Ko pīpē Aigars Štokenbergs?

Papildināts: Manā Krimināllikuma interpretācijā ir ieviesusies kļūda un drīz tiks publicēts labojums.

Aigars Štokenbergs

Spriežot pēc “Dienā” publicēta raksta, kurā Latvijas tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs aicina padarīt sodus par narkotiku noziegumiem bargākus, lai tie it kā būtu samērīgāki, ir iespējams, ka viņš nav pazīstams ar esošajiem likumiem. Narkotiku likumu bardzību valstu starpā salīdzināt ir sarežģīti, jo tie neseko precīzi vienam modelim un ir kompleksi paši par sevi, bet ir iespējams salīdzināt mazu apmēru kritērijus, kas parasti tiek izmantoti, lai šķirotu parastus lietotājus un izplatītājus, ražotājus un kontrabandistus. Eiropas likumdošanas datu bāzē par narkotikām (ELDD) nav datu par attiecīgajiem kritērijiem Latvijas likumos, bet tos var atrast pielikumā likumam “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”. Skatoties konkrēti uz marihuānu, Latvijā mazi apmēri beidzas līdz ar vienu gramu, un tā ir viena no zemākajām robežām Eiropā, jo citur tie ir vismaz pieci grami vai vairāk. Hašiša gadījumā robeža ir 0,1 grams, un tas nav proporcionāli marihuānas kritērijiem, jo hašišs parasti nav desmitreiz iedarbīgāks. Tādā ziņā to valstu pieeja, kur robežu nosaka pēc aktīvās vielas THC masas, ir godīgāka, jo vairāk atbilst realitātei, savukārt Latvijas pieeja ir slinkāka uz likuma pārkāpēju rēķina.

Latvijā par maziem apmēriem it kā pastāv dekriminalizācija, jo par to pienākas tikai administratīvais sods, un, piemēram, Satversmes tiesa dekriminalizāciju izmantoja kā vienu no argumentiem, kāpēc narkotiku aizliegums nepārkāpj Satversmes pantu par privātās dzīves neaizskaramību. Administratīvais sods šajā gadījumā nozīmē naudas sodu līdz 75 Ls vai administratīvo ieslodzījumu līdz 15 dienām.  Loģika dekriminalizācijai ir tāda, ka kontrabanda un izplatīšana ir nopietnāki noziegumi, un tos var atpazīt pēc t.s. dīleru apmēriem. Tajā pašā laikā ir smieklīgi teikt, ka, piemēram, divi grami marihuānas nozīmē, ka tu visdrīzāk neesi parasts lietotājs, jo atkarībā no lietotāja tolerances un marihuānas potences tāds apmērs var tikt iztērēts vienā vakarā. Es arī saucu to par “it kā dekriminalizāciju”, jo kriminālatbildība attiecas arī uz maziem apmēriem, ja tu tiec pieķerts atkārtoti gada laikā. Faktiski, minētā Satversmes tiesas prāva bija balstīta tieši uz sūdzības par tādu gadījumu. Vēl kriminālatbildība attiecas arī uz realizāciju mazā apmērā, un es speciāli pārbaudīju literatūrā par praksi, ka tas nozīmē kaut vai uzcienāšanu par brīvu.

Dažreiz cilvēki iebilst, ka tiesu praksē pat kriminālatbildības gadījumā parasti netiek piespriests ieslodzījums, bet cietums nav vienīgais veids, kā kriminālsods ierobežo brīvību. Sodāmībai pašai par sevi arī ir nopietnas sekas, un tas pats attiecas uz policijas uzraudzību. Vērā ir jāņem arī tas, ka dažādos apstākļos likums nosaka minimālos sodus, tāpēc, piemēram, šobrīd Latvijā saskaņā ar Krimināllikuma 253. panta 1. daļu par vairāk kā viena grama marihuānas iegādāšanos pienākas ne mazāk kā pieci gadi cietumā. Par cilvēka nogalināšanu dažādos gadījumos var saņemt tikai nosacītu sodu, un marihuānas gadījumā runa ir par vielu, kurai nav pat dokumentētu pārdozēšanas gadījumu, un kuru zinātniskajos pētījumos par relatīvo kaitējumu konsekventi ierindo aiz pilnīgi legālā alkohola. Piecu gadu minimālais ieslodzījums pienākas arī, piemēram, par maza marihuānas apmēra pārvadāšanu vai ražas novākšanu no kaut vai viena maza kaņepes auga. Par to pašu darbību veikšanu grupā vai par lielu apmēru, kas sākas līdz ar vienu kilogramu, minimālais sods ir astoņi gadi.

Es varu arī atsaukties uz vienu no galvenajiem aizlieguma funkcionāriem Jāni Strazdiņu, kurš skaidro, ka Latvijas narkotiku aizlieguma politikas autori lielā mērā ir iedvesmojušies no Zviedrijas modeļa. Noteikts puritānisms attiecībā uz apziņas izmainīšanu ir skandināvu kultūras īpatnība, tāpēc skandināvu valstīs pastāv, piemēram, valsts monopols stiprajam alkoholam. Zviedrija savu politiku apraksta kā “no tolerance“, un narkotiku lietotāju cilvēktiesību stāvoklis tajā ir samērā nožēlojams, jo policija it kā drīkst pārmeklēt cilvēkus tikai tāpēc, ka tie subjektīvi izskatās pēc iespējamiem narkotiku lietotājiem, jo, teiksim, valkā “maisveidīgas” drēbes ar kapucēm, un narkotiku lietošana tur ir pietiekams iemesls, lai veiktu kratīšanu mājās. Zviedrija kopā ar ASV ir arī galvenie sponsori ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojam, kas pirms laika izdeva slavinošu pētījumu par Zviedru narkotiku aizlieguma politiku, kurā galvenais pierādījums tās efektivitātei bija tāds, ka dažādi Zviedrijas statistikas rādītāji attiecībā uz ar narkotikām saistītajām problēmām bija labāki kā vidēji Eiropā, lai gan gandrīz visām valstīm tie ir labāki kā vidējie, jo dažās valstīs tie ir īpaši slikti. Tajā pašā laikā Zviedrijā, piemēram, relatīvā mirstība no narkotiku pārdozēšanas ir vairākas reizes augstāka kā Nīderlandē ar tās toleranto narkotiku kontroles politiku, un arī Nīderlandes rādītāji ir labāki par vidējiem, un patiesībā tie ir vieni no labākajiem Eiropā.

Man nav jurista izglītības ar specialitāti krimināltiesībās, bet man šķiet, ka likums vienalga ir pietiekami skaidrs, lai es to varētu saprast. Tas ir cietsirdīgs, un es nezinu, vai Štokenbergs grib izdabāt tiem būtībā totalitārisma piekritējiem, kas dažādos ziņu portālu komentāros aicina ieviest nāvessodus par narkotiku likumu pārkāpumiem, vai arī viņš elementāri nesaprot, par ko runā. Es šaubos arī par to, vai Štokenberga pieminētais piespiedu darbs var būt derīgs risinājums ieslodzīto uzturēšanas izmaksām, jo diezin vai ir daudz ienesīgu darba vietu ieslodzītajiem, bet varbūt es maldos. Katrā gadījumā, narkotiku problēmu padarīšana par bubuli ir izdevīga tādiem politiķiem kā viņš, kas var iegūt politisko kapitālu, parādot, ka vēršas pret to un it kā aizsargā sabiedrību, savukārt sabiedrība tikai segs aizlieguma politikas izmaksas, pārspīlēto baiļu dēļ pat nepieprasot derīgus pierādījumus, ka šī politika uzstāda saprātīgus mērķus un tos sasniedz. Legalizācijas kustībai tāpēc vajadzētu panākt, lai politiskās izmaksas aizliegumam būtu vismaz samērīgas ar citām izmaksām, un jādara tas par spīti raganu medībām un aizliedzēju priviliģētajam stāvoklim, kontrolējot valsts iestādes un līdzekļus, kas līdz šim ir tikušas izmantotas, lai izplatītu sistemātisku propagandu par aizliegtajām vielām un alternatīvām aizliegumam.

Pirmais solis uz saprātīgāku politiku ir nošķirt narkotiku lietošanas sekas no aizlieguma sekām attiecībā uz ekonomiku, noziedzību un cilvēktiesībām. Sabiedrībā jebkurā gadījumā dabiski pastāvēs apetīte uz dažādām vielām, ne tikai alkoholu, un aizliegums to nevar mainīt, tāpēc tas tikai novirza patērētājus uz melno tirgu, kurā bīstamās vielas kvalitātes kontroles trūkuma dēļ ir bīstamākas, tāpēc cieš tiesības uz veselību. Melnais tirgus noved pie vardarbības, jo noziedzinieki nerisina domstarpības caur tiesu. Mākslīgi ierobežots piedāvājums kopā ar augstu pieprasījumu nozīmē mākslīgi augstas cenas, un tas nozīmē mākslīgi augstu peļņas motīvu, kas piesaista cilvēkus noziedzībai. Piedāvājums ir jāapkaro likumsargiem, bet tirgus likumi kompensē jebkādus likumsargu panāktus ierobežojumus ar vēl augstāku peļņu. Iesaistītā peļņa izraisa to, ka, piemēram, ASV gadījumā puse no korupcijas gadījumiem policijā ir saistīti ar narkotikām. Noziedzinieki šo peļņu izmanto arī tam, lai finansētu citus noziedzības veidus. Patērētāju gadījumā aizliegums mazina cieņu pret likumiem, jo aizliegumu ir tik sarežģīti īstenot dzīvē, ka tiek pieķerta tikai neliela daļa pārkāpēju, bet pārējiem likumpārkāpumi ar bargiem iespējamajiem sodiem kļūst par kaut ko normālu. Augstākās cenas un ierobežotās iespējas sabiedrībā nozīmē, ka atkarīgajiem ir vairāk iemeslu ķerties pie noziedzības, lai uzturētu savus ieradumus, un aizliedzēji tādā ziņā izrok šai sabiedrības daļai bedri, kurā tiek ievilkti arī citi. Aizliegums arī nozīmē augstas izmaksas tiesu un cietumu sistēmai, nesaņemot nekādus nodokļus no melnā tirgus.

Tam visam pretī aizliegums piedāvā tikai minimālus konkrētos ierobežojumus narkotiku tirgū un apšaubāmus ierobežojumus potenciālajā izplatībā. Tas ir plaši atzīts, ka policija spēj atrast tikai nelielu daļu lietotāju, izplatītāju, ražotāju un kontrabandistu. Apvienoto Nāciju Organizācija līdzekļu apgrozījumu nelegālo narkotiku tirgū novērtē kā vismaz 1% no visas pasaules ekonomikas. Daudzviet pasaulē nelegālo narkotiku tirgū iesaistītie līdzekļi ir tik lieli, ka noziedzinieki apdraud valstu stabilitāti. Piemēram, Meksikā pēdējos 4 gados ar karu pret kriminālajiem narkotiku karteļiem ir saistīti vismaz 30 tūkstoši upuru, un šim skaitlim ir tendence pieaugt. Agrāk Meksikā tā dēļ dienā vidēji gāja bojā 30 cilvēku, bet šogad tas skaitlis sasniedza jau vismaz 80 upurus dienā. Savukārt ierobežojums potenciālajā izplatībā ir apšaubāms tāpēc, ka ir virkne piemēru valstīm, kas ir liberalizējušas savu narkotiku kontroles politiku un ir piedzīvojušas pat pretējas tendences tam, ko prognozē stingra aizlieguma atbalstītāji. Piemēram, par Portugāles pēdējo 9 gadu pieredzi pēc visu nelegālo narkotiku dekriminalizācijas ir publicēti vismaz divi pētījumi, un viens no tiem ir izgājis profesionālapskati Britu kriminoloģijas žurnālā. Tie ir vērā ņemami pierādījumi, ka ir iespējamas derīgas alternatīvas aizliegumam, bet oficiālo viedokli joprojām virza ideoloģija.

Vīnes Deklarācija ir starptautisku ekspertu un līderu atbalstīts aicinājums pārskatīt līdzšinējo pieeju, un tā ir pazīme izmaiņām sabiedriskajā domā, arvien vairāk cilvēkiem atzīstot, ka esošā aizlieguma politika nav derīga. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē dažādas valstis izmēģināja alkohola aizliegumu, taču tās iegāja vēsturē kā likumsakarīgas neveiksmes. Viss liecina, ka tuvojas laiks, kad realitāte sasniegs arī narkotiku kontroles politiku, un par tādiem politiķiem kā Aigars Štokenbergs vēstures grāmatās varēs lasīt nevis kā sabiedrības sargiem, par kādiem viņi sevi uzskata, bet kā par aprobežotiem cilvēkiem, kas ir strādājuši, lai saglabātu kopumā netaisnīgu un postošu sistēmu.

EMCDDA 2010. gada ziņojums

Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (EMCDDA) šomēnes publicēja savu ikgadējo ziņojumu par situāciju narkomānijas problēmas jomā Eiropā, un tas ir atspoguļots arī Latvijas presē. “Diena” par to publicēja divus rakstus, un viens no tiem šajā blogā jau ir pieminēts, un narkologs un Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš izmantoja izdevību, lai aicinātu Latvijas valdību pieņemt un finansēt jaunu nelegālo narkotiku apkarošanas stratēģiju, jo iepriekšējā izbeidzās 2008. gadā. Es gribu citēt un komentēt daļas no ziņojuma, kas piesaistīja manu uzmanību.

Šobrīd Eiropas Savienībā ieslodzījuma vietās ir vairāknekā 600 000 cilvēku, un vidējais ieslodzīto rādītājs ir aptuveni 120 ieslodzītie uz 100 000 iedzīvotāju. Valstīs cietumnieku skaits ir vidēji no 66 līdz 285 cietumniekiem uz 100 000 iedzīvotāju, kur galvenokārt dalībvalstis no Centrāleiropas un Austrumeiropas ziņo par rādītājiem, kas ir augstāki par vidējiem. Tomēr valstu skaitļi un ES vidējie rādītāji ir ievērojami zemāki par rādītājiem, par kuriem ziņo Krievija (609) un ASV (753).

Lielākajā daļā ES valstu cietumnieku, kas notiesāti par narkotiku likumu pārkāpumiem, ir aptuveni no 10 % līdz 30 %. Nav zināms to cietumnieku īpatsvars, kuri notiesāti par noziegumiem pret īpašumu narkotiku atkarības dēļ vai par citiem ar narkotikām saistītiem noziegumiem.

Latvijā pēc 2006. gada datiem cietumā par ar narkotikām saistītiem noziegumiem bija 10% no apmēram 7000 ieslodzītajiem.

Par ASV ieslodzīto skaita rādītājiem ir būtiski pieminēt, ka ceturtā daļa no visiem ieslodzītajiem atrodas cietumā par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpumiem, un ASV ir pirmajā vietā gan pēc apkarošanā ieguldītā finansējuma, gan pēc vidējā ieslodzīto skaita. Turklāt ASV ir arī īpaši stingri policijas uzraudzības (parole) un kriminālās uzskaites noteikumi, un tas nozīmē, ka brīvība ir ierobežota salīdzinoši vēl vairāk cilvēkiem kā Eiropā. Citiem vārdiem, ASV cietumos tikai par narkotiku aizlieguma likumu pārkāpšanu atrodas vidēji par 50% vairāk cilvēku kā Eiropā par visiem noziegumiem kopā, un ASV vienalga ir visvairāk narkotiku lietotāju pasaulē. ASV ir arī valsts, kuras himnā ir frāze “land of the free“.

Cita starpā, Šveicē šobrīd ir plaša ažiotāža par viena cilvēka bada streiku, kurš protestē pret cietsirdīgajiem likumiem, jo viņam par kaņepju audzēšanu tiesa ir piespriedusi piecu gadu cietumsodu.

Turpinot par cietumiem:

Esošie pētījumi [par narkotiku lietošanu cietumos] atklāj, ka cietumnieku vidū narkotiku lietošana ir daudz izplatītāka nekā pārējā sabiedrībā. [..] Gan cietumu eksperti, gan politikas veidotāji Eiropā atzīst to, ka nelegālās narkotikas nonāk lielākajā daļā cietumu neatkarīgi no visiem pasākumiem, ko īsteno, lai samazinātu narkotiku piedāvājumu. Pētījumos, kas veikti pēc 2003. gada, aplēses par narkotiku lietošanu cietumos svārstās no 1 % līdz 56 % ieslodzīto.

Citās vietās EMCDDA ziņojums runā par pasauli, kurā būtu “izskausta” narkotiku lietošana, lai gan to nav iespējams izskaust pat cietumos jeb vienās no visstingrāk uzraudzītajām vietām uz pasaules. Tas parāda, ka vielu aizliegums ir nereāls mērķis pat vislabvēlīgākajos apstākļos, un tas nozīmē, ka jebkura ar vielu lietošanu saistīto problēmu risināšanas stratēģija, kas balstās uz aizlieguma, zināmā mērā nav balstīta uz īstenības.

EMCDDA ziņojumā viena nodaļa ir veltīta tieši kaņepēm, un tajā ir minēts, ka kaņepju lietotāju skaits ir nedaudz krities.

Iespējams, Eiropā [kaņepju lietošanas] ziņā sākas jauns posms, jo dati, kas iegūti iedzīvotāju un skolu apsekojumos, norāda, ka kaņepju lietošanas tendence stabilizējas vai pat samazinās. Tomēr no vēsturiskā skatupunkta lietošanas līmenis joprojām ir augsts, un Eiropas diskusijā par narkotikām joprojām ir palicis neatbildēts svarīgais jautājums — kā efektīvi risināt kaņepju lietošanas problēmu.

Šādā kontekstā man šķiet bezatbildīga to cilvēku attieksme, kas vēlas slāpēt diskusiju par alternatīvām pieejām. Stingra aizlieguma režīms ir saņēmis būtībā nekritisku starptautisku atbalstu jau pusi gadsimta, bet tā pastāvēšanai nav skaidra attaisnojuma, toties tam ir skaidri trūkumi. EMCDDA ziņojums būtu pilnīgāks, ja tas analizētu veiksmīgākos piemērus tādu legālu vielu kā alkohola vai  tabakas ierobežošanai. Es zinu, ka vismaz tabakas izplatības gadījumā ir konkrēti piemēri, kuros tās tendences ir bijušas tieši pretējas nelegālajām narkotikām, neskatoties uz to, ka tabaka ir viena no visvairāk atkarību izraisošajām vielām.

Kaņepju audzēšana Eiropā ir visai izplatīta, un šķiet, ka tā palielinās. 2008. gadā visas 29 Eiropas valstis minēja mājas kaņepju audzēšanu, lai gan šīs parādības mērogs un raksturs, šķiet, ir krietni mainīgs. Tomēr ievērojama daļa kaņepju, ko izmanto Eiropā, drīzāk ir starpreģionu tirdzniecības rezultāts.

Kaņepes būtībā ir nezāle, kaņepju audzēšanai nav nepieciešami lieli ieguldījumi, un tās ir ļoti vienkārši sagatavot lietošanai. Šādā ziņā tās ir būtiski atšķirīgas, piemēram, no alkohola, jo kaņepju produktu kvalitāti pamatā nosaka auga ģenētika, savukārt alkohola kvalitāte ir pamatā atkarīga no izgatavotāja prasmēm, jo tajā ir lielāka loma apstrādei.

Kaņepju audzēšanas tehnoloģija arī nestāv uz vietas, un pamazām kļūst arvien pieejamākas audzēšanai piemērotas gaismas diožu (LED) lampas, kas ievērojami samazina enerģijas patēriņu, un, tendencēm turpinoties, kaņepju audzēšana mājās solās kļūt arvien vienkāršāka. To atvieglo arī jaunas C. ruderalis hibrīdu šķirnes, kas ir kompaktākas un vieglāk kopjamas, un selekcionāri turpina darbu, lai tās uzlabotu. Es prognozēju, ka, neskatoties uz neko, kaņepju audzēšana mājās turpinās izplatīties.

Ziņojumā ir minēts, ka vidējās marihuānas mazumtirdzniecības cenas Eiropā ir ir 3–16 eiro par gramu diapazonā jeb 2–11 lati par gramu. Tas nozīmē, ka Latvijā marihuānas cenas ir vienas no augstākajām Eiropā.

Par kopējo marihuānas lietošanas izplatību ir minēti šādi skaitļi:

No piesardzīgām aplēsēm izriet, ka aptuveni 75,5 miljoni eiropiešu jeb vairāk nekā viena piektdaļa visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem ir vismaz reizi (ilgstošas lietošanas izplatība) pamēģinājuši kaņepes. Starp valstīm ir vērojamas būtiskas atšķirības, un valstu izplatības rādītāji svārstās no1,5 % līdz 38,6 %. Lielākajā daļā valstu izplatība iraptuveni 10–30 %. Saskaņā ar aplēsēm pēdējā gada laikā kaņepes ir lietojuši aptuveni 23 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 6,8 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem. Aprēķini par lietošanu pēdējā mēneša laikā aptver iedzīvotājus, kas lieto šīs narkotikas regulārāk, tomēr tas nenozīmē, ka ik dienas vai intensīvi. Saskaņā ar aplēsēm iepriekšējā mēneša laikā šīs narkotikas ir lietojuši apmēram 12,5 miljoni eiropiešu jeb caurmērā aptuveni 3,7 % visu iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem.

Kaņepju lietotāji galvenokārt ir jaunieši (15–34 gadus veci), un kaņepju lietošana pēdējā gada laikā kopumā visvairāk bija izplatīta 15–24 gadus vecu iedzīvotāju vidū.

Šīs un citas aplēses būtībā ir zīlēšana, un šāda datu neuzticamība ir kārtējais aizlieguma rezultāts. Es ziņojumā neatradu neko par konkrētām apsekojumu metodēm, uz kurām ir balstīti šie skaitļi, tāpēc nevaru teikt vairāk. Es gribēju atrast arī informāciju par to, cik lielu daļu kaņepju lietotāju uz ārstniecības iestādēm nosūta kriminālās tiesvedības sistēma, bet neatradu. Tas ir svarīgi, jo kopējais pacientu skaits bieži tiek minēts kā piemērs tam, ka kaņepes izraisa problēmas, bet īstenībā daudzi cilvēki tiek nosūtīti piespiedu kārtā, lai izvairītos no soda, un vienīgā viņu problēma ir ar likumu, nevis kaņepēm. Piemēram, ziņojumā bija minēts, ka Francijā kaņepju klīnikās pusei pacientu nav iespējams diagnosticēt atkarību vai pārmērīgas lietošanas simptomus, un biežāk tā notiek ar pacientiem, kas tur nav nokļuvuši pēc savas iniciatīvas.

EMCDDA ir salīdzinoši draudzīga institūcija, ja runa ir par zinātni un pierādījumiem, tāpēc tā ir kritiska par esošo praksi, kurā pārāk liela loma ir ideoloģijai:

Narkomānijas ārstniecība bieži pārāk lēni ir pārņēmusi zinātniski pārbaudītas metodes savā klīniskajā praksē. Opioīdu aizvietotājterapijas nepietiekamā izmantošana vairākās Eiropas valstīs un apstākļu pārvaldības retā piemērošana kokaīna atkarības ārstniecībā ir daži piemēri, kas raksturo šādu zinātnes neatbilstību praksei. [..]

Salīdzinoši maz pētījumu ir vērtējuši mērķorientēto iejaukšanās pasākumu efektivitāti attiecībā uz kaņepju lietotājiem, neraugoties uz ārstniecības pieprasījumu skaita pieaugumu. Pētīti ir gan farmakoterapeitiskie, gan psihosociālie iejaukšanās pasākumi, tomēr rezultāti nav pārliecinoši. Nesen publicētā informācija par nejaušās kontroles eksperimentu, kurā novērtēja motivējošās intervijas efektivitāti, salīdzinot ar informēšanu un konsultēšanu, neatklāja būtiskas atšķirības attiecībā uz kaņepju lietošanu. [..] Nesen tika publicēti divi pētījumi par kaņepju atkarības farmakoterapiju; un neviens no tiem nebija sniedzis būtiskus rezultātus.

Nākošo daļu vajag atcerēties kontekstā ar “Dienas” publicētajiem rakstiem un Jāņa Strazdiņa izteikumiem, kas izcēla marihuānas lietošanas saistību ar garīgās veselības traucējumiem, lai gan pierādījumi tādu viedokli īpaši neatbalsta:

Kaņepju lietošanas saistība ar depresiju un pašnāvībām vēl nav līdz galam noskaidrota. Kaņepju ietekme uz kognitīvajām spējām un tās atgriezeniskums vēl nav skaidrs. [izcēlums mans — Lilita] Regulāra kaņepju lietošana pusaudža gados var nelabvēlīgi ietekmēt gados jauno pusaudžu garīgo veselību, un ir pierādījumi, ka palielinās psihozes simptomu un traucējumu rašanās risks, kas pieaug līdz ar lietošanas biežumu.

Kaut arī ar kaņepju lietošanu saistītais individuālais risks ir zemāks nekā heroīna vai kokaīna gadījumā, veselības problēmas pastāv, un saistībā ar lietošanas plašo izplatību kaņepju ietekme uz sabiedrības veselību var būt būtiska. Īpaša uzmanība kaņepju lietošanai ir jāpievērš, kad to dara pusaudži un cilvēki ar garīgās veselības problēmām. Bieža kaņepju lietošana, lietošana ilgos laika periodos, transportlīdzekļa vadīšanas laikā vai veicot citas potenciāli bīstamas darbības — tās ir situācijas, kas izraisa papildu bažas.

Man šķiet, ka ir liela atšķirība starp EMCDDA piesardzīgo un zinātniski pamatoto toni un to, kā tas tika atspoguļots “Dienā”. Cita starpā, EMCDDA viedoklis saskan arī ar to, kas iepriekš ir rakstīts Aizliegtajā Auglī.

Nīderlandē sola aizliegt tūristiem iepirkties kofīšopos

Jaunā, konservatīvā Nīderlandes valdība sola pārvērst kofīšopus par ierobežotām biedrībām, kur legāli nopirkt marihuānu varētu tikai ar biedra karti, un saņemt šādu karti varētu tikai Nīderlandes iedzīvotāji. Nīderlandes iecietīgā marihuānas kontroles kārtība ir jau vairāk kā 30 gadus veca, un politiskie viedokļi par to tradicionāli ir bijuši šķelti, konservatīvajām partijām vēloties ierobežot marihuānas pieejamību. Tagadējo iniciatīvu izbeigt marihuānas tūrismu vada Kristīgo demokrātu partija (CDA), kas pirms vairākiem gadiem aicināja pārtraukt uzturēt kofīšopu sistēmu kā tādu.

Marihuāna Nīderlandē nav pa īstam legāla, bet atrodas likumu pelēkajā zonā, jo Nīderlande ir ANO narkotiku aizlieguma konvenciju dalībvalsts. Tas var izrādīties par šķērsli solītajām izmaiņām marihuānas apritē, jo marihuāna tehniski ir nelegāla, un tas traucē regulēt tās tirgu ar likumiem. Eiropas Savienības (ES) ietvaros pastāv arī likumi, kas neļauj ierobežot tirdzniecību ar citu ES valstu iedzīvotājiem, bet ir piemēri tam, ka šie likumi var neattiekties uz nelegālajām narkotikām. Katrā gadījumā, ieviest biedru karšu sistēmu kofīšopos būtu problemātiski, un par to nav vienprātības, tāpēc nav garantijas, ka tas patiešām notiks. Pagaidām tie ir tikai solījumi, jo vienai no valdošās koalīcijas partijām marihuānas ierobežošana bija priekšnoteikums, lai veidotu koalīciju, un šai partijai var izrādīties izdevīgāk tikai izrādīt savu nostāju, bet nemēģināt to īstenot.

Zīmīgi ir tas, ka visas redzamās marihuānas legalizācijas izraisītās problēmas Nīderlandē ir saistītas ar aizlieguma režīmu pasaulē, nevis ar pašas vielas īpašībām. Marihuānas tūristi no kaimiņvalstīm ar stingrākiem likumiem izraisa sastrēgumus pilsētās pie Nīderlandes robežām, un marihuānas tirdzniecībā joprojām ir iesaistīta noziedzība, jo komerciāla marihuānas ražošana Nīderlandē ir aizliegta. Saskaņā ar valdības aprēķiniem, Nīderlandē pastāv vismaz 40 tūkstoši nelegālo audzētavu, un cīņā pret tām tiek ieguldīti nozīmīgi līdzekļi. Iecietības politika nozīmē arī starptautisko spiedienu, jo Nīderlande ir marihuānas kontrabandas avots, bet vēl būtiskāk ir tas, ka tās piemērs traucē citām valstīm attaisnot savu aizlieguma politiku, jo Nīderlandē ir vieni no labākajiem statistikas rādītājiem, kas saistīti ar narkotikām.

Latvijā Nīderlandes valdības solījums droši vien tiks attainots vietējā naratīva ietvaros, ka marihuāna it kā padara traku vai nogalina. Galu galā, vietējā eksperte Astrīda Stirna varēja vasarā apgalvot, ka “ik mēnesi Holandē no legalizētās narkotikas lietošanas mirst vidēji 30 cilvēki”, lai gan gadā no visām narkotikām Nīderlandē mirst ap 70 cilvēku, un marihuāna nav starp tām, jo to praktiski nevar pārdozēt. Stirna mēģināja arī vainot marihuānu pie heroīna izplatības, lai gan Nīderlandes politika tika ieviesta galvenokārt tāpēc, lai apturētu heroīna lietotāju skaita pieaugumu, un rādītāji liecina, ka viņiem tas izdevās. Narkologs Jānis Strazdiņš arī ir iepriekš izmantojis kofīšopu ierobežojumu ieviešanu noteiktās Nīderlandes pilsētās kā pierādījumu tam, ka legalizācija nedarbojas, lai gan reālais problēmu cēlonis bija aizlieguma režīms. Kā oficiālie eksperti viņi var teikt jebko, un tas tiks nekritiski atkārtots, jo narkotikas tiek uztvertas kā tik biedējošas, ka pret tām ir jācīnas par katru cenu, kaut vai ar nepatiesībām.

UNODC un INCB izplata atbildes paziņojumu par dekriminalizāciju

Es iepriekš rakstīju par ANO Cilvēktiesību padomes īpašā referenta Ananda Grovera aicinājumu pārtraukt sodīt narkotiku lietotājus, jo tas neietekmē pieprasījumu, bet rada nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus. Es pieminēju arī to, ka dažādām ANO institūcijām ir atšķirīgi viedokļi par dekriminalizāciju, un kā galvenos uz sodiem balstītās pieejas aizstāvjus minēju UNODC un INCB.

Tagad UNODC un INCB ir izplatījuši kopēju paziņojumu, kas it kā paskaidro, ka ar starptautiskajiem narkotiku kontroles likumiem viss ir kārtībā. Es nedomāju, ka tas ir tik interesants vai saturīgs, lai to analizētu detaļās, bet varu piedāvāt savu kopsavilkumu. Tur ir rakstīts, ka starptautiskā kārtība pieļauj alternatīvas sodīšanai, ja runa ir par atkarīgajiem, bet narkotiku lietošanai kā tādai ir jābūt nelegālai, jo narkotikas ir kaitīgas un rada atkarību. Vēl tur ir rakstīts, ka esošā kārtība esot veiksmīga, jo esot pasargājusi miljonus no atkarības.

Es arī nedomāju, ka narkotikas būtu nekaitīgas, bet viņu paziņojums manī raisa nepatiku, jo tāds aizlieguma attaisnojums vispār neņem vērā pierādījumus. Piemēram, šogad Britu kriminoloģijas žurnālā tika publicēts pētījums par aizvadītajiem 9 gadiem Portugālē kopš tur dekriminalizēja visu narkotiku lietošanu un glabāšanu, un pētījuma autori secina, ka dekriminalizācija nav palielinājusi ar narkotikām saistīto kaitējumu, turklāt tā var būt palīdzējusi Portugālei sasniegt labākus saistītos rādītājus kā kaimiņvalstīs. Pirms dekriminalizācijas prohibicionisti prognozēja pretējo, jo sodu atcelšanai vai mīkstināšanai viņuprāt ir jānozīmē ar narkotikām saistītā kaitējuma pieaugumu, un tagad tas nav apstiprinājies, bet prohibicionisti dogmatiski pieturās pie saviem pieņēmumiem, kā to var redzēt UNODC un INCB gadījumā.

Dekriminalizācija, ANO un Satversme

Es visu laiku gribu tikt līdz interesantajām tēmām, tādām kā argumentu apkopojumam par un pret legalizāciju, bet man tomēr ir jāuzraksta par notikumiem Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), jo ir nozīmīgi parādīt, ka aizliegumu kritizē ne tikai blogeri ar pseidonīmiem, kā es, bet cilvēki ar starptautisku prestižu.

Fonam ir jāmin, ka ANO ir bijusi liela loma aizlieguma režīma izveidošanā un uzturēšanā, bet visas tās institūcijas nav vienotas šajā jautājumā, jo aizliegums konfliktē ar cilvēktiesībām.

Oktobra beigās ANO Ģenerālās asamblejas ietvaros notika preses konference, kurā ANO Cilvēktiesību padomes īpašais referents Anands Grovers aicināja pārtraukt kriminalizēt un sodīt narkotiku glabāšanu un lietošanu un ieviest lielāku uzsvaru uz kaitējuma samazināšanu ar uz pierādījumiem balstītu politiku. Viņš it kā konkrēti atrunāja, ka tas nav aicinājums uz pilnu legalizāciju, bet vienlaicīgi ieteica regulēt līdz šim nelegālās narkotikas pēc tabakas modeļa, un man nav izdevies atrast paskaidrojumu, kā tieši tas ir domāts. Es tā vietā varu piedāvāt mazliet pavirši iztulkotu kopsavilkumu viņa ziņojumam.

Pašreizējā starptautiskā narkotiku kontroles sistēma ir vērsta uz no narkotikām brīvas pasaules veidošanu, gandrīz tikai, izmantojot tiesību aizsardzības politikas un kriminālās sankcijas. Aizvien vairāk pierādījumu tomēr liecina, ka šāda pieeja ir izgāzusies, un galvenokārt tāpēc, ka tā neatzīst narkotiku lietošanas un atkarības realitāti. Lai gan narkotikas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku dzīvi un sabiedrību, šis pārmērīgi uz sodīšanu orientētais režīms nav sasniedzis tā izvirzītos mērķus attiecībā uz sabiedrības veselību, un tas ir radījis neskaitāmus cilvēktiesību pārkāpumus.

Kriminālsoda draudi var atturēt narkotiku lietotājus no piekļuves pakalpojumiem, vai viņiem var tikt liegta pieeja veselības aprūpei kopumā. Kriminālatbildības un pārmērīga tiesību īstenošanas prakse arī mazina veselības veicināšanas iniciatīvas, iemūžina stigmatizāciju un palielina risku veselībai, kam tiek pakļauti visi iedzīvotāji, ne tikai tie, kuri lieto narkotikas. Dažas valstis iesloga narkotiku lietotājus, nosaka viņiem piespiedu ārstēšanu, vai abus kopā. Pašreizējais starptautiskās narkotiku kontroles režīms arī nevajadzīgi ierobežo piekļuvi būtiskiem medikamentiem, kas pārkāpj tiesības uz veselību.

Galvenais starptautiskā narkotiku kontroles režīma mērķis, kā noteikts Vienotās konvencijas par narkotiskajām vielām (1961) preambulā, ir “veselība un cilvēces labklājība”, bet pašreizējā pieeja narkotiku lietošanas un glabāšanas kontrolei nodrošina pretēju rezultātu. Plaši īstenotas darbības, kas samazinātu ar narkotiku lietošanu saistīto kaitējumu, jeb kaitējuma mazināšanas iniciatīvas, un noteiktu narkotiku kontroli regulējošu likumu dekriminalizācija uzskatāmi uzlabotu veselības aizsardzību un gan narkotiku lietotāju, gan sabiedrības kopumā labklājību. Turklāt Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādēm un dalībvalstīm būtu jāīsteno uz tiesībām uz veselību balstīta pieeja narkotiku kontrolei, jāveicina visas sistēmas saskanība un saziņa, jāiekļauj darbībā rādītāju un pamatnostādņu izmantošana, kā arī jāapsver jaunu tiesisko regulējumu izveide attiecībā uz noteiktām nelegālajām narkotikām, lai nodrošinātu, ka cilvēku, kas lieto narkotikas, tiesības tiek ievērotas un aizsargātas.

Īpašie referenti ir neatkarīgi eksperti, un viņi nerunā kādas ANO institūcijas vārdā, bet ANO Cilvēktiesību padome piešķir viņiem mandātu pētīt cilvēktiesību problēmas un ieteikt risinājumus.

Dziļākam fonam, visvairāk pret dekriminalizāciju un kaitējuma samazināšanu starp ar ANO saistītajām institūcijām ir Starptautiskā narkotiku kontroles padome (INCB). Tie bez pārspīlējumiem ir fanātiski ideologi, kas viscaur atgādina invkizīciju. Mazāk pret to ir ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojs (UNODC), bet viņu toni nosaka tas, ka vislielākie sponsori ir aizlieguma čempiones ASV un Zviedrija. Par dekriminalizāciju un kaitējuma samazināšanu ir jau minētā ANO Cilvēktiesību padome (UNHRC) un it īpaši ANO Programma cīņai ar HIV/AIDS (UNAIDS).

Latvija nav lielākā cilvēktiesību pārkāpēja attiecībā uz nelegālajām narkotikām, jo šeit jau pastāv kaut kādas kaitējuma samazināšanas programmas un ierobežota dekriminalizācija. Latvijā lietotājiem ir iespējams brīvprātīgi vērsties pēc palīdzības un nesaņemt sodu, un par mazu apjomu glabāšanu, ja pārkāpums nenotiek atkārtoti gada laikā, pienākas tikai administratīvais sods, un Latvijā ir arī šļirču maiņas punkti. Ziņojumā tikmēr tika nosauktas 33 jurisdikcijas pasaulē, kur par narkotiku likumu pārkāpumiem var saņemt pat nāvessodu.

Latvijā tomēr ir problēmas ar cilvēktiesībām un likumiem, un par nelegālo narkotiku lietotāju sodīšanu Satversmes tiesā jau ir bijusi viena sūdzība, bet man šķiet, ka tā nebija labi sagatavota, kā arī Satversmes tiesas lēmums, to neapstiprinot, nebija līdz galam objektīvs. Kaitējuma samazinājuma programmas nav labi finansētas, un likumi ir salīdzinoši bargi, jo “lielu apjomu” robeža ir zema, ieslodzījuma un uzraudzības termiņi ir gari, un ir arī minimālie ieslodzījuma termiņi.

Runājot par bargiem likumiem un sodiem kopumā, gadījumā, ja bargi sodi būtu laba ideja, lai mazinātu pieprasījumu, caurmērā varētu sagaidīt, ka valstīs ar bargākiem likumiem būs mazāki ar nelegālo narkotiku lietošanu saistītie statistikas rādītāji, bet ir drīzāk pretēji.  Es centīšos agrāk vai vēlāk par to uzrakstīt konkrēti, bet tas ir diezgan iespaidīgi, cik lielā mērā statistika neatbalsta ideju, ka uz sodīšanu balstīta pieeja būtu iedarbīga.

Runa ir arī par to, ka demokrātiskai sabiedrībai gluži vienkārši nevajadzētu diktēt dzīvesstilu, citādi tā nav demokrātiska. Parasti uz to mēģina atbildēt, ka nelegālās narkotikas it kā nav iespējams lietot atbildīgi, tāpēc tas skar citus, bet es varu bez īpašas polemizēšanas teikt, ka šim apgalvojumam nekad nav bijis sakara ar pierādījumiem. Lielajam vairumam gan legālo, gan nelegālo narkotiku lietotāju nav iespējams diagnosticēt atkarību pēc zinātniski pieņemtiem kritērijiem, un pārējos var padarīt drošus sabiedrībai ar pierādīti iedarbīgām kaitējuma samazināšanas programmām. Uz sodīšanu balstītas pieejas tā vietā ir pierādīti iedarbīgas, ja mērķis ir palielināt slimību izplatību, legālo narkotiku patēriņu, bojāt cilvēku dzīvi par noziegumiem bez upuriem, atbalstīt organizēto noziedzību un radīt traģiskas situācijas, kurās atkarīgie pastrādā smagus noziegumus.

Tas ir nomācošs temats, tāpēc es šajā brīdī pārstāšu rakstīt, bet pie tā būs jāatgriežas. Visvairāk mani interesē Satversmes tiesas jautājums, un tas, vai ir iespējams veidot jaunu sūdzību par nelegālo narkotiku aizliegumu. Piemēram, Argentīnā dekriminalizācija tika ieviesta tieši caur tiesu, jo 1961. gada Vienotā konvencija par narkotiskajām vielām to pieļauj, ja aizliegums ir pret valsts pamatlikumu. Argentīnas dekriminalizācija tika pamatota tā, ka valsts noteikta morāle un dzīvesstils pārkāpj tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un par privātās dzīves neaizskaramību ir arī Satversmes 96. pants.

Legalizācija Kalifornijā un pasaulē ir laika jautājums

Prop 19 par zāles legalizāciju Kalifornijā netika apstiprināts vēlēšanās, bet līdz vairākumam tam pietrūka 4% balsu. Zīmīgi ir tas, ka visai legalizācijas kampaņai, ieskaitot sākotnējo parakstu vākšanu, tika iztērēti tikai 4 miljoni dolāru. ASV vēlēšanu kampaņu budžetu kontekstā tā ir maza summa, taču aptaujās pēc balsošanas 10% vēlētāju atbildēja, ka zāles likumu reforma bija viņu galvenais iemesls piedalīties.

Kalifornija, starp citu, ir visvairāk apdzīvotais ASV štats. Gandrīz puses vēlētāju atbalsts tāpēc nozīmē daudz, un tas turpinās traucēt legalizācijas jautājumu atainot kā kaut ko nebūtisku un populāru tikai ierobežotās aprindās. Nākamais referendums notiks 2012. gadā, un tas, cik plaši medijos atspoguļots tika Prop 19, būs sagatavojis labvēlīgāku augsni uzvarai.

Gallup regulāri aptaujā visas ASV iedzīvotājus par atbalstu marihuānas legalizācijai, un tendence par labu atbalstam ir pavisam skaidra, turklāt šis izskatās pēc pēdējā gada, kad legalizācijas pretinieki vēl ir vairākumā.

Latvijā situācija noteikti ir daudz citādāka, bet pasaule nevarēs nesekot ASV, un Latvija nevarēs nesekot pasaulei. Apkarošanas stratēģija līdz šim ir balstījusies uz ideju par starptautisku sadarbību, bet apkarotāji nav spējuši sasniegt savus mērķus pat laikā, kad starptautiskais atbalsts bija visplašākais, un virkne valstu ir uz to reaģējusi, reformējot savus likumus legalizācijas virzienā. Tas nozīmē, ka jau tā nereālais plāns izskaust nelegālās narkotikas kļūst tikai nereālāks. Diezin vai cilvēki, kas ir pieķērušies melnbaltajam pasaules skatījumam, tāpēc vien spēs mainīt savas domas, jo viņu skatījums nekad nav pa īstam bijis balstīts īstenībā, bet pārmaiņas šobrīd vienalga ir tikai laika jautājums. Cita lieta ir, vai Latvija izmantos izdevību tās pavērst sev par labu, vai arī tikai sekos citiem.

Kalifornijā šodien balsos par zāles legalizāciju

Vēlēšanu piedāvājuma kārtas numurs ir 19, tāpat kā 1972. gada legalizācijas referendumā Kalifornijā

Šodien Kalifornijā notiks referendums ar mērķi ļaut pieaugušajiem legāli iegādāties marihuānu. Tas ir nozīmīgs visai pasaulei, jo var izrādīties par lūzuma punktu apkarošanas režīmam. Referendumi tiek gatavoti arī citos štatos, un pat neizdošanās gadījumā Kalifornijā to ir plānots atkārtot ik pēc diviem gadiem.

Līdzīgi referendumi ir notikuši arī agrāk, bet legalizācijas kustību un tās spēju organizēties arvien vairāk ietekmē internets, tāpēc ir lielāka veiksmīga iznākuma iespēja. Veiksmīgam iznākumam ir nepieciešams vismaz 51% balsu, un sākotnējās aptaujas to uzrādīja, bet jaunākajās atbalstītāju skaits svārstās tikai ap 45%. Marihuāna gan ir tabu objekts, tāpēc rīkot par to aptaujas ir problemātiski, jo cilvēki var tiekties atbildēt sabiedriski pieņemamākajā veidā pat tad, ja patiesībā balsotu par legalizāciju.

Piedāvātais likums sola ietaupīt Kalifornijas štatam līdz šim katru gadu apkarošanā ieguldītos gandrīz 2 miljardus dolāru; izbeigt likumus, kas neproporcionāli ietekmē nabadzīgos cilvēkus vai cilvēkus ar no baltajiem atšķirīgu ādas krāsu; radīt štatam ienākumus akcīzes nodokļu un jaunu darbavietu veidā; samazināt Meksikas narkokarteļu peļņu ar legālu konkurenci; samazināt ar melno tirgu un apkarošanu saistīto vardarbību; ieviest patērētāju aizsardzību un regulēt pieejamību nepilngadīgajiem.

Legalizācijas gadījumā marihuāna būtu legāla štata likumos, bet federālajā līmenī tā joprojām atrastos 1. bīstamo vielu sarakstā (Schedule I) kopā ar tādām vielām kā heroīns. Tas nozīmē, ka federālās varas iestādes joprojām varētu vērsties pret lietotājiem, ražotājiem un izplatītājiem.

Kalifornijā kopš 1996. gada jau ir legalizēta medicīniskā marihuāna, bet federālā valdība daļēji pārtrauca rīkot kratīšanas marihuānas aptiekās tikai pēc Obamas administrācijas lēmuma.

Kalifornijas gubernātors Švarcenegers ir pret marihuānas legalizāciju, bet te ir video, kurā viņš jaunībā smēķē zāli:

ASV prese asi kritizē līdzšinējo narkotiku apkarošanas politiku, sauc to par izgāšanos

Aģentūra Associated Press (AP) pirms pāris nedēļām izplatīja rakstu ar nosaukumu “ASV karā pret narkotikām nav sasniegts neviens no uzstādītajiem mērķiem”. AP ir viena no lielākajām ziņu aģentūrām, kuras saturs tiek pārpublicēts tūkstošiem dažādu ASV laikrakstu, TV kanālu un citur. Tās izplatītais ziņojums ir plaša un kritiska analīze par pēdējiem 40 gadiem kopš tika pastiprināti pūliņi izskaust narkotiku lietošanu. Pa šo laiku ASV narkotiku apkarošanas budžets ir palielinājies 31 reizi, ierēķinot inflāciju, un kopā ir iztērēts viens triljons (1 ar 12 nullēm, tūkstots miljardu) dolāru, bet risināmās problēmas ir tikai saasinājušās. Federālās valdības galvenais atbildīgais par narkotiku stratēģiju, “narkotiku cars” Džils Kerilkovskis (Gil Kerilkowske) arī atzīst, ka “kopumā ņemot, [karš pret narkotikām] nav bijis veiksmīgs”.

Kerilkovska priekšgājējs šajā amatā tiek citēts pārmetam, ka nevar jau tā būt, ka tik daudz pūļu būtu izniekotas. Pēc tādas pašas loģikas nevarētu arī būt, ka Padomju savienība sabruka, lai gan nodarbināja tik daudz cilvēku.

Šis ziņojums nāca pāris dienas pēc tam, kad tika laists klajā arī Obamas administrācijas budžets narkotiku apkarošanai 2011. gadā. Obama bija iepriekš apsolījis izturēties pret narkotikām vairāk kā pret veselības aprūpes problēmu, bet jaunajā plānā lielākā daļa līdzekļu joprojām ir veltīta tiesībsargājošajām iestādēm, tāpat kā visus iepriekšējos gadus.

Visredzamākās pozitīvās Obamas ieviestās izmaiņas ir atbalsts adatu apmaiņas programmām un apturētas kratīšanas medicīniskās marihuānas aptiekās štatos, kur to ir atļauts iegādāties ar ārsta recepti. ASV federālajā līmenī marihuāna joprojām ir I sarakstā starp vielām, kurām it kā nav medicīniska pielietojuma, bet 14 štatos valdība ir atzinusi, ka marihuānai ir noderīgs terapeitisks efekts,[1] un šādas izmaiņas solās tikt ieviestas arvien plašāk. Buša laikā federālā valdība un tās Drug Enforcement Administration neņēma vērā štatu likumus, bet tagad tā var vērsties pret legālajām aptiekām tikai pēc vietējo varas iestāžu lūguma.

Starp citu, pēdējie 3 ASV prezidenti ir atzinuši, ka jaunībā ir izmēģinājuši marihuānu. Rakstā ir minēts tikai Obama, bet tas pats ir zināms arī par Bušu un Klintonu. Klintons gan teica, ka “neesot ievilcis dūmus”. Kad Obamam kāds žurnālists pajautāja, vai viņš arī nav ieelpojis, atbilde bija, ka citādi no tā nebūtu bijis jēgas.[2]

Kerilovska vadītā organizācija, kas ir atbildīga par narkotiku apkarošanu, jeb Office of National Drug Control Policy (ONDCP) reaģēja ātri, un viņu atbildi ar Transform fonda (svarīga narkotiku likumu reformu organizācija) komentāriem var izlasīt šeit. ONDCP iebilst, piemēram, ka AP nav apskatījusi, vai alternatīvas apkarošanai vispār var būt iedarbīgas, bet Transform norāda, ka viņu pašu stratēģijas efektivitāte sistemātiski nav tikusi izvērtēta, un citē atbalstam ASV Nacionālo zinātņu akadēmiju. Vēl Transform sniedz piemērus valstīm un atsevišķiem štatiem, kas demonstrē, ka ir iespējamas labākas pieejas par līdz šim piekopto.

AP raksts beidzas ar Department of Homeland Security sekretāres viedokli, ka karš pret narkotikām ir jāsaglabā, jo uz kārts likts ir pārāk daudz, lai padotos. Līdzīgas domas no dažādām autoritātēm izskan bieži, bet šīs autoritātes neņem vērā, ka gandrīz neviens neaizstāv ideju, ka vajadzētu vienkārši atmest ar roku pūliņiem ierobežot narkotiku izplatību. Tā vietā, reformu organizācijas vēlas likumus, kas mazinātu esošās pieejas postu, neatņemot tik daudz cilvēkiem brīvību, neuzdāvinot narkotiku apriti ar tās mākslīgi augsto peļņu organizētajai noziedzībai un nepadarot bīstamās vielas vēl bīstamākas.

Latvijai ASV narkotiku politika ir svarīga, jo ASV šo politiku eksportē pa visu pasauli, sniedzot finansiālu atbalstu ANO un atsevišķām valdībām un izdarot spiedienu sekot viņu paraugam. Tas, cik labs piemērs tas ir, paliek atklāts jautājums, jo ASV ir līdere narkotiku patēriņa un ar to saistīto nāvju un noziedzības ziņā. Tā ir valsts, kas var atļauties pa īstam karot savus ideoloģiskos karus, un tas ir nonācis tik tālu, ka tagad ikdienā parasto narkotiku lietotāju apkarošanā tiek izmantotas specvienības, novedot pie simtiem traģēdiju. Šīs traģēdijas ir apkopojis KATO institūts, un es īpaši iesaku aplūkot viņu izveidoto karti. Tajā var šķietami nebeidzami izvēlēties nejaušus notikumus un gandrīz katru reizi tas būs kaut kas šokējoši netaisnīgs.

Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ASV spiedienam bija veids, kā viņi panāca, ka Meksika uz laiku atcēla 2006. gadā pieņemtās izmaiņas savos narkotiku likumos, kas padarīja tos liberālākus. Šīs izmaiņas tika atjaunotas 2009. gadā, un tas notika daļēji tāpēc, ka iespaids, ka ASV var diktēt Meksikas valdībai likumus, izraisīja Meksikas sabiedrībā protestus.[3]

Latīņamerikas valstu valdības kopumā izrāda pazīmes, ka viņiem trūkst ticības, ka šādu karu ir iespējams uzvarēt. Narkotiku lietošana pēdējā laikā ir tikusi dekriminalizēta Meksikā, Argentīnā un Kolumbijā,[4] ieliekot tās vienā grupā ar Čīli un Venecuēlu, un šim piemēram grasās sekot arī Brazīlija un citas valstis. ASV līdzšinējā stratēģija šajā reģionā tiek aprakstīta, atsaucoties uz “balona efektu“, ka narkotiku ražošana apkarošanas rezultātā tiek tikai pārvietota no vienas valsts uz citu, prasot augstas izmaksas un daudzus cilvēku upurus procesā. Pieprasījums no samazināta piedāvājuma nemainās, tāpēc iespējas nopelnīt kļūst lielākas, un tirgus aizpilda radušos tukšumu, radot nebeidzamu ciklu. Viens no šī cikla efektiem ir vardarbība narkotiku karteļu iekšienē un starpā, kad tie tiek atstāti bez vadības, jo cilvēki stāv rindā, lai aizvietotu noķertos vai nogalinātos līderus, un viņiem savu domstarpību risināšanai tiesu vietā ir pieejami tikai ieroči. Tāda procesa galvenais cēlonis ir mākslīgi lielās peļņas, ko šajā biznesā rada aizliegums. Tās ir tik lielas, ka pat bailes no nāvessoda neattur kontrabandistus valstīs, kur to var piepriest. International Harm Reduction Associtation (IHRA) nesen publicēja ikgadējo ziņojumu par ar narkotikām saistīto nāvessodu izpildi pasaulē, un tajā ir minēts, ka tie veido lielāko daļu no visiem nāvessodiem. Latvijas komentētāji reizēm ar ilgām izsakās par šādu bardzību, jo viņiem šķiet, ka tā var izskaust problēmu, bet sodu skaits tam skaidri runā pretī. Viss, ko panāk šādi likumi, ir cilvēka pamattiesību mīdīšana ar kājām.

Atgriežoties pie AP ziņojuma, Latvijas medijus tas praktiski nav sasniedzis. Cilvēkiem, kas neseko ārzemju avotiem, var rasties iespaids, ka legalizācija ir tikai šaurās aprindās apspriests temats, bet citur tas tiek arvien biežāk iztirzāts meinstrīma presē, televīzijas raidījumos un tamlīdzīgi. Tās ir tendences, kurām man droši vien būtu jāvelta atsevišķs ieraksts, jo tur ir daudz, ko teikt.

Šķēršļi marihuānas legalizācijai Latvijā

Twitter un citur šodien valdīja neliels satraukums par to, ka Jurģis Liepnieks ir paudis atbalstu marihuānas legalizācijai Latvijā. Man tas lika tikai priecāties, ka vēl kādam bez Jura Kažas pietiek drosmes atklāti kritizēt esošo kārtību, jo lielā daļā sabiedrības šī tēma ir tabu un esošā pieeja marihuānai tiek uzskatīta par vienīgo iespējamo. Piemēram, “Apollo” redakcija to uzskata par tik jocīgu ziņu, ka tā ir bez īpašiem komentāriem jāpublicē izklaides sadaļā. Es būtu cerējusi, ka viņi varētu vismaz palūgt Liepnieku paskaidrot savu viedokli, jo Twitter tomēr ir 140 zīmju ierobežojums, bet viņiem tas nav šķitis nepieciešams. Tā vietā raksts sastāv gandrīz tikai no citātiem, ekrānšāviņa un frāzes “domu graudi”, kas kontekstā skan izsmējīgi.

Pat ja vairumam šāda doma pirmajā brīdī šķitīs neprātīga, marihuānas legalizācija patiesībā ir sasniedzams ilgtermiņa mērķis. Es saku ilgtermiņa, jo nav tik vienkārši, kā Liepnieks raksta:

@JurgisLiepnieks Lai dekriminalizētu marihuānu, referendums nav vajadzīgs. Saiema var izdarīt ceturdien dažus grozījumus un pirmdien mums ir mazā Amsterdama

Pirmkārt, dekriminalizācija un legalizācija ir izplūduši jēdzieni, ko ir vērts paskaidrot. Ar dekriminalizāciju parasti saprot personīgās lietošanas pārvēršanu par administratīvo pārkāpumu kriminālpārkāpuma vietā, un tā neattiecas uz izplatīšanu. Savukārt legalizācija parasti nozīmē regulēta tirgus izveidi, kurā iepriekš aizliegtās narkotikas var tikt legāli izplatītas.

Latvijā jau pastāv ierobežota marihuānas dekriminalizācija, jo Krimināllikuma 253. pantā par maziem apmēriem personiskajām vajadzībām, ja tu tos nepārvadā, nepārsūti, neizgatavo un tevi gada laikā nepieķer atkārtoti, ir paredzēts izņēmums.[1] Apmērus, pēc kuriem iestājas kriminālatbildība marihuānas un citu vielu gadījumā, nosaka likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 2. pielikums.[2] Jāpiezīmē, ka noteiktie apmēri ir niecīgi, jo, teiksim, žāvētas marihuānas gadījumā tas ir tikai 1 grams, bet nežāvētas tie ir 5 grami. Salīdzinājumam, citās Eiropas valstīs mazs apmērs ir vidēji līdz pieciem gramiem žāvētas marihuānas, un, piemēram, Čehijā tas ir dekriminalizēts līdz pat 15 gramiem. Dažās valstīs apmērs pat tiek mērīts nevis pēc kopējā svara, bet pēc aktīvās vielas THK koncentrācijas, kas ir objektīvāks rādītājs. Pilnu sarakstu ar likumos noteiktajiem apmēriem citās Eiropas valstīs publicē European Legal Database on Drugs (ELDD).[3]

Krimināllikuma 256. pants nosaka, ka par kaņepju sēšanu un audzēšanu ar mērķi iegūt marihuānu nepienākas kriminālsods, ja tā nav veikta atkārtoti gada laikā vai lielās platībās. Kaņepju ražas novākšana gan droši vien tiek uzskatīta par marihuānas izgatavošanu, tāpēc par to ir paredzēta kriminālatbildība ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem un ilgstošu policijas kontroli. Ja tas tiek darīts iepriekš vienojoties un dalot pienākumus jeb “grupā”, vai ja tas tiek darīts lielos apmēros, sods ir pavisam bargs, un brīvība tiek atņemta uz ne mazāk kā uz pieciem gadiem. Lieli apmēri marihuānas gadījumā būtu 100 grami, ja tā ir žāvēta, un 1 kilograms, ja nav.

Izņēmumi par personiskajām vajadzībām 253. pantā vairs nav spēkā brīdī, kad marihuāna ir jebkādā veidā nodota cita cilvēka īpašumā jeb “realizēta”, kā arī uz saņēmēju tādā situācijā attiecas panti par iegādāšanos, pat ja tā ir dāvana vai cienasts.[Tiesu prakse krimināllietās. Tiesu nolēmumi un Dr.iur. V.Liholajas komentāri, 2002. g.]

Rezumējot, ja tu vismaz gadu neesi par to sodīts un tev mājās glabājas pavisam mazliet marihuānas vai hašiša un tu to nedod citiem, kā arī nekas neliecina, ka būtu nolūks dot, vai, ja tev neatļauti kaut kur aug nedaudz kaņepes, bet tu neesi novācis ražu, — par to droši vien nepienākas kriminālatbildība. Protams, es nevaru būt līdz galam droša, jo man nav atbilstošās izglītības un pieredzes jurisprudencē, tāpēc, lūdzu, neuztveriet to kā autoritatīvu viedokli, bet izmantojiet norādītos avotus.

Attiecībā uz pilnīgu lietošanas dekriminalizāciju, Saeima nevar vienkārši izņemt marihuānu no īpaši bīstamo vielu saraksta, jo Latvijā ir spēkā 1988. gada ANO Konvencijai pret narkotiku un psihotropo vielu nelegālu apgrozījumu, kas pieprasa kriminalizāciju.[4] Vienīgais šajā konvencijā paredzētais izņēmums attiecas uz valstu pamatlikumu, proti, ja marihuānas kriminalizācija būtu pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi. Šo iespēju ir izmantojusi, piemēram, Argentīna, kuras Augstākā tiesa 2009. gadā lēma, ka narkotiku lietošanas un glabāšanas kriminalizācija ir nepamatota iejaukšanās cilvēku privātajā dzīvē.[5] Latvijā jau ir bijusi līdzīga konstitucionāla sūdzība, bet LR Satversmes tiesa atzina, ka indivīda veselības “sabiedriskā vērtība” ir svarīgāka par viņa privātās dzīves neaizskaramību, un ka sabiedrība nevar iztikt bez kriminālsodiem narkotiku lietotājiem.[6]

Pat Nīderlandē nav īstas legalizācijas, un tas ir tieši dēļ starptautiskajiem normatīviem. Pašreizējā kārtība, kas ļauj tur pastāvēt “kafūžiem” ar marihuānu, ir pelēkajā zonā, jo tehniski tas ir pret viņu likumiem, bet tie speciāli netiek ievēroti.[7]

Konkrēti marihuānas atrašanos pirmajā jeb īpaši bīstamo narkotiku sarakstā konstitucionāli ļautu apstrīdēt LR Satversmes 96. pants:[8]

Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

To ierobežo Satversmes 116. pants:

Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Pierādījumu, ka marihuāna ir salīdzinoši nekaitīga gan lietotājiem, gan sabiedrībai, ir vairāk kā nepieciešams, un to apjoms tikai aug. Problēmas var sagaidīt tikai katram desmitajam regulārajam lietotājam, un tās ir vieglāk pārvaramas kā, piemēram, alkoholisma vai nikotīna atkarības gadījumā. Atšķirībā no alkohola un nikotīna, marihuāna neizraisa lietotāju nāvi. Arī tās saistība ar garīgajām saslimstībām nav līdz galam pamatota. Sliktākajā gadījumā marihuāna vismaz nav pelnījusi būt īpaši bīstamo vielu sarakstā kopā ar tādām narkotikām kā heroīns, jo tai ir derīgs un pietiekami drošs medicīnisks pielietojums. Atsauces šiem apgalvojumiem es plānoju pievienot atsevišķā ierakstā.

Atvados cerībā, ka agrāk vai vēlāk atmodīsies pietiekami daudz aktīvu cilvēku, lai beidzot pieliktu punktu uz nepatiesa marihuānas tēla veidotajai kārtībai.