Jauns logo

Cita starpā, Aizliegtajam Auglim tagad ir izveidots logo. Tas nav ideāls, taču tam vienalga vajadzētu kalpot labāk par nekādu. Kritiski komentāri ir laipni aicināti.

Par šo blogu un iemesliem atbalstīt legalizāciju

Lilita ir mans pseidonīms, un es esmu saņēmusi pārmetumus, ka īstam vārdam un sejai būtu vieglāk uzticēties. Rakstot šeit, es izmantoju arī anonimizācijas rīkus. Patiesība ir tāda, ka es labprāt parakstītos ar savu īsto vārdu, taču man atmiņā glabājas, piemēram, reize, kad Drošības Policija uz vairākām dienām ievietoja izolatorā augstskolas pasniedzēju, jo kādam nepatika viņa prognozes par Latvijas finanšu sistēmas nākotni. Es atceros arī reizi, kad žurnālistes mājās veica kratīšanu tikai tāpēc, ka viņa bija sazinājusies ar Neo. Es nedomāju, ka šis blogs ir tik svarīgs, lai tāda uzmanība tiktu pievērsta arī man, bet es nevēlos to pārbaudīt, turklāt kādreiz tas var mainīties.

Aizliegtā Augļa galvenais mērķis ir parādīt, ka informēti un saprātīgi cilvēki var būt pret apkarošanas režīmu. Narkotikas ir problēmu avots, bet aizliegums ir nederīga pieeja, kas rada jaunas problēmas un saasina vecās.

Apziņas izmainīšana ir daļa no normālās cilvēku uzvedības. Cilvēkiem pat nav jālieto vielas, lai to sasniegtu, jo, piemēram, sports, māksla vai pat mīlestība arī nozīmē ķīmiskas izmaiņas smadzenēs. Tajā pašā laikā cilvēki ir pazīstami kā vielas lietojoša suga tik sen, cik vien par to spēj stāstīt vēsture. Alus ir senās Divupes atklājums, un neviens nestrīdas, ka tas noved pie citiem apziņas stāvokļiem.

Alkohols un tabaka kalpo par paraugu, kā ir iespējams veidot legālu un regulētu tirgu vielām, kas izraisa atkarību. Latvijā smēķē un dzer salīdzinoši daudz, taču citur pasaulē ir izdevies iedarbīgi ierobežot alkohola un tabakas pieprasījumu, neķeroties pie aizlieguma. Tajā pašā laikā nelegālo vielu apgrozījums ir caurmērā turpinājis augt, neskatoties uz starptautisko apkarošanas režīmu.

Apkarošanas ideja balstās uz pieņēmuma, ka pret pieprasījumu ir iespējams cīnīties, kriminalizējot vielu lietošanu, ražošanu un izplatīšanu. Patiesībā likumi par narkotiku lietošanu ir tik grūti īstenojami dzīvē, ka lietotāji ar tiem rēķinās salīdzinoši maz, tāpēc pieprasījums netiek ietekmēts. Pastāvot pieprasījumam, tirgus dabiski uz to atbild ar piedāvājumu. Apstākļos, kad legāla konkurence ir aizliegta, rodas melnais tirgus ar mākslīgi paaugstinātām cenām. Narkotiku gadījumā pieprasījums ir tik augsts, ka iesaistītā peļņa ir pietiekami liela, lai kompensētu ražošanas un izplatīšanas riskus, ļaujot uzpirkt varas iestādes un garantējot, ka uz katra tirgus dalībnieka vietu rindā vienmēr stāvēs vēl vairāki. Apkarotāji šādos apstākļos atrodas apburtajā lokā, jo tirgus likumi līdzsvaro piedāvājuma apkarošanu, padarot piedāvājumu ienesīgāku, jo pieprasījums saglabājas nemainīgs.

Galēji piemēri šiem procesiem ir, piemēram, Meksika, Kolumbija vai Jamaika. Tās ir vietas, kur melnais tirgus ir tik ļoti korumpējis valdību un varas iestādes, ka pat paši apkarotāji drīzāk cīnas par melnā tirgus kontroli kā izskaušanu. Tās ir arī vietas, kur tirgus var aizstāvēt sevi ar privātām armijām, parastajiem iedzīvotājiem šādā situācijā ciešot visvairāk.

Apkarošanu uztur sabiedriskā inerce un aizspriedumi. Politikā pret populāriem vēlētāju viedokļiem izturas kā pret faktiem, un zinātniskā realitāte nespēj viena pati atcelt iesakņojušos maldus. Narkotikas ir tikušas sistemātiski parādītas pārspīlēti negatīvā gaismā jeb dēmonizētas, jo tā ir bijusi oficiālā stratēģija, kā pret tām cīnīties. Globālajam apkarošanas režīmam ir jau gandrīz gadsimtu sena vēsture, un tā laikā par nodokļu maksātāju līdzekļiem ir ticis kultivēts melnbalts skatījums par labajiem apkarotājiem vienā pusē un visu slikto un ar narkotikām saistīto otrā. Tādam skatījumam jebkurā gadījumā būtu priekšrocības, jo tas ir vienkāršāks par alternatīvu, kurā ir regulēts tirgs, bet nav skaidru labo un slikto.

Legalizācijas kustības galvenais uzdevums ir padarīt diskusiju par alternatīvām par kaut ko normālu un mainīt iespaidu, ka pastāvošā kārtība ir pašsaprotama. Ir vajadzīgs celt apziņu, ka tas ir nozīmīgs jautājums, jo melnais tirgus noved pie korupcijas un organizētās noziedzības, un tas ietekmē visu sabiedrību. Mana piesardzīgā cerība ir tāda, ka šis blogs ir vismaz mazs solis legalizācijas virzienā.

Legalizācija nav jautājums, kas var pagaidīt

Labāk vēlu kā nekad, bet apkarošanas sekas ir spiedošas, un tāpēc tā nav problēma, kuras risināšanu var atlikt. Diskusija par legalizāciju nav tikai par abstraktām realitātēm, bet arī par to, ka esošā kārtība skar visus sabiedrības locekļus, ne tikai narkotiku lietotājus un izplatītājus. Valstij aizliedzot narkotikas, tā reāli aizliedz tikai legālu konkurenci tirgū, ko neizbēgami rada pieprasījums pēc izmainītiem apziņas stāvokļiem. Tā tiek saukta par “narkotiku kontroli”, bet patiesībā valsts ietekme pār pagrīdes apriti ir ievērojami zemāka kā legālo tirgu gadījumā, jo tā var piekļūt tikai niecīgai daļiņai no visa kopējā un par atlikušo var tikai minēt. To, ka aizliegto vielu tirgus apmērus nevar pat uzticami novērtēt, atzīst, piemēram, ANO pētījums, kas iespējamo kopējo tirgus apjomu minēja 320 miljardu ASV dolāru vērtībā katru gadu.[1] Šī nauda pēc definīcijas nokļūst noziedzinieku kabatās, un pēc tam tā tiek izmantota, lai finansētu citus noziegumus vai korumpētu valsts iestādes, tādā veidā ietekmējot visu sabiedrību. Tas ir pašsaprotami, ka nelegāla tirgus gadījumā uzņēmēji sargās savas intereses, uzpērkot tiesībsargus un citus aizlieguma uzturētājus. Narkotiku aizliegums ir vairāk kā pusgadsimtu ildzis eksperiments, kas apstiprina, ka pieprasījuma radīta tirgus apkarošana tikai liks šim tirgum ieņemt jaunu un kaitīgāku formu, jo tirgus likumi nepārtrauks darboties. Salīdzinājumam, alkohola un cigarešu gadījumā ir daudz reālu piemēru, kā ar tiem saistīto kaitējumu var samazināt legālas aprites apstākļos, kas ir ievērojami veiksmīgāki par to, kas ir ticis panākts ar nelegālajām narkotikām.

Par neatliekamu problēmu aizliegumu padara arī tas, ka atņemtu brīvību vairs nevar atdot atpakaļ, un, piemēram, 2005. gadā cietumos par narkotiku likumu pārkāpumiem Latvijā bija ap 700 cilvēku, un proporcionāli tie ir 10% no visiem ieslodzītajiem. Es nezinu, cik cilvēku par narkotiku likumu pārkāpšanu ir policijas uzraudzībā, bet arī viņu brīvība ir būtiski ierobežota. Likumiem esot tik bargiem, nosakot minimālos cietumsoda un uzraudzības termiņus, sodīto starpā neizbēgami būs arī sabiedrības locekļi, kas vienkārši ir izvēlējušies lietot kaut ko citu nekā alkoholu un nevienam ar šo izvēli nav radījuši nekādus draudus. Apstākļos, kad visas aizliegtās vielas juridiski tiek “mestas vienā grozā”, jo, teiksim, heroīns un metamfetamīns ir vienā kategorijā ar marihuānu vai jebko citu, dažiem var būt grūti tam noticēt, bet visas narkotikas nav vienādas. Tas nav pat tā, ka legālās un visiem pieaugušajiem pieejamās narkotikas īpaši izceltos ar savu nekaitīgumu, jo alkohols un tabaka noteikti ir daudz bīstamāki veselībai par, teiksim, marihuānu. Alkohols un tabaka ir atļauti lielā mērā tikai tāpēc, ka to lietošana ir tradicionāli pieņemta.

Narkotiku aizliegumā savijas kopā morāli aizspriedumi ar sliktu zinātni un noteiktu grupu ekonomiskajām interesēm. Tas nav pamatots ar īstiem pierādījumiem, ka būtu labākā zināmā pieeja. Aizliegums pastāv tāpēc, ka vieni grib izlemt citu vietā par lietām, kas viņus pašus īstenībā neskar. Tas pastāv dēļ inerces, un tas pastāv dēļ tā, ka mūsu primātu daba nav pilnībā pielāgota dzīvei sabiedrībā, un mums ir dažādas domāšanas noslieces, kuru dēļ tiek veidoti un saglabāti nesaprātīgi uzskati. Tad, ja šai aizlieguma kārtībai beidzot pienāks gals, agrāk vai vēlāk vēsturnieki, psihologi un citi rakstīs grāmatas par to, kā kaut kas tik absurds un postošs vispār varēja tik ilgi pastāvēt.