Šķēršļi marihuānas legalizācijai Latvijā

Twitter un citur šodien valdīja neliels satraukums par to, ka Jurģis Liepnieks ir paudis atbalstu marihuānas legalizācijai Latvijā. Man tas lika tikai priecāties, ka vēl kādam bez Jura Kažas pietiek drosmes atklāti kritizēt esošo kārtību, jo lielā daļā sabiedrības šī tēma ir tabu un esošā pieeja marihuānai tiek uzskatīta par vienīgo iespējamo. Piemēram, “Apollo” redakcija to uzskata par tik jocīgu ziņu, ka tā ir bez īpašiem komentāriem jāpublicē izklaides sadaļā. Es būtu cerējusi, ka viņi varētu vismaz palūgt Liepnieku paskaidrot savu viedokli, jo Twitter tomēr ir 140 zīmju ierobežojums, bet viņiem tas nav šķitis nepieciešams. Tā vietā raksts sastāv gandrīz tikai no citātiem, ekrānšāviņa un frāzes “domu graudi”, kas kontekstā skan izsmējīgi.

Pat ja vairumam šāda doma pirmajā brīdī šķitīs neprātīga, marihuānas legalizācija patiesībā ir sasniedzams ilgtermiņa mērķis. Es saku ilgtermiņa, jo nav tik vienkārši, kā Liepnieks raksta:

@JurgisLiepnieks Lai dekriminalizētu marihuānu, referendums nav vajadzīgs. Saiema var izdarīt ceturdien dažus grozījumus un pirmdien mums ir mazā Amsterdama

Pirmkārt, dekriminalizācija un legalizācija ir izplūduši jēdzieni, ko ir vērts paskaidrot. Ar dekriminalizāciju parasti saprot personīgās lietošanas pārvēršanu par administratīvo pārkāpumu kriminālpārkāpuma vietā, un tā neattiecas uz izplatīšanu. Savukārt legalizācija parasti nozīmē regulēta tirgus izveidi, kurā iepriekš aizliegtās narkotikas var tikt legāli izplatītas.

Latvijā jau pastāv ierobežota marihuānas dekriminalizācija, jo Krimināllikuma 253. pantā par maziem apmēriem personiskajām vajadzībām, ja tu tos nepārvadā, nepārsūti, neizgatavo un tevi gada laikā nepieķer atkārtoti, ir paredzēts izņēmums.[1] Apmērus, pēc kuriem iestājas kriminālatbildība marihuānas un citu vielu gadījumā, nosaka likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 2. pielikums.[2] Jāpiezīmē, ka noteiktie apmēri ir niecīgi, jo, teiksim, žāvētas marihuānas gadījumā tas ir tikai 1 grams, bet nežāvētas tie ir 5 grami. Salīdzinājumam, citās Eiropas valstīs mazs apmērs ir vidēji līdz pieciem gramiem žāvētas marihuānas, un, piemēram, Čehijā tas ir dekriminalizēts līdz pat 15 gramiem. Dažās valstīs apmērs pat tiek mērīts nevis pēc kopējā svara, bet pēc aktīvās vielas THK koncentrācijas, kas ir objektīvāks rādītājs. Pilnu sarakstu ar likumos noteiktajiem apmēriem citās Eiropas valstīs publicē European Legal Database on Drugs (ELDD).[3]

Krimināllikuma 256. pants nosaka, ka par kaņepju sēšanu un audzēšanu ar mērķi iegūt marihuānu nepienākas kriminālsods, ja tā nav veikta atkārtoti gada laikā vai lielās platībās. Kaņepju ražas novākšana gan droši vien tiek uzskatīta par marihuānas izgatavošanu, tāpēc par to ir paredzēta kriminālatbildība ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem un ilgstošu policijas kontroli. Ja tas tiek darīts iepriekš vienojoties un dalot pienākumus jeb “grupā”, vai ja tas tiek darīts lielos apmēros, sods ir pavisam bargs, un brīvība tiek atņemta uz ne mazāk kā uz pieciem gadiem. Lieli apmēri marihuānas gadījumā būtu 100 grami, ja tā ir žāvēta, un 1 kilograms, ja nav.

Izņēmumi par personiskajām vajadzībām 253. pantā vairs nav spēkā brīdī, kad marihuāna ir jebkādā veidā nodota cita cilvēka īpašumā jeb “realizēta”, kā arī uz saņēmēju tādā situācijā attiecas panti par iegādāšanos, pat ja tā ir dāvana vai cienasts.[Tiesu prakse krimināllietās. Tiesu nolēmumi un Dr.iur. V.Liholajas komentāri, 2002. g.]

Rezumējot, ja tu vismaz gadu neesi par to sodīts un tev mājās glabājas pavisam mazliet marihuānas vai hašiša un tu to nedod citiem, kā arī nekas neliecina, ka būtu nolūks dot, vai, ja tev neatļauti kaut kur aug nedaudz kaņepes, bet tu neesi novācis ražu, — par to droši vien nepienākas kriminālatbildība. Protams, es nevaru būt līdz galam droša, jo man nav atbilstošās izglītības un pieredzes jurisprudencē, tāpēc, lūdzu, neuztveriet to kā autoritatīvu viedokli, bet izmantojiet norādītos avotus.

Attiecībā uz pilnīgu lietošanas dekriminalizāciju, Saeima nevar vienkārši izņemt marihuānu no īpaši bīstamo vielu saraksta, jo Latvijā ir spēkā 1988. gada ANO Konvencijai pret narkotiku un psihotropo vielu nelegālu apgrozījumu, kas pieprasa kriminalizāciju.[4] Vienīgais šajā konvencijā paredzētais izņēmums attiecas uz valstu pamatlikumu, proti, ja marihuānas kriminalizācija būtu pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi. Šo iespēju ir izmantojusi, piemēram, Argentīna, kuras Augstākā tiesa 2009. gadā lēma, ka narkotiku lietošanas un glabāšanas kriminalizācija ir nepamatota iejaukšanās cilvēku privātajā dzīvē.[5] Latvijā jau ir bijusi līdzīga konstitucionāla sūdzība, bet LR Satversmes tiesa atzina, ka indivīda veselības “sabiedriskā vērtība” ir svarīgāka par viņa privātās dzīves neaizskaramību, un ka sabiedrība nevar iztikt bez kriminālsodiem narkotiku lietotājiem.[6]

Pat Nīderlandē nav īstas legalizācijas, un tas ir tieši dēļ starptautiskajiem normatīviem. Pašreizējā kārtība, kas ļauj tur pastāvēt “kafūžiem” ar marihuānu, ir pelēkajā zonā, jo tehniski tas ir pret viņu likumiem, bet tie speciāli netiek ievēroti.[7]

Konkrēti marihuānas atrašanos pirmajā jeb īpaši bīstamo narkotiku sarakstā konstitucionāli ļautu apstrīdēt LR Satversmes 96. pants:[8]

Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

To ierobežo Satversmes 116. pants:

Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Pierādījumu, ka marihuāna ir salīdzinoši nekaitīga gan lietotājiem, gan sabiedrībai, ir vairāk kā nepieciešams, un to apjoms tikai aug. Problēmas var sagaidīt tikai katram desmitajam regulārajam lietotājam, un tās ir vieglāk pārvaramas kā, piemēram, alkoholisma vai nikotīna atkarības gadījumā. Atšķirībā no alkohola un nikotīna, marihuāna neizraisa lietotāju nāvi. Arī tās saistība ar garīgajām saslimstībām nav līdz galam pamatota. Sliktākajā gadījumā marihuāna vismaz nav pelnījusi būt īpaši bīstamo vielu sarakstā kopā ar tādām narkotikām kā heroīns, jo tai ir derīgs un pietiekami drošs medicīnisks pielietojums. Atsauces šiem apgalvojumiem es plānoju pievienot atsevišķā ierakstā.

Atvados cerībā, ka agrāk vai vēlāk atmodīsies pietiekami daudz aktīvu cilvēku, lai beidzot pieliktu punktu uz nepatiesa marihuānas tēla veidotajai kārtībai.