Oficiālo ekspertu komentāri par legalizāciju

Stāstu par Jurģa Liepnieka atbalstu marihuānas legalizācijai vēlāk pārņēma arī kasjauns.lv un mango.lv, nepasakot nekā jauna, ja neskaita, ka mango.lv raksta kategorija “Linča Tiesa” man šķiet uzjautrinoša. Savukārt Diena.lv un db.lv ļāva iesvērties diskusijā ortodoksijas pārstāvjiem:

[Liepnieka] ierosinājumu asi kritizē Veselības ministrijas galvenā speciāliste narkoloģijā Astrīda Stirna, kā arī Saeimas deputāts, narkologs Jānis Strazdiņš, norādot, ka ekonomisko situāciju valstī uzlabos akcizēto preču nodokļu iekasēšanas efektivizēšana, bet par «zālītes» legalizēšanu jāaizmirst.

Vai es pareizi saprotu, ka pietiks ar “nodokļu iekasēšanas efektivizēšanas uzlabošanu”, lai valstij vairs netrūktu naudas un tā varētu atteikties no papildu ienākumiem? Tā jebkurā gadījumā pat nav Liepnieka ierosinājuma kritika, jo viņš nepiedāvā izvēlēties starp vienu vai otru, bet droši vien ir par abiem.

Vēl rakstā:

«Tas ir absurds! Valstis, kuras tam ir gājušas cauri, ir nonākušas pie secinājuma, ka narkotiku legalizēšana nav vajadzīga,» norāda daktere A. Stirna, atgādinot, ka aptuveni 80% heroīna lietotāju kādreiz ir sākuši ar it kā nevainīgu «kāsīša uzvilkšanu» un ka ik mēnesi Holandē no legalizētās narkotikas lietošanas mirst vidēji 30 cilvēki.

Pirmā ANO konvencija pret narkotikām pēc ASV iniciatīvas tika ieviesta 1961. gadā un 70. gados ASV sāka aktīvi apkarot narkotiku ražošanu pāri savām robežām. Nav godīgi teikt, ka visas valstis būtu “nonākušas pie secinājuma”, ja tās pamudināja starptautisks spiediens un ārzemju propaganda, turklāt bieži vien laikā, kad marihuāna vēl bija jaunums. Drīzāk zīmīgi ir tas, ka narkotiku likumi par spīti visam pamazām tiek liberalizēti, un pēdējos 10 gados izmaiņas ir veiktas pārāk daudz valstīs, lai šeit uzskaitītu. Vistuvāk marihuānas legalizācijai ir tā pati Holande, kuru uz to pamudināja “smago narkotiku” (piemēram, heroīna) atkarīgo skaita kāpums. Legālas marihuānas aprites ieviešanas mērķis bija norobežot marihuānas lietotājus no dīleriem, kuri tiem varētu pārdot arī kaut ko bīstamāku, un tas ir nesis augļus. European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction (EMCDDA) publicētajos datos par 2007. gadu Holandē parādās tikai 99 ar jebkādu narkotiku lietošanu tieši saistītas nāves,[1] kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā.[2] Vairums valstu, kurās ir stingri likumi, nevar lepoties ar šādu statistiku. Nīderlandē ir arī stabils smago narkotiku lietotāju skaits, kuru vidējais vecums tikai palielinās, tātad jauni cilvēki nesāk tās lietot. Savukārt Latvijā pēdējie pieejamie dati liecina, ka no opiātiem atkarīgo paliek arvien vairāk.

Runājot par nāvēm, letālā deva no marihuānas galvenās aktīvās vielas THC ir tik augsta, ka smēķējot to praktiski nav iespējams sasniegt.[3] Pasaules medicīnas literatūrā nav zināms neviens gadījums, kad kāds būtu miris no marihuānas pārdozēšanās. Tā ir viena no kopumā drošākajām iedarbīgajām vielām, ko cilvēks var lietot. Ziņas par kaut vai dažiem marihuānas izraisītiem nāves gadījumiem būtu starptautiska sensācija. Es nezinu, no kurienes Stirna ir ņēmusi skaitli 30, bet tas ir pasniegts maldinoši. Iespējams, ka runa ir par jebkuru nāves gadījumu, kad mirušais ir iepriekš lietojis marihuānu.

Faktam, ka pirms heroīna vairums izmēģina pīpēt zāli, ir vairāk par vienu iespējamu skaidrojumu. Aizlieguma aizstāvjiem visizdevīgāk ir teikt, ka marihuāna ar laiku rada toleranci un vairs neapmierina atkarību, tāpēc ir jāmeklē kaut kas stiprāks. Tajā pašā laikā paliek neatbildēts, kāpēc to dara tieši marihuāna, lai gan alkohols un nikotīns izraisa atkarību ievērojami lielākai daļai lietotāju, to abstinences sindromi ir smagāki, un šīs abas vielas tiek lietotas daudz plašāk. Zināmie atšķirīgie skaidrojumi, kas vainu uzliek pašam aizliegumam, ir šādi:

• marihuānas pieredze padara lietotājus ciniskākus pret oficiālo informāciju par heroīna riskiem, jo kļūst skaidrs, ka marihuānas gadījumā tie ir būtiski pārspīlēti;
• melnā tirgus situācijā heroīns tiek izplatīts kopā ar marihuānu;
• aizlieguma dēļ marihuānas cena ir mākslīgi augsta, bet kvalitāte nav uzraudzīta, tāpēc ar laiku ar to patiešām var nepietikt.

Lai kā nebūtu, tas ir sarežģīts jautājums, un vietējo ekspertu viedokļi ļoti bieži rada iespaidu, ka viņi nav gatavi par to runāt. Ja “Kas Notiek Latvijā” izvēlētos diskutēt par legalizāciju, viņiem vienkārši nebūtu, ko uzaicināt, lai sanāktu līdzsvarota diskusija, nevis aizliedzēju “atbalss kambaris”. Pasaules tendences droši vien pamazām sasniegs arī mūs un parādīsies pirmie īstie legalizācijas “čempioni” un organizēts atbalsts, bet jautājums ir par to, cik drīz tas notiks.