros marihuānas lietotājos tas nenozīmē, ka viņi vienreiz nedēļā var lietot marihuānu un visu nedēļu just tās pēdas, un vēl mazāk to var just Jānis Strazdiņš no malas.

Ar maldinošu valodu es domāju to, ka vielas var būt kaitīgas, un tās vienalga var būt iespējams lietot bez kaitīgām sekām. Piemēram, par alkoholu ir droši zināms, ka tas var izraisīt psihozi, bet tas acīmredzami nenozīmē, ka to varētu diagnosticēt visiem alkohola lietotājiem. ¼ Satori diskusijā Strazdiņš apstiprināja, ka to apzinās, bet viņš un citi vienalga regulāri neierobežo apgalvojumus par marihuānas lietošanas riskiem, un tas rada iespaidu, ka to vispār nevar lietot bez kaitīgām sekām.

Pēc ¼ Satori diskusijas noskatīšanās un šiem komentāriem manī ir nostiprinājies iespaids, ka Strazdiņš patiešām nav kompetents runāt par marihuānu. Diskusijā viņš nevarēja atbildēt, kāds ir relatīvais marihuānas atkarības risks, lai gan citās valstīs par to ir veikti un publicēti pētījumi, un viņš būtībā apgalvoja, ka marihuāna neizraisa paģiras, jo tā un tās blakusprodukti šķīst taukos un tāpēc ilgstoši izdalās no organisma. Patiesībā marihuāna neizraisa paģiras, jo tai neseko tik strauja dehidrācija kā pēc alkohola lietošanas, un tā un tās vielmaiņas blakusprodukti gandrīz nemaz nav indīgi organismam, atšķirībā no alkohola.

Pirms laika es rakstīju par LR1 diskusiju ar Tatjanu Justu, kas ir Jāņa Strazdiņa kolēģe, bet es nepieminēju, ka starp mums ir bijusi sarakste. Konteksts šeit nav tik svarīgs, bet es gribu teikt, ka sarakste pārtrūka, jo mani aizskāra tas, cik noniecinoša bija viņas attieksme, nešķirojot marihuānas lietotājus. DSM-IV psihiatrijas diagnožu rokasgrāmatā, kas plaši tiek uzskatīta par standartu, atkarībai ir konkrēti kritēriji. Rupji sakot, atkarīgie ir tie, kam ir nepārvarama tieksme turpināt lietot vielas, neskatoties uz konkrētu kaitīgu ietekmi. Man šķiet, ka narkologi kā Justa un Strazdiņš ir tik bieži atkārtojuši dežūrfrāzes par marihuānas kaitīgumu, ka viņiem ir zudusi īsta izjūta par apstākli, ka tā ir kaitīga tikai daļai cilvēku. Tas izskaidro to, kāpēc viņi šīs robežas it kā apzinās, ja jautājums tiek uzdots tieši, bet tik bieži lieto tādu valodu, it kā riski būtu absolūti. Piemēram, no šīs relatīvo risku izjūtas trūkuma rodas aicinājumi “ārstēt no marihuānas”, kā “Diena” piedēvē Volfgangam Gecam. Tādā skatījumā marihuāna patiešām vienmēr kaitē garīgajai veselībai, jo tas ir ietverts psihoaktīvas vielas definīcijā.

Piemērs sliktam žurnālismam par marihuānu un šizofrēniju no Diena.lv

Drukas kļūdas oriģinālajā rakstā

Diena.lv šorīt ir publicēts raksts ar nosaukumu “Zālītes pīpēšana — ceļš uz šizofrēnijas izpausmēm”, un es gribu to izmantot kā piemēru sliktam žurnālismam, kas atsaucas uz izplatītām bailēm, bet nepienes noderīgu informāciju, kas palīdzētu saprast marihuānas saistību ar garīgajām slimībām. Tiek minēti mediķi, kas esot pret legalizāciju, jo psihiatrijas nodaļās viņiem esot jāarstē hroniski zāles lietotāji, kuriem smadzenēs esot radušās “šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas”. Par “līdzīgiem veselības traucējumiem” esot rakstīts arī nekonkrētos “ārvalstu pētījumos”. Tiek citēts Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra (EMCDDA) vadītājs Volfgangs Gecs, kurš vienkārši atkārto, ka marihuāna esot saistīta ar psihozēm, un tāpēc esot nepieciešama “ārstēšana no marihuānas”. Viņam īpašas raizes darot tas, ka marihuānas lietošana esot tik izplatīta, un četri miljoni eiropiešu to lietojot ikdienā. Beigās tiek minēta arī narkoloģe Astrīda Stirna, kas saka, ka “psihiatrijas nodaļās ir ievietoti pacienti, kuriem ir šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas,” un vēl viņa skaidro, ka izmaiņas no marihuānas lietošanas var sajaukt ar garīgajām slimībām, tāpēc katrs gadījums ir īpaši jāvērtē.

Sausais atlikums no raksta ir tāds, ka pastāv kaut kāda saistība starp marihuānu un garīgu saslimšanu, un to atbalsta noteiktas autoritātes un kaut kādi pētījumi. Tajā pašā laikā nav paskaidrots, ka saistībai nav noteikti jābūt cēloņsakarīgai, un var būt tā, ka šizofrēnijas slimnieki izvēlas lietot marihuānu, jo viņiem liekas, ka tā palīdz. Var būt tā, ka marihuāna paātrina slimības gaitu, bet neizraisa to veselos cilvēkos. Var būt tā, ka hroniska marihuānas lietošana paaugstina šizofrēnijas risku tikai jauniešos. Tas ir problemātisks jautājums, un par to ir plaša zinātniskā literatūra, kas aizstāv dažādus skaidrojumus. Piemēram, Volfgangs Gecs uztraucās par to, ka tik daudzi lieto marihuānu, bet Austrālijā 2003. gadā ir publicēts pētījums, kurā ir minēts, ka pēdējos 30 gados šizofrēnijas diagnožu skaits ir palicis vienmērīgs, lai gan marihuānas izplatība ir strauji augusi. Britu psihiatrijas žurnālā šogad ir publicēts pētījums par to, ka šizofrēnijas slimnieki ir jūtīgāki uz marihuānas iedarību un tās izraisītās izjūtas novērtē labāk kā veseli cilvēki. Vēl šogad ir publicēts pētījums par to, ka šizofrēnijas slimniekiem marihuānas iedarbība uzlabo atmiņu un spēju koncentrēties, atšķirībā no veseliem cilvēkiem. Marihuāna kā tāda ir pazīstama kā viena no drošākajām terapeitiski iedarbīgākajām vielām, un ir virkne pētījumu par tās neiroprotektīvajām un dažos gadījumos neiroģeneratīvajām īpašībām. Tas nenozīmē, ka tā nevar būt kaitīga citos veidos, bet nozīmē, ka tās kaitējums nav pašsaprotams, un it īpaši tādas slimības kā šizofrēnija gadījumā, kas ir saistīta ar plašiem bojājumiem dažādās smadzeņu daļās. Visplašāk presē atspoguļotie pētījumi, kas uzrāda šizofrēnijas risku, runā tikai par hronisku lietošanu no agra vecuma, un ar vecumu šis risks strauji rūk. Iespējams, ka “šizofrēnijai līdzīgas izmaiņas smadzenēs” Diena.lv rakstā atsaucas uz diviem pētījumiem, kuros tika salīdzināta smadzeņu aktivitāte marihuānas lietotājos un šizofrēnijas slimniekos, un tika atklāta līdzība, bet tas pats par sevi vienalga nenorāda uz cēloņsakarību. Ir arī pētījums, kas meklēja, bet neatrada īpašas marihuānas izraisītas strukturālas izmaiņas jauniešu smadzenēs.

Tas ir acīmredzami sarežģīts temats, un man pagaidām liekas, ka droši var teikt tikai to, ka no marihuānas vajadzētu atturēties šizofrēnijas slimniekiem, jo tas var pasliktināt prognozi, un visiem citiem vismaz līdz 18 vai 19 gadu vecumam. Nav pārliecinošu pētījumu, kas liecinātu par to, ka risks saslimt būtu arī veseliem pieaugušajiem, un ir pierādījumi par pretējo. “Dienas” lasītāji gan par to neuzzinās un varbūt tikai būs mazliet vairāk iebiedēti par marihuānu kā tādu. Pirmais raksta komentārs bija par to, ka “inde paliek inde”, un tas ir divkārt ironiski, jo visa toksikoloģijas zinātne balstās uz atziņas, ka indīgums ir atkarīgs no devas, un konkrēti marihuānai manāma toksiska ietekme uz organismu sākas tikai ar gandrīz nesasniedzamām devām, tāpēc nav neviena zināma gadījuma, kurā kāds būtu miris no marihuānas pārdozēšanas. Atšķirībā, piemēram, no aspirīna vai alkohola, kas regulāri izraisa nāves no aknu slimībām un pārdozēšanas.

Diena.lv dzēš bloga ierakstu par Sativex

Es atcerējos, ka gribēju uzrakstīt par to, kā Diena.lv no saviem blogiem izdzēsa rakstu par Sativex.

Man uz laiku bija ideja, ka varētu rakstīt Aizliegto Augli tur, bet katram gadījumam dublēt visus ierakstus arī šeit. Es izlasīju Diena.lv blogu noteikumus, un izskatījās, ka es tā drīkstu darīt. Turklāt Diena.lv īpaši izceļ deklarāciju, ka viņi iestājas par vārda brīvību.

Pirmais ieraksts, ko es pievienoju, bija par Sativex jeb aerosolu ar kaņepju ekstraktu. Tas bija aktuāls temats, jo Sativex nesen tika apstiprināts lietošanai Apvienotajā Karalistē, un tas ir vienīgais medicīniskās marihuānas paveids ar standartizētu sastāvu. Mans galvenais avots bija Reuters ziņa, un es to nedaudz papildināju.

Raksts paguva savākt salīdzinoši daudz komentārus, un tajos cilvēki uztraucās par “narkotiku propagandu” un britu regulatora lēmumu atļaut šīs zāles skaidroja ar sazvērestību. Tad to pēkšņi izdzēsa, un  es aizsūtīju pieklājīgu epastu ar jautājumu par iemeslu, bet nesaņēmu atbildi.

ASV prese asi kritizē līdzšinējo narkotiku apkarošanas politiku, sauc to par izgāšanos

Aģentūra Associated Press (AP) pirms pāris nedēļām izplatīja rakstu ar nosaukumu “ASV karā pret narkotikām nav sasniegts neviens no uzstādītajiem mērķiem”. AP ir viena no lielākajām ziņu aģentūrām, kuras saturs tiek pārpublicēts tūkstošiem dažādu ASV laikrakstu, TV kanālu un citur. Tās izplatītais ziņojums ir plaša un kritiska analīze par pēdējiem 40 gadiem kopš tika pastiprināti pūliņi izskaust narkotiku lietošanu. Pa šo laiku ASV narkotiku apkarošanas budžets ir palielinājies 31 reizi, ierēķinot inflāciju, un kopā ir iztērēts viens triljons (1 ar 12 nullēm, tūkstots miljardu) dolāru, bet risināmās problēmas ir tikai saasinājušās. Federālās valdības galvenais atbildīgais par narkotiku stratēģiju, “narkotiku cars” Džils Kerilkovskis (Gil Kerilkowske) arī atzīst, ka “kopumā ņemot, [karš pret narkotikām] nav bijis veiksmīgs”.

Kerilkovska priekšgājējs šajā amatā tiek citēts pārmetam, ka nevar jau tā būt, ka tik daudz pūļu būtu izniekotas. Pēc tādas pašas loģikas nevarētu arī būt, ka Padomju savienība sabruka, lai gan nodarbināja tik daudz cilvēku.

Šis ziņojums nāca pāris dienas pēc tam, kad tika laists klajā arī Obamas administrācijas budžets narkotiku apkarošanai 2011. gadā. Obama bija iepriekš apsolījis izturēties pret narkotikām vairāk kā pret veselības aprūpes problēmu, bet jaunajā plānā lielākā daļa līdzekļu joprojām ir veltīta tiesībsargājošajām iestādēm, tāpat kā visus iepriekšējos gadus.

Visredzamākās pozitīvās Obamas ieviestās izmaiņas ir atbalsts adatu apmaiņas programmām un apturētas kratīšanas medicīniskās marihuānas aptiekās štatos, kur to ir atļauts iegādāties ar ārsta recepti. ASV federālajā līmenī marihuāna joprojām ir I sarakstā starp vielām, kurām it kā nav medicīniska pielietojuma, bet 14 štatos valdība ir atzinusi, ka marihuānai ir noderīgs terapeitisks efekts,[1] un šādas izmaiņas solās tikt ieviestas arvien plašāk. Buša laikā federālā valdība un tās Drug Enforcement Administration neņēma vērā štatu likumus, bet tagad tā var vērsties pret legālajām aptiekām tikai pēc vietējo varas iestāžu lūguma.

Starp citu, pēdējie 3 ASV prezidenti ir atzinuši, ka jaunībā ir izmēģinājuši marihuānu. Rakstā ir minēts tikai Obama, bet tas pats ir zināms arī par Bušu un Klintonu. Klintons gan teica, ka “neesot ievilcis dūmus”. Kad Obamam kāds žurnālists pajautāja, vai viņš arī nav ieelpojis, atbilde bija, ka citādi no tā nebūtu bijis jēgas.[2]

Kerilovska vadītā organizācija, kas ir atbildīga par narkotiku apkarošanu, jeb Office of National Drug Control Policy (ONDCP) reaģēja ātri, un viņu atbildi ar Transform fonda (svarīga narkotiku likumu reformu organizācija) komentāriem var izlasīt šeit. ONDCP iebilst, piemēram, ka AP nav apskatījusi, vai alternatīvas apkarošanai vispār var būt iedarbīgas, bet Transform norāda, ka viņu pašu stratēģijas efektivitāte sistemātiski nav tikusi izvērtēta, un citē atbalstam ASV Nacionālo zinātņu akadēmiju. Vēl Transform sniedz piemērus valstīm un atsevišķiem štatiem, kas demonstrē, ka ir iespējamas labākas pieejas par līdz šim piekopto.

AP raksts beidzas ar Department of Homeland Security sekretāres viedokli, ka karš pret narkotikām ir jāsaglabā, jo uz kārts likts ir pārāk daudz, lai padotos. Līdzīgas domas no dažādām autoritātēm izskan bieži, bet šīs autoritātes neņem vērā, ka gandrīz neviens neaizstāv ideju, ka vajadzētu vienkārši atmest ar roku pūliņiem ierobežot narkotiku izplatību. Tā vietā, reformu organizācijas vēlas likumus, kas mazinātu esošās pieejas postu, neatņemot tik daudz cilvēkiem brīvību, neuzdāvinot narkotiku apriti ar tās mākslīgi augsto peļņu organizētajai noziedzībai un nepadarot bīstamās vielas vēl bīstamākas.

Latvijai ASV narkotiku politika ir svarīga, jo ASV šo politiku eksportē pa visu pasauli, sniedzot finansiālu atbalstu ANO un atsevišķām valdībām un izdarot spiedienu sekot viņu paraugam. Tas, cik labs piemērs tas ir, paliek atklāts jautājums, jo ASV ir līdere narkotiku patēriņa un ar to saistīto nāvju un noziedzības ziņā. Tā ir valsts, kas var atļauties pa īstam karot savus ideoloģiskos karus, un tas ir nonācis tik tālu, ka tagad ikdienā parasto narkotiku lietotāju apkarošanā tiek izmantotas specvienības, novedot pie simtiem traģēdiju. Šīs traģēdijas ir apkopojis KATO institūts, un es īpaši iesaku aplūkot viņu izveidoto karti. Tajā var šķietami nebeidzami izvēlēties nejaušus notikumus un gandrīz katru reizi tas būs kaut kas šokējoši netaisnīgs.

Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ASV spiedienam bija veids, kā viņi panāca, ka Meksika uz laiku atcēla 2006. gadā pieņemtās izmaiņas savos narkotiku likumos, kas padarīja tos liberālākus. Šīs izmaiņas tika atjaunotas 2009. gadā, un tas notika daļēji tāpēc, ka iespaids, ka ASV var diktēt Meksikas valdībai likumus, izraisīja Meksikas sabiedrībā protestus.[3]

Latīņamerikas valstu valdības kopumā izrāda pazīmes, ka viņiem trūkst ticības, ka šādu karu ir iespējams uzvarēt. Narkotiku lietošana pēdējā laikā ir tikusi dekriminalizēta Meksikā, Argentīnā un Kolumbijā,[4] ieliekot tās vienā grupā ar Čīli un Venecuēlu, un šim piemēram grasās sekot arī Brazīlija un citas valstis. ASV līdzšinējā stratēģija šajā reģionā tiek aprakstīta, atsaucoties uz “balona efektu“, ka narkotiku ražošana apkarošanas rezultātā tiek tikai pārvietota no vienas valsts uz citu, prasot augstas izmaksas un daudzus cilvēku upurus procesā. Pieprasījums no samazināta piedāvājuma nemainās, tāpēc iespējas nopelnīt kļūst lielākas, un tirgus aizpilda radušos tukšumu, radot nebeidzamu ciklu. Viens no šī cikla efektiem ir vardarbība narkotiku karteļu iekšienē un starpā, kad tie tiek atstāti bez vadības, jo cilvēki stāv rindā, lai aizvietotu noķertos vai nogalinātos līderus, un viņiem savu domstarpību risināšanai tiesu vietā ir pieejami tikai ieroči. Tāda procesa galvenais cēlonis ir mākslīgi lielās peļņas, ko šajā biznesā rada aizliegums. Tās ir tik lielas, ka pat bailes no nāvessoda neattur kontrabandistus valstīs, kur to var piepriest. International Harm Reduction Associtation (IHRA) nesen publicēja ikgadējo ziņojumu par ar narkotikām saistīto nāvessodu izpildi pasaulē, un tajā ir minēts, ka tie veido lielāko daļu no visiem nāvessodiem. Latvijas komentētāji reizēm ar ilgām izsakās par šādu bardzību, jo viņiem šķiet, ka tā var izskaust problēmu, bet sodu skaits tam skaidri runā pretī. Viss, ko panāk šādi likumi, ir cilvēka pamattiesību mīdīšana ar kājām.

Atgriežoties pie AP ziņojuma, Latvijas medijus tas praktiski nav sasniedzis. Cilvēkiem, kas neseko ārzemju avotiem, var rasties iespaids, ka legalizācija ir tikai šaurās aprindās apspriests temats, bet citur tas tiek arvien biežāk iztirzāts meinstrīma presē, televīzijas raidījumos un tamlīdzīgi. Tās ir tendences, kurām man droši vien būtu jāvelta atsevišķs ieraksts, jo tur ir daudz, ko teikt.

Oficiālo ekspertu komentāri par legalizāciju

Stāstu par Jurģa Liepnieka atbalstu marihuānas legalizācijai vēlāk pārņēma arī kasjauns.lv un mango.lv, nepasakot nekā jauna, ja neskaita, ka mango.lv raksta kategorija “Linča Tiesa” man šķiet uzjautrinoša. Savukārt Diena.lv un db.lv ļāva iesvērties diskusijā ortodoksijas pārstāvjiem:

[Liepnieka] ierosinājumu asi kritizē Veselības ministrijas galvenā speciāliste narkoloģijā Astrīda Stirna, kā arī Saeimas deputāts, narkologs Jānis Strazdiņš, norādot, ka ekonomisko situāciju valstī uzlabos akcizēto preču nodokļu iekasēšanas efektivizēšana, bet par «zālītes» legalizēšanu jāaizmirst.

Vai es pareizi saprotu, ka pietiks ar “nodokļu iekasēšanas efektivizēšanas uzlabošanu”, lai valstij vairs netrūktu naudas un tā varētu atteikties no papildu ienākumiem? Tā jebkurā gadījumā pat nav Liepnieka ierosinājuma kritika, jo viņš nepiedāvā izvēlēties starp vienu vai otru, bet droši vien ir par abiem.

Vēl rakstā:

«Tas ir absurds! Valstis, kuras tam ir gājušas cauri, ir nonākušas pie secinājuma, ka narkotiku legalizēšana nav vajadzīga,» norāda daktere A. Stirna, atgādinot, ka aptuveni 80% heroīna lietotāju kādreiz ir sākuši ar it kā nevainīgu «kāsīša uzvilkšanu» un ka ik mēnesi Holandē no legalizētās narkotikas lietošanas mirst vidēji 30 cilvēki.

Pirmā ANO konvencija pret narkotikām pēc ASV iniciatīvas tika ieviesta 1961. gadā un 70. gados ASV sāka aktīvi apkarot narkotiku ražošanu pāri savām robežām. Nav godīgi teikt, ka visas valstis būtu “nonākušas pie secinājuma”, ja tās pamudināja starptautisks spiediens un ārzemju propaganda, turklāt bieži vien laikā, kad marihuāna vēl bija jaunums. Drīzāk zīmīgi ir tas, ka narkotiku likumi par spīti visam pamazām tiek liberalizēti, un pēdējos 10 gados izmaiņas ir veiktas pārāk daudz valstīs, lai šeit uzskaitītu. Vistuvāk marihuānas legalizācijai ir tā pati Holande, kuru uz to pamudināja “smago narkotiku” (piemēram, heroīna) atkarīgo skaita kāpums. Legālas marihuānas aprites ieviešanas mērķis bija norobežot marihuānas lietotājus no dīleriem, kuri tiem varētu pārdot arī kaut ko bīstamāku, un tas ir nesis augļus. European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction (EMCDDA) publicētajos datos par 2007. gadu Holandē parādās tikai 99 ar jebkādu narkotiku lietošanu tieši saistītas nāves,[1] kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā.[2] Vairums valstu, kurās ir stingri likumi, nevar lepoties ar šādu statistiku. Nīderlandē ir arī stabils smago narkotiku lietotāju skaits, kuru vidējais vecums tikai palielinās, tātad jauni cilvēki nesāk tās lietot. Savukārt Latvijā pēdējie pieejamie dati liecina, ka no opiātiem atkarīgo paliek arvien vairāk.

Runājot par nāvēm, letālā deva no marihuānas galvenās aktīvās vielas THC ir tik augsta, ka smēķējot to praktiski nav iespējams sasniegt.[3] Pasaules medicīnas literatūrā nav zināms neviens gadījums, kad kāds būtu miris no marihuānas pārdozēšanās. Tā ir viena no kopumā drošākajām iedarbīgajām vielām, ko cilvēks var lietot. Ziņas par kaut vai dažiem marihuānas izraisītiem nāves gadījumiem būtu starptautiska sensācija. Es nezinu, no kurienes Stirna ir ņēmusi skaitli 30, bet tas ir pasniegts maldinoši. Iespējams, ka runa ir par jebkuru nāves gadījumu, kad mirušais ir iepriekš lietojis marihuānu.

Faktam, ka pirms heroīna vairums izmēģina pīpēt zāli, ir vairāk par vienu iespējamu skaidrojumu. Aizlieguma aizstāvjiem visizdevīgāk ir teikt, ka marihuāna ar laiku rada toleranci un vairs neapmierina atkarību, tāpēc ir jāmeklē kaut kas stiprāks. Tajā pašā laikā paliek neatbildēts, kāpēc to dara tieši marihuāna, lai gan alkohols un nikotīns izraisa atkarību ievērojami lielākai daļai lietotāju, to abstinences sindromi ir smagāki, un šīs abas vielas tiek lietotas daudz plašāk. Zināmie atšķirīgie skaidrojumi, kas vainu uzliek pašam aizliegumam, ir šādi:

• marihuānas pieredze padara lietotājus ciniskākus pret oficiālo informāciju par heroīna riskiem, jo kļūst skaidrs, ka marihuānas gadījumā tie ir būtiski pārspīlēti;
• melnā tirgus situācijā heroīns tiek izplatīts kopā ar marihuānu;
• aizlieguma dēļ marihuānas cena ir mākslīgi augsta, bet kvalitāte nav uzraudzīta, tāpēc ar laiku ar to patiešām var nepietikt.

Lai kā nebūtu, tas ir sarežģīts jautājums, un vietējo ekspertu viedokļi ļoti bieži rada iespaidu, ka viņi nav gatavi par to runāt. Ja “Kas Notiek Latvijā” izvēlētos diskutēt par legalizāciju, viņiem vienkārši nebūtu, ko uzaicināt, lai sanāktu līdzsvarota diskusija, nevis aizliedzēju “atbalss kambaris”. Pasaules tendences droši vien pamazām sasniegs arī mūs un parādīsies pirmie īstie legalizācijas “čempioni” un organizēts atbalsts, bet jautājums ir par to, cik drīz tas notiks.

Šķēršļi marihuānas legalizācijai Latvijā

Twitter un citur šodien valdīja neliels satraukums par to, ka Jurģis Liepnieks ir paudis atbalstu marihuānas legalizācijai Latvijā. Man tas lika tikai priecāties, ka vēl kādam bez Jura Kažas pietiek drosmes atklāti kritizēt esošo kārtību, jo lielā daļā sabiedrības šī tēma ir tabu un esošā pieeja marihuānai tiek uzskatīta par vienīgo iespējamo. Piemēram, “Apollo” redakcija to uzskata par tik jocīgu ziņu, ka tā ir bez īpašiem komentāriem jāpublicē izklaides sadaļā. Es būtu cerējusi, ka viņi varētu vismaz palūgt Liepnieku paskaidrot savu viedokli, jo Twitter tomēr ir 140 zīmju ierobežojums, bet viņiem tas nav šķitis nepieciešams. Tā vietā raksts sastāv gandrīz tikai no citātiem, ekrānšāviņa un frāzes “domu graudi”, kas kontekstā skan izsmējīgi.

Pat ja vairumam šāda doma pirmajā brīdī šķitīs neprātīga, marihuānas legalizācija patiesībā ir sasniedzams ilgtermiņa mērķis. Es saku ilgtermiņa, jo nav tik vienkārši, kā Liepnieks raksta:

@JurgisLiepnieks Lai dekriminalizētu marihuānu, referendums nav vajadzīgs. Saiema var izdarīt ceturdien dažus grozījumus un pirmdien mums ir mazā Amsterdama

Pirmkārt, dekriminalizācija un legalizācija ir izplūduši jēdzieni, ko ir vērts paskaidrot. Ar dekriminalizāciju parasti saprot personīgās lietošanas pārvēršanu par administratīvo pārkāpumu kriminālpārkāpuma vietā, un tā neattiecas uz izplatīšanu. Savukārt legalizācija parasti nozīmē regulēta tirgus izveidi, kurā iepriekš aizliegtās narkotikas var tikt legāli izplatītas.

Latvijā jau pastāv ierobežota marihuānas dekriminalizācija, jo Krimināllikuma 253. pantā par maziem apmēriem personiskajām vajadzībām, ja tu tos nepārvadā, nepārsūti, neizgatavo un tevi gada laikā nepieķer atkārtoti, ir paredzēts izņēmums.[1] Apmērus, pēc kuriem iestājas kriminālatbildība marihuānas un citu vielu gadījumā, nosaka likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 2. pielikums.[2] Jāpiezīmē, ka noteiktie apmēri ir niecīgi, jo, teiksim, žāvētas marihuānas gadījumā tas ir tikai 1 grams, bet nežāvētas tie ir 5 grami. Salīdzinājumam, citās Eiropas valstīs mazs apmērs ir vidēji līdz pieciem gramiem žāvētas marihuānas, un, piemēram, Čehijā tas ir dekriminalizēts līdz pat 15 gramiem. Dažās valstīs apmērs pat tiek mērīts nevis pēc kopējā svara, bet pēc aktīvās vielas THK koncentrācijas, kas ir objektīvāks rādītājs. Pilnu sarakstu ar likumos noteiktajiem apmēriem citās Eiropas valstīs publicē European Legal Database on Drugs (ELDD).[3]

Krimināllikuma 256. pants nosaka, ka par kaņepju sēšanu un audzēšanu ar mērķi iegūt marihuānu nepienākas kriminālsods, ja tā nav veikta atkārtoti gada laikā vai lielās platībās. Kaņepju ražas novākšana gan droši vien tiek uzskatīta par marihuānas izgatavošanu, tāpēc par to ir paredzēta kriminālatbildība ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem un ilgstošu policijas kontroli. Ja tas tiek darīts iepriekš vienojoties un dalot pienākumus jeb “grupā”, vai ja tas tiek darīts lielos apmēros, sods ir pavisam bargs, un brīvība tiek atņemta uz ne mazāk kā uz pieciem gadiem. Lieli apmēri marihuānas gadījumā būtu 100 grami, ja tā ir žāvēta, un 1 kilograms, ja nav.

Izņēmumi par personiskajām vajadzībām 253. pantā vairs nav spēkā brīdī, kad marihuāna ir jebkādā veidā nodota cita cilvēka īpašumā jeb “realizēta”, kā arī uz saņēmēju tādā situācijā attiecas panti par iegādāšanos, pat ja tā ir dāvana vai cienasts.[Tiesu prakse krimināllietās. Tiesu nolēmumi un Dr.iur. V.Liholajas komentāri, 2002. g.]

Rezumējot, ja tu vismaz gadu neesi par to sodīts un tev mājās glabājas pavisam mazliet marihuānas vai hašiša un tu to nedod citiem, kā arī nekas neliecina, ka būtu nolūks dot, vai, ja tev neatļauti kaut kur aug nedaudz kaņepes, bet tu neesi novācis ražu, — par to droši vien nepienākas kriminālatbildība. Protams, es nevaru būt līdz galam droša, jo man nav atbilstošās izglītības un pieredzes jurisprudencē, tāpēc, lūdzu, neuztveriet to kā autoritatīvu viedokli, bet izmantojiet norādītos avotus.

Attiecībā uz pilnīgu lietošanas dekriminalizāciju, Saeima nevar vienkārši izņemt marihuānu no īpaši bīstamo vielu saraksta, jo Latvijā ir spēkā 1988. gada ANO Konvencijai pret narkotiku un psihotropo vielu nelegālu apgrozījumu, kas pieprasa kriminalizāciju.[4] Vienīgais šajā konvencijā paredzētais izņēmums attiecas uz valstu pamatlikumu, proti, ja marihuānas kriminalizācija būtu pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi. Šo iespēju ir izmantojusi, piemēram, Argentīna, kuras Augstākā tiesa 2009. gadā lēma, ka narkotiku lietošanas un glabāšanas kriminalizācija ir nepamatota iejaukšanās cilvēku privātajā dzīvē.[5] Latvijā jau ir bijusi līdzīga konstitucionāla sūdzība, bet LR Satversmes tiesa atzina, ka indivīda veselības “sabiedriskā vērtība” ir svarīgāka par viņa privātās dzīves neaizskaramību, un ka sabiedrība nevar iztikt bez kriminālsodiem narkotiku lietotājiem.[6]

Pat Nīderlandē nav īstas legalizācijas, un tas ir tieši dēļ starptautiskajiem normatīviem. Pašreizējā kārtība, kas ļauj tur pastāvēt “kafūžiem” ar marihuānu, ir pelēkajā zonā, jo tehniski tas ir pret viņu likumiem, bet tie speciāli netiek ievēroti.[7]

Konkrēti marihuānas atrašanos pirmajā jeb īpaši bīstamo narkotiku sarakstā konstitucionāli ļautu apstrīdēt LR Satversmes 96. pants:[8]

Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

To ierobežo Satversmes 116. pants:

Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Pierādījumu, ka marihuāna ir salīdzinoši nekaitīga gan lietotājiem, gan sabiedrībai, ir vairāk kā nepieciešams, un to apjoms tikai aug. Problēmas var sagaidīt tikai katram desmitajam regulārajam lietotājam, un tās ir vieglāk pārvaramas kā, piemēram, alkoholisma vai nikotīna atkarības gadījumā. Atšķirībā no alkohola un nikotīna, marihuāna neizraisa lietotāju nāvi. Arī tās saistība ar garīgajām saslimstībām nav līdz galam pamatota. Sliktākajā gadījumā marihuāna vismaz nav pelnījusi būt īpaši bīstamo vielu sarakstā kopā ar tādām narkotikām kā heroīns, jo tai ir derīgs un pietiekami drošs medicīnisks pielietojums. Atsauces šiem apgalvojumiem es plānoju pievienot atsevišķā ierakstā.

Atvados cerībā, ka agrāk vai vēlāk atmodīsies pietiekami daudz aktīvu cilvēku, lai beidzot pieliktu punktu uz nepatiesa marihuānas tēla veidotajai kārtībai.